Drošais patvērums. Nikolass Spārks

Чтение книги онлайн.

      – Labi! – Kristena piekrita.

      Allaž viegli pierunājamais Džošs tikai pamāja.

      Septītā nodaļa

      Vēja dzītais lietus pamatīgi kapāja Ziemeļkarolīnas zemi, dauzīdamies pie virtuves logiem. Pirmīt, kad Keitija bija izlietnē izmazgājusi drēbes un piestiprinājusi Kristenas dāvināto attēlu pie ledusskapja, dzīvojamās istabas griesti bija sākuši tecēt. Viņa zem plaisas bija novietojusi bļodu un kopš tā laika jau divreiz to izlējusi. No rīta Keitija gatavojās zvanīt Bensonam, taču šaubījās, vai viņš varēs uzreiz salabot noplūdes vietu. Protams, ja vien viņš vispār būs ar mieru kaut ko labot.

      Virtuvē Keitija sagrieza Čedaras siera gabaliņu nelielos kubiciņos un grauza tos, rosīdamās pa māju. Uz dzeltena plastmasas šķīvja bija salikti krekeri līdz ar gurķu un tomātu šķēlītēm, lai gan viņa nekādi nevarēja tos sakārtot tā, kā vēlējās. Nekas neizskatījās tā, kā viņa vēlētos. Iepriekšējā mājā Keitijai bija glīts koka dēlītis un sudraba siera nazis ar gravējumu, un pilns vīna glāžu komplekts. Viņai bija ēdamistabas galds no ķirškoka un caurspīdīgi aizkari pie logiem, bet šeit galds grīļojās un krēsli nebija pieskaņoti, logi izrādījās neaizklāti, un viņām ar Džo nāksies dzert vīnu no kafijas krūzēm. Lai cik briesmīga bija viņas dzīve, Keitijai patika vākt kopā mājas lietas, taču tagad, kad tas bija palicis pagātnē, viņa tās sāka uzskatīt par ienaidniekiem, kas pārgājuši pretējā nometnē.

      Pa logu viņa ieraudzīja, ka Džo istabā nodziest gaisma. Keitija devās uz ārdurvju pusi. Atvērusi tās, viņa noskatījās, kā Džo brien pa peļķēm, lai tiktu līdz viņas mājai, turēdama lietussargu vienā rokā un vīna pudeli otrā. Vēl pāris šļakstu, un viņa jau atradās uz lieveņa ar visu savu dzelteno lietusmēteli, no kura pilēja ūdens.

      – Tagad es saprotu, kā juties Noass. Vai tu spēj noticēt šitādai vētrai? Visa mana virtuve ir vienās peļķēs.

      Keitija ar galvu norādīja pāri plecam. – Man ir applūdusi dzīvojamā istaba.

      – Mājas, mīļās mājas, vai ne? Te būs, – Džo noteica, pasniegdama vīnu. – Tā, kā solīju. Un tici, tas man būs vajadzīgs.

      – Nejauka diena?

      – Tu nespēj ne iztēloties.

      – Nāc iekšā.

      – Ļauj man pakarināt mēteli šeit, citādi tavā dzīvojamajā istabā būs divas peļķes, – Džo noteica, atbrīvodamās no lietusmēteļa. – Izmirku tajās pāris sekundēs, kamēr atrados ārā. Džo uzmeta mēteli uz šūpuļkrēsla līdz ar lietussargu un sekoja Keitijai, kura rādīja viņai ceļu uz virtuvi.

      Keitija uzreiz uzlika vīnu uz virtuves letes. Kamēr Džo piegāja pie galda, Keitija atvēra atvilktni pie ledusskapja. No tās dziļumiem viņa izzvejoja sarūsējušu Šveices armijas nazi un atlocīja korķu viļķi.

      – Tas ir lieliski! Esmu izbadējusies. Visu dienu neesmu ēdusi.

      – Cienājies. Kā veicās ar krāsošanu?

      – Nu, dzīvojamo istabu es savedu kārtībā. Taču pēc tam diena vairs nebija nekāda labā.

      – Kas notika?

      – Pastāstīšu par to vēlāk. Vispirms man vajadzēs vīnu. Un tu? Ko tu darīji?

      – Neko lielu. Aizskrēju līdz veikalam, uzkopu, izmazgāju veļu.

      Džo apsēdās pie galda un pasniedzās pēc krekera. – Citiem vārdiem sakot, materiāls autobiogrāfijai.

