Francisks. Lūgšanu spēks. Mario Eskovars

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ neesam nākuši, lai izglītotos izolētībā. Mums jābūt “iemīcītiem” kopienā un jāaug tajā, lai vēlāk mēs varētu to nest un vadīt. Tāpēc arī eksistē mūsu semināri. Katrā kopienā pastāv sāncensība un greizsirdība, un tas palīdz nospodrināt sirdi un iemāca mums piekāpties citiem. Šīs situācijas rodas pat semināristu futbola spēlēs.29

      Priesterim un semināristam jāiemācās dzīvot kopā un attīstīt šos ieradumus kopienas locekļos. Priesteri vada draudzes, un viņiem jāzina, kā risināt konfliktus un sarunas. Sākotnēji kristietība bija komunāla: no Apustuļu darbiem līdz comunidades de base (pamatkopienām) mūsdienu draudzēs vai protestantu baznīcās, kur visi visus pazīst un palīdz cits citam.

      Bergoljo nekad neidealizē semināru vai priesterību. Semināristi ir cilvēki ar tādām pašām kaislībām un vājībām kā citiem cilvēkiem, tātad jāgaida, ka viņu kopdzīvē arī radīsies konflikti. Tādējādi otrais pīlārs jezuīta veidošanā ir dzīvošana kopā, lai izkoptu garīgas kalpošanas ieradumu.

      Trešais pīlārs, par kuru runā Horhe Mario Bergoljo, ir intelektuālā dzīve. Lai gan mūsdienu sabiedrība šo varētu likt augstāk par citiem, viņš to ierindojis kā trešo. Semināristi sešus gadus studē teoloģiju – kā izskaidrot Dievu, Trīsvienību, Jēzu un sakramentus –, tāpat kā Bībeli un morālteoloģiju. Pirmie divi gadi tiek pavadīti, studējot filozofiju, kas palīdzēs labāk izprast teoloģiju tālākajā izglītošanās gaitā.

      Ceturtais pīlārs, ko minējis Bergoljo, ir apustuliskā dzīve. Lai apgūtu prāvesta prasmes, semināristi pavada nedēļas nogales draudzes baznīcā, palīdzot priesterim un mācoties no viņa. Pēdējā semināra gadā viņi dzīvo draudzē, un uzraugi vērtē topošā priestera tikumus un trūkumus.

      Šie četri pīlāri paredzēti priesteru veidošanai, un zināmā mērā tiem jābūt par paraugu ikvienam kristietim. Garīgā dzīve, kopienas dzīve, garīgā formēšanās un kalpošana ir pamats dzīvei ticībā.

      Lai gan priesterības sasniegšanai universitātes grāds nav nepieciešams, ir grūti atrast jezuītu bez tāda. Pateicoties paaicinājumam, jezuīti cenšas lielu daļu savas dzīves veltīt izglītībai. Vēl vairāk, jezuīti allaž bijuši katoliskās baznīcas elite, īpaši apoloģētikas jomā.

      Pāvestam Franciskam ir plaša un vispusīga izglītība. Viņš studējis ķīmiju, tad iestājies seminārā, apguvis humanitārās zinātnes Čīlē un Colegio Máximo de San José (Sv. Jāzepa Lielajā kolēģijā) ieguvis licenciatura grādu humanitārajās zinātnēs. Vēl viņam ir licenciatura teoloģijā, un viņš vairākus gadus ir pasniedzis dažādus priekšmetus. Doktora disertāciju Bergoljo pabeidza Vācijā.

      № 1980. līdz 1986. gadam viņš bija Colegio Máximo de San José (Lielās kolēģijas) un arī Facultad de Filosofía y Teología de la Casa San Miguel (Sanmigelas Filozofijas un Teoloģijas skolu) rektors. Šo nopietno pamatu un ieguldījumu izglītībā vēlāk papildināja dažādi amati Argentīnas katoliskajā baznīcā.

      Trešā nodaļa

      Diktatūras laika grūtās dienas

      Mēs visi esam politiski dzīvnieki, vārda “politika” visaugstākajā nozīmē. Mēs tiekam aicināti uz politisku rīcību, lai veidotu mūsu nāciju.30

      Divdesmitais gadsimts Argentīnā, tāpat kā daudzās Latīņamerikas valstīs, iezīmējās ar diktatūru. Nemitīgi notika militārie apvērsumi, un armija nežēlīgi iejaucās civilajā dzīvē.

