Dzīvot vēlreiz. Nora Robertsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Un tikpat neapšaubāms kā pavasarī uzplaukušas margrietiņas bija arī tas, ka Misija Krū, kādreizējā Bikfordas vidusskolas līdzjutēju komandas kapteine, jau pirms pusdienlaika steigsies uz iecirkni un apgalvos, ka Tajs viņu nav sitis, ak nē! Izrādīsies, ka viņa tikai ieskrējusi durvīs vai sienā, paklupusi kāpnēs.

      Nekādas sarunas, līdzjūtība, īgņošanās, glaimi, draudi nepārliecināja ne Misiju, ne arī Taibelu, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Viņi saskūpstīsies un salīgs mieru, it kā Taibels būtu pēc gadu ilga dienesta atgriezies no kara, un, visticamāk, dosies mājās mīlēties kā traki truši.

      Pēc nedēļas vai divām Taibels ķersies pie kārtējās Rebel Yell pudeles, un viss sāksies no gala.

      Satraucies par šo situāciju, Brūkss brokastoja Lindija veikala kafejnīcā pie galdiņa savā iecienītajā nodalījumā.

      Neviens tik labi necepa olas ar bekonu un kartupeļiem kā Lindijs, bet šoreiz tauki un kraukšķīgās garoziņas nespēja Brūksu uzmundrināt.

      Bikfordā viņš bija atgriezies pirms sešiem mēnešiem, lai pārņemtu policijas priekšnieka amatu, kad tēvu piemeklēja sirdslēkme. Lorens Glīsons, kurš bija centies iemācīt Taibelam Krū un pārējiem vidusskolēniem algebras noslēpumus, iesniedza atlūgumu. Brūksa māte ar pareizu diētu un fiziskiem vingrinājumiem dabūja nabaga vīru uz kājām, un tagad viņš bija veselīgāks nekā, iespējams, visu iepriekšējo dzīvi.

      Tomēr tēva slimība Brūksu bija satriekusi un izraisījusi viņā ilgas pēc mājām. Pēc desmit gadu kalpošanas Litlrokas policijas nodaļā, kur pēdējos piecus Brūkss strādāja par detektīvu, viņš izmantoja iespēju pārcelties uz Bikfordu un ieņemt nesen atbrīvoto policijas priekšnieka amatu.

      Vārdu sakot, viņam mājās bija labi. Tikai pilnībā pārvācies atpakaļ, viņš aptvēra, cik ļoti bija pēc tām ilgojies. Iespējams, ka viņš to pašu varētu teikt par Litlroku, ja atkal dotos turp, bet pagaidām Bikforda bija laba diezgan. Vārdu sakot, lieliska.

      Pat tad, ja darbs likās pretīgs.

      Reizi vai divas nedēļā Brūksam patika brokastot pie Lindija viņa kafejnīcā, patika skats uz kalniem no kabineta loga, arī ikdienas izlīdzinātais ritms.

      Viņam patika pilsēta, mākslinieki, podnieki, audēji, muzikanti, jogas, magi, visi veikali, restorāni un viesnīcas, kas vilināja tūristus izmantot vietējos piedāvājumus.

      Sešdesmitajos gados pilsētā bija ieradušies un uz dzīvi iekārtojušies hipiji, un Dievs vien zina, kāpēc Brūksa māte, nomainījusi vārdu “Mērija Elena” uz “Sanšainu” jeb “Saulstariņu” un tāpēc joprojām saukta par Saniju, pēc desmit gadiem arī atstāja Pensilvāniju un apmetās Bikfordā. Tā nu Saulstariņa savaldzināja vai samaitāja – atkarībā no tā, kurš to stāstīja, – jauno matemātikas skolotāju.

      Upes krastā viņi deva viens otram zvērestu un uzcēla māju. Pēc dažiem gadiem, kad jau bija piedzimuši divi bērni, Sanija padevās maigam, bet neatlaidīgam spiedienam, uz kuru bija spējīgs tikai Brūksa tēvs, un ļāvās padarīt kopdzīvi likumīgu.

      Brūksam patika ķircināt māsas, ka viņš ir vienīgais Glīsons, kas dzimis laulībā. Māsas tad atcirta, ka viņš esot arī vienīgais Glīsons, kuram nepieciešams ierocis, lai strādātu. Iekārtojies ar kafiju rokā, Brūkss rāmi nolūkojās norisēs aiz loga.

