Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ jūlijs, saules stari iekrāsoja pils mūrus. Tolaik kāzas tika svinētas vairākas dienas un naktis no vietas. Luijs, sēdēdams blakus žilbinoši skaistajai meitenei koši sarkanā kleitā ar garām piedurknēm un baltas sermuļādas apšuvumiem, izskatījās jauns, trausls un ārkārtīgi iemīlējies. Visapkārt rosījās ugunsrijēji, muzikanti ar bungām un tamburīniem, lāču dīdītāji un žonglieri; pāži lēja kausos vīnu un lika uz šķīvjiem ceptas gaļas gabalus, kas bija gandrīz pavisam atdzisuši, jo virtuve atradās tālu prom no svētku galda. Skaistā, tīri nomazgājusies Eleonora dungoja dziesmiņu, ko viņai pirms kāzām bija iemācījusi zīdītāja:

      Mana sirds pieder jums,

      Mana miesa pieder jums,

      Kad sirds pie jums ies,

      Miesa tai pakļausies.

      Viņa atkārtoja šīs rindiņas atkal un atkal, kā lūgšanu pirms gulētiešanas, un nosolījās sev, ka būs vislabākā, vistaisnīgākā, labākā un žēlsirdīgākā karaliene pasaulē.

      Žozefīne sāka runāt ļoti klusi. Meita bija kļuvusi pavisam smaga, tātad iemigusi, un nu vajadzēja apklust, lai viņu nepamodinātu.

      Hortenze ilgi runāja pa telefonu ar savu tēvu un tad aizgāja gulēt, nenoskūpstījusi māti. Žozefīne nolēma netraucēt meitu un atstāt viņu vienu.

      – Vai tu zini, kā aizbraukt pie Irisas? – Hortenze, sēdēdama automašīnā, painteresējās, un atlocīja saules aizsargu, lai spogulītī apskatītu zobus un pārliecinātos, ka viņas mati ir kārtībā.

      – Tu esi uzkrāsojusies? – Žozefīne painteresējās, pamanījusi meitas spīdīgās lūpas.

      – Tikai mazliet lūpu spīduma, ko man uzdāvināja draudzene… Tā vēl nav nekāda krāsošanās. Tikai minimāla pieklājības izrādīšana apkārtējiem.

      Žozefīne nolēma izlikties nedzirdam šo nekaunīgo piezīmi un veltīt visu uzmanību ceļam. Šajā laikā Ģenerāļa Golla ielā valdīja satiksmes sastrēgums, taču tas bija vienīgais ceļš, pa kuru nokļūt uz Kurbevuā tilta. Tiklīdz tilts būs palicis aiz muguras, satiksmei vajadzēja kļūt raitākai. Vismaz viņa tā cerēja.

      – Es ierosinu šovakar pie galda nerunāt par to, ka tētis aizgājis, – viņa uzrunāja meitas.

      – Par vēlu, – Hortenze atteica, – es jau Anrietei visu izstāstīju.

      Meitenes savu vecmāmiņu uzrunāja vārdā. Anriete Grobza negribēja, lai viņu sauktu par omīti vai vecmāmiņu. Viņai tas likās prasti.

      – Ak dievs, kāpēc?

      – Paklau, mammu, ir jābūt praktiskai: ja kāds mums var palīdzēt, tad tā ir viņa.

      Viņa runā par Šefu. Par Šefa naudu, Žozefīne nodomāja. Divus gadus pēc tēva nāves māte bija apprecējusies vēlreiz, ar ļoti bagātu un ļoti labsirdīgu cilvēku. Tieši Šefs viņas uzaudzināja un apmaksāja viņu mācības labās privātskolās. Pateicoties Šefam, viņas varēja slēpot un doties izjādēs, burāt, spēlēt tenisu un braukt uz ārzemēm, Šefs apmaksāja Irisas studijas, Šefs noīrēja kalnu mājiņu Meževā, jahtu Bahamu salās, dzīvokli Parīzē. Šefs, viņu mātes otrais vīrs. Savā kāzu dienā Šefs bija uzcirties koši zaļā, ar spīdīgiem diegiem cauraustā žaketē un apsējis rūtainu ādas kaklasaiti. Mātes kundze bija gandrīz paģībusi! To atcerējusies, Žozefīne klusi nosprauslojās un atjēdzās tikai tad, kad aiz muguras kāds pavēloši ietaurējās: viņa nebija uzsākusi braukt, lai gan jau bija ieslēgusies zaļā gaisma.