      Keitija iesmējās un sāka skrūvēt pudelē korķu viļķi. – Jā, kā tad. Ļoti aizraujoši.

      – Vai gribi, lai es to izvilktu? – Džo apjautājās.

      – Man šķiet, ka būšu jau uzķērusi.

      – Labi. – Džo pavīpsnāja. – Es esmu viešņa un gaidu, ka mani apčubinās.

      Keitija iespieda pudeli starp kājām, un korķis izšāvās ārā ar paukšķi.

      – Nopietni runājot, paldies, ka tu mani uzņēmi, – Džo nopūtās. – Tev nav ne jausmas, cik ļoti es pēc tā ilgojos.

      – Patiešām? – Nedari tā.

      – Ko nedarīt? – Keitija apjautājās.

      – Neizliecies pārsteigta par to, ka es gribēju atnākt. Ka gribēju atnest pudeli vīna. Draugi tā mēdz darīt. – Viņa sarauca pieri. – Jā, un starp citu, pirms tu sāc prātot, vai mēs patiesībā esam vai neesam draudzenes un cik labi viena otru pazīstam, tici man, ja es saku, ka jā, noteikti. Es uzskatu tevi par draudzeni. – Džo ļāva šiem vārdiem iesēsties apziņā, pirms turpināt. – Un kā tagad būtu ar kādu glāzi vīna?

      Vakarā vētra pamazām norima, un Keitija atvēra virtuves logu. Temperatūra bija nokritusies, gaiss likās vēss un tīrs. Kamēr no zemes cēlās migla, garām mēnesim aizpeldēja mākoņi, sagādājot gaismu un ēnu vienādā mērā. Lapas pārvērtās no sudrabainām melnās un tad atkal sudrabainās, vizuļojot vakara vējā.

      Keitija sapņaini ļāvās vīnam, vakara brāzmai un Džo nepiespiestajiem smiekliem. Keitija bija izbaudījusi ikvienu krekeru un asā siera kumosu, atceroties, cik izsalkusi kādreiz bijusi. Savulaik viņa bija tik tieva kā izkaltušas zāles stiebrs. Viņas domas aizklīda pagātnē. Keitija atcerējās savus vecākus: nevis grūtos brīžus, bet labos, kad dēmoni bija aizmiguši, kad māte gatavoja olas ar bekonu, to aromātam piepildot māju, un Keitija bija redzējusi tēvu ieejam virtuvē un tuvojamies mātei. Viņš atglauda tās matus un noskūpstīja māti uz kakla, liekot viņai ieķiķināties. Reiz, Keitija atcerējās, tēvs bija viņas aizvedis uz Getisburgu. Viņš bija saņēmis meitas roku, staigājot pa ielām, un viņa vēl aizvien spēja atsaukt atmiņā neparasto sajūtu, ko radīja viņa spēcīgais un reizē maigais tvēriens. Viņš bija gara auguma vīrietis ar platiem pleciem, ar tumši brūniem matiem, un uz viņa augšdelma bija jūrnieka tetovējums. Viņš bija četrus gadus nodienējis uz iznīcinātājkuģa un pabijis Japānā, Korejā un Singapūrā, lai arī neko daudz nerunāja par šo pieredzi.

      Viņas māte bija miniatūra gaišmate un reiz bija piedalījusies skaistumkonkursā, palikdama trešajā vietā. Viņai patika puķes, un pavasarī viņa stādīja sīpolus māla puķu podos, kurus novietoja pagalmā. Tulpes un narcises, peonijas un vijolītes izplauka tik košās krāsās, ka Keitijai gandrīz vai apžilba acis. Kad viņi pārcēlās uz jaunu mājvietu, puķu podi tika salikti aizmugures sēdeklī un piesprādzēti ar drošības jostām. Bieži vien, uzkopdama māju, māte klusībā dziedāja melodijas no savas bērnības, dažas no tām poļu valodā, un Keitija slepeni klausījās no otras istabas, cenzdamās saprast vārdus.

      Vīns, kuru Džo un Keitija dzēra, vēsmoja pēc ozolkoka un aprikozēm, un tā garša bija burvīga. Keitija izdzēra savu glāzi, un Džo viņai ielēja nākamo. Kad naktstauriņš sāka lidināties ap lampu virs izlietnes, riņķojot reizē apņēmīgi un mulsi, viņas abas ieķiķinājās. Keitija sagrieza vēl sieru СКАЧАТЬ