      Kaut arī vairākums veikalu vēl bija slēgti, “Dārzeņu dārzs” jau bija uzlicis izkārtni “Atvērts”. Brūkss centās uzturēt kontaktu ar visiem pilsētiņas iedzīvotājiem, tādēļ reizumis tur iegāja izēst kādu zupas šķīvi, bet bija pārliecināts gaļēdājs un nespēja saprast, kāpēc tofu grib dēvēt par gaļu. Maiznīcai gan veicās vairāk. Un kafejnīcas “Džo krūze” lete jau bija aizņemta. Februāra beigās un marta sākumā tūristi no ziemeļiem bieži vien atceļoja agri, lai baudītu ziemas pēdējo kodienu. Bredfordas bumbieres jau gatavojās ziedēt. Nedēļas laikā tās uzplauks visā krāšņumā. Gar ceļa malām podos pulcējās narcises, dzeltenas kā sviests.

      Skaļi pukšķinot, garām pabrauca Sida Fairhoka kravas automašīna. Nopūties Brūkss domās sev atgādināja, ka vēlreiz jābrīdina Sids, lai salabo to sasodīto trokšņa slāpētāju.

      Viņš nopūtās vēlreiz. Piedzērušies sievu sitēji un sabiedriskā miera un klusuma traucētāji taču atšķīrās no laupītājiem un slepkavām. Tomēr kopumā viņu viss apmierināja. Pat tad, kad kļuva neciešami garlaicīgi.

      “Reizēm arī ne,” Brūkss domās piemetināja, izslējies taisnāk, lai labāk varētu redzēt.

      Nācās vien sev atzīties, ka ir apsēdies pie loga agrāk no rīta, lai izmantotu gadījumu, kad pilsētā ierodas viņa.

      Ebigeila. Viņa, Ebigeila Louerija, ar gaiši brūniem matiem, izcilu pēcpusi un noslēpumu pilnu gaisotni ap sevi. “Cik skaistas kaķa zaļas acis,” Brūkss nodomāja. Bet pārsvarā viņa valkāja saulesbrilles.

      Viņai bija īpaša gaita, mērķtiecīga. Viņa nekad sparīgi netraucās, laiski netipināja, neklaiņāja. Pilsētā viņa iebrauca ik pēc pāris nedēļām, kad iepirka produktus. Vienmēr no rīta, bet ne vienā un tajā pašā dienā. Citos veikalos viņa iegriezās retāk un ātri tika ar visu galā.

      Brūksam tas šajā sievietē patika. Mērķtiecība, mundrs rosīgums. Iespējams, ka viņam patiktu vēl daudz kas, bet Ebigeila turējās savrup, tā ka vidusmēra vientuļnieks salīdzinājumā ar viņu izskatījās pēc ārkārtīgi sabiedriskas būtnes.

      Šī noslēpumainā sieviete brauca ar lielu, platu, melnu SUV, kaut arī Brūkss reti redzēja viņu to darām.

      Cik Brūkss noprata, viņa galvenokārt uzturas savā īpašumā ļoti skaistā vietā, rūpīgi sakoptā vidē – tā pastāstīja FedEx un UPS pasta piegādes puiši, kad Brūkss uzmanīgi viņus iztaujāja.

      Viņš zināja, ka Ebigeila pavasarī iekopj gan dārzeņu, gan ziedu dobes, viņai ir personiskā siltumnīca un masīvs bulmastifs ar svītrainu kažoku, vārdā Berts.

      Ebigeila dzīvoja viena – vismaz kopā ar viņu nebija neviena cita, tikai suns, un pirkstā viņai nebija gredzena. Pasta piegādes puiši raksturoja viņu kā pieklājīgu, devīgu – Ziemassvētkos viņi saņēmuši dzeramnaudu –, bet arī atturīgu. Vairākums pilsētiņas iedzīvotāju Ebigeilu dēvēja par dīvainu.

      – Vai papildināt? – Oficiante Kima pacēla kafijkannu.

      – Labprāt, paldies!

      – Re, kā iedarbojās. Atnākot biji nikns kā lācis, bet tagad smaidi kā saulīte. – Viņa paplikšķināja Brūksam pa vaigu.

      Mātišķā izturēšanās lika Brūksam pasmaidīt vēl platāk, jo īstenībā Kima bija tikai nepilnus piecus gadus vecāka par viņu.

      – Jā, motors sāk strādāt.

      – Es gan teiktu, ka viņa tev to iedarbināja. – Kima, pacēlusi zodu, norādīja uz Ebigeilu, kura tobrīd iegāja tuvējā pārtikas veikalā. – Pēc izskata glīta, tas ir acīm redzams, taču tāda dīvaina. Dzīvo šeit jau gandrīz gadu, bet ne reizi nav spērusi kāju ne pie mums, ne citos bistro. Arī veikalus un iestādes apmeklē СКАЧАТЬ