      – Un ko viņa teica?

      – Ka tas viņu nemaz nepārsteidzot. Ka esot jābrīnās, kā tu vispār esi tikusi pie vīra, un, ja tev būtu izdevies viņu noturēt, tas jau būtu superbrīnums.

      – Viņa tā pateica?

      – Vārds vārdā… un viņai, starp citu, ir taisnība. Ar tēti tu esi galīgi izgāzusies. Ja reiz viņš ielaidās ar…

      – Hortenze, pietiek! Es aizliedzu tev tā runāt. Ceru, ka tu neiedziļinājies visos sīkumos.

      Žozefīne pati nobrīnījās, kā varējusi nolaisties līdz tādam jautājumam. Skaidrs kā diena, ka izstāstīts bija viss! Līdz pēdējam sīkumam: Milēnas vecums, Milēnas auguma garums, Milēnas matu krāsa, Milēnas darba vieta, Milēnas sārtā blūze, viņas mākslotais smaids, cerot saņemt dzeramnaudu… Hortenze droši vien vēl arī piepušķoja, lai viņu, nabaga pamesto meitenīti, kāds pažēlotu.

      – Visi jau tik un tā uzzinās, tāpēc labāk pateikt uzreiz… Citādi iedzīvosimies kaunā.

      – Tātad tu esi pārliecināta, ka tētis ir aizgājis pavisam? – Zoē noprasīja.

      – Klausies, viņš vakar man to pats pateica pa telefonu…

      – Viņš tiešām tā pateica? – Žozefīne iejaucās.

      Un atkal klusībā norāja sevi. Viņa vēlreiz bija iekritusi Hortenzes lamatās.

      – Cik var noprast, viņš ir sācis jaunu dzīvi… Vismaz tā es sapratu. Viņš pateica, ka meklē kādu “projektu”, kuru finansēs tā otrā.

      – Vai tad viņai ir nauda?

      – Ģimenes ietaupījumi, kuri tiks nodoti tēta rīcībā. Viņa patiešām ir neprātīgi iemīlējusies! Tētis teica, ka viņa esot gatava braukt viņam līdzi uz pasaules malu… Viņš meklē darbu ārzemēs, jo Francijā neesot nekādu iespēju, šī esot nolādēta zeme, un viņam vajadzīgi jauni apvāršņi. Starp citu, viņam esot uzradusies neliela ideja, kura man likās ļoti interesanta! Mēs abi to vēl apspriedīsim…

      Žozefīne jutās satriekta: Antuāns labprātāk dalās savās iecerēs ar meitu, nevis ar viņu. Varbūt viņa tagad tika uzskatīta par ienaidnieci? Labāk jādomā, kur braukt. Vai cauri Buloņas mežam vai pa apkārtceļu līdz Maijo? Kuru ceļu būtu izvēlējies Antuāns? Kad viņš sēdēja pie stūres, es nekad neskatījos, kur viņš brauc, es pilnīgi paļāvos uz viņu, braucu un sapņoju par saviem bruņiniekiem un dāmām, par pils nocietinājumiem un jaunām līgavām, kuras tiek vestas pie saviem topošajiem vīriem, kurus nekad nav sastapušas, bet drīz viņiem kailiem būs jāliekas gultā. Žozefīne satrūkās, papurināja galvu un atkal sāka domāt par ceļu. Viņa nolēma izbraukt caur Buloņas mežu, cerēdama, ka tur nebūs tik daudz automašīnu.

      – Nebūtu slikti, ja tu vispirms būtu apspriedusies ar mani un tikai tad par to runājusi, – Žozefīne aizrādīja, nogriezusies uz Buloņas meža ceļa.

      – Paklausies, māt, labāk nevajag neko sagudrot, mēs to nevaram atļauties. Mums ir vajadzīga Anrietes nauda, tātad tā no viņas ir jāizspiež un žēli jāņaud kā maziem, ceļmalā maisā pamestiem kaķēniem! Viņai ļoti patīk būt vajadzīgai…

      – Nekā nebija. Mēs netēlosim nekādus kaķēnus, kas pamesti ceļmalā. Gan pašas tiksim galā.

      – Ak tā! Un kā tad tu domā izdzīvot ar savu nožēlojamo algu?

      Žozefīne nikni pagrieza stūri un apturēja automašīnu ielas malā. – Hortenze, es tev aizliedzu СКАЧАТЬ