Vinterbornu dārgumi. Kimberlija Frīmena

Чтение книги онлайн.

      – Un kas tas būtu?

      – Reklāmas aģentūra zvanīja, lai turpinātu mūsu sadarbību, bet, kad mēs atklājām, ka tevis tur vairs nav, mēs nepagarinājām līgumu uz šo gadu. Emīlija uzstāja, ka mums jājautā tev, vai tu nevarētu sagatavot mūsu katalogu, strādājot uz līguma pamata. Es zinu, varbūt tev ir iemesli, kuru dēļ tu vairs nevēlies darīt šo darbu, bet…

      – Jā! – Libija sacīja. – Es labprāt.

      – Lieliski! Emīlija ļoti priecāsies. Viņa ļoti apbrīno tavu darbu.

      – Vai tiešām? – Marks nekad nebija pieminējis Emīlijas vārdu, ja varēja no tā izvairīties. Libija jutās gandrīz vai atmaskota.

      – Divpadsmit gadi vienā darbā, Libij. Tu tiki augstu vērtēta “Vinterbornu juvelieros”. Tagad, kad Marks ir miris, mēs gribētu turpināt sadarbību.

      – Jūtos ļoti pagodināta. Es… – Libija atcerējās, ka viņai nav datora, interneta pieslēguma, elektroniskā pasta adreses. – Vai varat man dot nedēļu laika? Es tikai nupat iekārtoju savu jauno biroju te un…

      – Protams. Piezvani mums, kad būsi gatava, un pasūtījums ir tavs.

      Viņas atvadījās tieši tajā brīdī, kad nopīkstēja mikroviļņu krāsns taimeris, taču Libija neizņēma vakariņas. Viņa stāvēja virtuvē, lūkodamās ārā pa logu uz satumstošajām debesīm, izjuzdama attālumu starp savu veco un jauno dzīvi. Marks bija un mūžam paliks miljoniem gaismas gadu attālumā. Taču tad viņa izslējās un lika sev beigt gausties. Ko Marks viņai novēlētu, ja atrastos te? Lai viņa izlīgtu ar māsu? Nu, pagaidām tas nebija izdevies, taču viņai bija cerības. Atrisinātu Vinterbornu ģimenes noslēpumu? Nelikās ticami, ka Libija to spētu, tomēr viņa noteikti aizbrauks uz Vinterbornu pludmali, lai ieraudzītu to pati savām acīm. Tātad rīt.

      Viņa izbrauca uzreiz pēc astoņiem. Parīzes satiksme nekad nebija tāda kā šeit sastrēgumstundās. Patiesībā Bākas līcī nekad nebija sastrēgumu. Pāris automašīnas gaidīja pie iebrauktuves aplī, un pāris riteņbraucēji minās pa celiņu gar liedagu, bet nekā cita. Libija atcerējās pārpildītās metro platformas, svešu cigarešu dūmu vai spēcīgu smaržu ostīšanu, pastāvīgo automašīnu taurēšanu, kad neprātīgie Parīzes šoferi centās paspraukties cits citam garām šaurajās Parīzes ieliņās. Viņa nolaida automašīnas logu un ieelpoja jūras gaisu un saules starus. Brauciens uz ziemeļiem prasīja nepilnu stundu pa taisnu šoseju, ko ieskāva cukurniedru lauki.

      Vinterbornu pludmale bija mazāka par Bākas līci: sīks ciems mežāja ielenkumā, plašs, pamests liedags un universālveikals, kas pie reizes pildīja arī tūristu informācijas centra funkciju. Libija apstājās, lai nopirktu šokolādes tāfelīti un sulu un paņēma brošūru par aktivitātēm līcī.

      Vai gribat atrast pazudušos dārgumus? Nirstiet līdz “Aurorai”! Libija pāršķīra brošūras lapu un to izpētīja. Spriežot pēc kartes, niršanas uzņēmuma īpašnieks dzīvoja četras mājas tālāk. Libijas telefons te neatradās zonā, tāpēc viņa nolēma to apciemot. Libija sekoja kartes norādījumiem karstajos saules staros un drīz vien atradās pie dēļiem apšūtas mājas ar lielu motorlaivu un treileri ārpusē. Ja laiva bija šeit, tātad īpašnieks būs mājās.

      Libija devās uz priekšu pa celiņu, kad puskails vīrietis ar milzīgu vēderu parādījās aiz laivas un uzsauca viņai:

      – Šodien niršanas nebūs.