      Pirmā diktatūra divdesmitā gadsimta Argentīnā sākās trīsdesmitajos gados ar ģenerāli Urivuru priekšgalā, un tai sekoja neganta ekonomiskā krīze. 1943. gadā armijas vadošie ešeloni organizēja citu apvērsumu, pašpasludināto Četrdesmit trešā gada revolūciju. Šī diktatūra beidzās ar Huana Domingo Perona – iespējams, paša slavenākā argentīniešu politiķa – nākšanu pie varas.

      Peronisms bija politiskais fenomens, kas turpinājās visu atlikušo divdesmito gadsimtu, pieņemot dažādas valdības un sociālās politikas formas. Kustība allaž bija klaji populistiska, un to plaši atbalstīja nabadzīgie slāņi. Perona sievas Evas Peronas atrašanās pirmajās politiķu rindās ļāva arī citām argentīnietēm iesaistīties politikā un kļūt par aktīvām sabiedrības loceklēm.

      1962. gadā jauns apvērsums pie diktatora varas noveda Hosē Maria Gido. Šis apvērsums bija īpašs, jo to vadīja civilists, nevis armijas pārstāvis. Beigu beigās šī diktatūra izvērtās par vēl vienu militāro sacelšanos. Pēc četriem gadiem sākās nākamais apvērsums, kura priekšgalā bija ģenerālis Huans Karloss Onganija. Arī šo apvērsumu dēvēja par Argentīnas revolūciju.

      Ļaunākā no visām diktatūrām, kas atstāja visdziļākās pēdas valsts attīstībā, sākās 1975. gadā, un pie varas nāca paštitulētie kustības “Nacionālās Reorganizācijas process” pārstāvji. 1976. gada 24. marta apvērsums, kas gāza Marijas Estelas Martinesas de Peronas valdību, ilga sešus gadus. Tajā laikā represijas un nežēlība izvērsās vēl nepieredzētos apmēros.

      Cilvēku nolaupīšana un disidentu slepkavošana diktatūrai bija ierasta metode, tāpat kā sistemātiska cietumnieku bērnu zagšana un tālāka adopcija režīmam labvēlīgās ģimenēs. Horhe Rafaels Videla un viņa atbalstītāji sāka īstu teroru liberālisma un antikomunisma vārdā. Diktatūra baudīja spēcīgu katoliskās baznīcas atbalstu, taču jāņem vērā, ka Jēzus sadraudzība nostājās pret valdošo varu.

      Kā jau norādīts saistībā ar Jēzus sadraudzību Čīlē, arī Argentīnā un citās Latīņamerikas valstīs sadraudzība tiecās būt kreisi noskaņota un tādējādi sociālajā cīņā ieņēma revolucionāru pozīciju. Jau minējām, ka Čīlē Svētā Alverto Urtado darbība noveda Jēzus sadraudzību līdz arvien kategoriskākai cīņai par nabagu un strādnieku šķiras tiesībām uz labāku dzīvi.

      1954. gadā pāvests Pijs XII pavēlēja visiem strādājošajiem priesteriem atgriezties draudzēs un pieprasīja, lai viņi atmet savu politisko kareivīgumu.31 Tas tomēr netraucēja pēc dažiem gadiem attīstīties tā saucamajai atbrīvošanās teoloģijai, kam saknes meklējamas Brazīlijā un kas izauga par katoļu masu kustību cīņai par taisnīgāku sabiedrību. 1957. gadā Brazīlijā aizsākās kustība tautas pašapziņas celšanai. Priesteri sāka politiski izglītot tās šķiras, kurām nebija vēlēšanu tiesību, un palīdzēja tām pārvarēt analfabētismu.

      1965. gadā Brazīlijā dzima Pirmais Nacionālais pastorālais plāns. Divu Eiropas priesteru ierašanās šajā politiskās evolūcijas brīdī bija grūdiens atbrīvošanās teoloģijas attīstībai. Emanuels Siārs no Francijas un dominikānis Žaks Luavs sāka strādāt fabrikās, lai izprastu, kāda ir Brazīlijas darbaļaužu dzīve. Atbilstoši atbrīvošanās teoloģijas ideoloģijas pamatprincipiem priekšroka dodama nabagiem, kristiešu pestīšanas saistīšanai ar sociālo un ekonomisko brīvību un ekspluatācijas likvidēšanai, kā arī citām līdzīgām idejām.

      Kad 1976. gadā sākās Videlas diktatūra, Horhe Mario Bergoljo jau bija jezuītu provinces priekšnieks Argentīnā. Tas ir amats, kurā ieceļ Jēzus sadraudzības ģenerālpriekšnieks Romā. Posteni var paturēt tikai dažus gadus, un tas dod apmēram tādu pašu varu pār cilvēkiem kā bīskapam katoliskās baznīcas hierarhijā. СКАЧАТЬ