      Libija pasmaidīja.

      – Es negribu nirt. Tikai gribēju jums uzdot dažus jautājumus, – viņa sacīja. – Vai jums ir dažas minūtes laika?

      Viņš noslaucīja rokas netīrā lupatā. Izskatījās, ka viņš ir ķimerējies ap laivas motoru.

      – Ko jūs gribat zināt?

      – Par kuģa katastrofu.

      Viņš pamāja.

      – Paklau, mīļā, mana laiva nedēļu nebija lietojama. Esmu zaudējis kaudzi naudas. Maksā man piecdesmit zaļos, un es tev pagatavošu kafijas tasi un izstāstīšu visu, ko zinu. Pakalpojuma maksa.

      Libija papleta rokas.

      – Bez šaubām. Taču tai vajadzētu būt labai kafijai.

      Vīrietis pasmaidīja un pasniedza gaļīgu plaukstu rokasspiedienam.

      – Es esmu Greiems Bīrss.

      – Libija Sleitere. Priecājos iepazīties.

      Viņš uzveda viešņu augšā cauri gaišai, plašai dzīvojamajai istabai un tad apsēdināja uz krēsla plašā verandā ar skatu uz okeānu pāri krūmiem. Saule sildīja Libijas plecus, un viņa nožēloja, ka nav ieziedusies ar pretiedeguma krēmu. Viņa pastūma krēslu pēc iespējas tuvāk sienai, lai izvairītos no saules.

      Libija nespēja iztēloties, kā var izbaudīt rīta kafiju miklajā karstumā ar smilšu mušiņām visās malās, taču, kad kafija tika atnesta, tā bija lieliska. Tieši pareizajā stiprumā, pasniegta lielā, baltā krūzē ar biezu pienu un mango maizes nūjiņām uzkodās. Brīdi pa brīdim no okeāna atlidoja vējiņš, atvēsinot Libijas ādu un sapurinot matus. Šī kafija ļoti atšķīrās no tās, kuru viņa kopā ar Marku dzēra Parīzē, taču šī atšķirība bija patīkama.

      Greiems bija uzvilcis zili rūtainu kokvilnas kreklu. Viņš uzmeta plastikāta mapi uz galda un apsēdās.

      – Tātad jūs pilsētā esat jaunienācēja?

      – Ne gluži. Es uzaugu Bākas līcī. Tāpēc esmu dzirdējusi par Vinterbornu dārgumiem. Taču kuģa katastrofa mani nekad īpaši neinteresēja, kamēr es te dzīvoju.

      – Kas jums lika mainīt domas?

      – Es vairākus gadus sadarbojos ar Vinterbornu uzņēmumu. – Dzēliens. Kāpēc viņa to nevarēja pateikt skaļi? Mēs ar Marku Vinterbornu mīlējām viens otru. Tas vēl aizvien bija noslēpums. Allaž noslēpums.

      Greiems pamāja, izskatīdamies pienācīgi iespaidots.

      – Nu labi, “Auroras” vraks. Tas notika tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīlī. Tolaik te nebija ciemata. Jūdzēm gara tukša krasta līnija, daži aborigēni un savvaļas dzīvnieki. “Aurora” bija trīsmastu dzelzs burinieks… – Viņš pāršķīra pirmo plastikāta kabatiņu mapē, kur atradās izplūdusi lieliska kuģa fotogrāfija. – Kravas kuģis, kas bija uzbūvēts Glāzgovā un piederēja kapteinim Frānsisam Vaitavejam no Bristoles. Viņš nekad neatradās uz sauszemes: visu laiku kuģoja starp Austrāliju un Angliju, ienesdams lielu peļņu. Veda flīzes, aizkarus un visādus greznus niekus no Anglijas visiem tiem bagātniekiem, kas dzīvoja te, un veda atpakaļ vilnu visiem tiem nosalušajiem cilvēkiem, kas dzīvoja tur. Avārijas brīdī viņam bija četrdesmit trīs gadi. – Viņš aprāvās, lai iestrēbtu kafiju, un tad turpināja.

      – Šajā reizē viņam uz klāja bija dārga krava. Karaliene Viktorija bija pasūtījusi parlamenta zizli dāvanā Austrālijas valdībai sakarā ar federācijas dibināšanu. – Viņš pāršķīra nākamo attēlu, šoreiz akvareli, СКАЧАТЬ