Lēdija gleznā. Maeva Harana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ lielīja savas preces; četru zirgu vilkti rati grabēdami brauca pa bruģētajām ielām, tik tikko nesabraucot kādu bērnu un dažreiz iestrēgstot šaurākajās vietās. Triju metru augstumā virs ielas, netraucējot zirgiem, šūpojās vesels izkārtņu biezoknis, kas ziņoja par visu iespējamo, ko vien var nopirkt. Tomēr visvairāk Frānsisu izbrīnīja biezais gaiss un sodrēju kārta, kas sedza visus un visu, sagulstot kaklā un dzeļot acīs.

      – Tu pieradīsi, – Molla noteica, paraustījusi plecus, un ar plīvuru aizsedza mazās Mērijas muti. – Vainojamas ogles, kas tiek dedzinātas. Sodrēji nozuda tikai vienu reizi, kad ogļu kuģi nespēja izlauzties cauri ledum; tad pilsētas gaiss piepeši bija dzidrs kā rīta saules apspīdēts mežezers.

      Pēdējais upes līkums palika viņām aiz muguras, un laivinieks virzīja savu laivu starp dučiem citu. Kreisajā pusē parādījās liela ēka, un Frānsisa jautāja Mollai, kas tā ir.

      – Vestminsterhola. Olivers Kromvels tur pasludināja sevi par lordu protektoru un iesēdās kronēšanas krēslā, tērpies purpurā un sermuļādās. Bet tas viņam neko labu nedeva. – Molla norādīja uz tumšu traipu virs jumta. – Lūk, viņa galva! Karalis pavēlēja izrakt viņa un pārējo nodevēju – Airtona un Bredšo – līķus no abatijas un pakārt visus Taibērnas kokā, bet pēc tam nocirst viņiem galvu un izlikt londoniešiem apskatei.

      Frānsisa nodrebēja. – Nebiju domājusi, ka Viņa Majestāte spēj rīkoties tik barbariski.

      – Barbariski! – Molla saniknota atkārtoja. – Karalis izturējies pārāk žēlsirdīgi! – Frānsisa nekad nebija redzējusi galma dāmu tik dusmīgu. – Viņš sodīja tikai saujiņu nodevēju, kuri nogalināja viņa tēvu. Es pakārtu visus līdz pēdējam vīram! Bet mūsu karalim ir laba sirds. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka pakāršanas viņu nogurdinājušas.

      Klusuma pārņemta, laiva slīdēja uz priekšu garām Vaitholas pilij un arvien tuvāk Samerseta namam.

      – Lūk! – Molla norādīja, un viņas elpa vēsajā gaisā veidoja garaiņus. Sievietēm pretī slējās milzīga, stūraina ēka, būvēta no dzelteniem ķieģeļiem. To rotāja pulksteņtornis vidū un divi eleganti spārni, pie kuriem pletās grezni mauriņi un plašs, kokiem apaudzis dārzs malā.

      – Ļoti skaists nams, – Frānsisa apbrīnas pilnā balsī noteica.

      – Tā nebija, kad Kromvela salašņas to pārvērta par savām barakām! – Molla nošņāca. – Viņi pārdeva visas gleznas, paklājus, traukus un gobelēnus, kas nonāca viņu netīrajās ķetnās. Karalienei bija nepieciešami divi gadi, lai iekārtotu namu un varētu tajā dzīvot. Mūsu uzdevums ir to beidzot sagatavot viņas ērtībām.

      – Labprāt ar to nodarbošos.

      – Ceru, ka neesi pārāk jūtelīga. Vai redzi tos logus? – Molla norādīja uz garo galeriju upes pusē. – Lūk, kur pakāra pēc Kromvela līdzības taisītu lelli, un labi vien ir, jo šeit viņš uzdrošinājās gulēt pēc nāves, bagātīgi ieģērbts, it kā būtu tikpat dižens cilvēks un monarhs kā tas svētais, kuru viņš nogalēja.

      Frānsisa nespēja apslēpt šausmas, dzirdot par baiso vardarbību. – Es nezināju, ka esat tik asinskāra.

      – Nerunā par to, ko nesaproti! – Molla atcirta. – Kromvela dēļ mans vīrs zaudēja visu. Abi viņa jaunākie brāļi, Čārlza galma zieds, devās kaujā, tērpušies greznā zīdā, un gāja bojā pašā dzīves sākumā.

      – Atvainojiet! Man nevajadzēja tā teikt. – Arī Frānsisas ģimene bija daudz cietusi, tomēr viņa piekrita karalim, kuram bija apnicis pakārt ienaidniekus. Atriebe nespēj atdzīvināt mirušos. Tomēr meitene zināja, ka jāciena Mollas sāpes. Šī pasaule, kurā pilsoņu kara cirstās brūces vēl bija tik svaigas, pēc ilgajiem Francijā pavadītajiem gadiem viņai bija sveša.

      – Man vēl daudz jāmācās.

      – Jā. – Mollas balss sāpēs bija auksta un skarba. Laiva tuvojās kāpnēm, kas veda augšup uz lielo namu. – Piedod, Frānsisa. Kaut gan karalis atkal sēž tronī, senās vainas vēl sūrst. Bet es tev palīdzēšu saprast. – Molla pacēla meitu un pieturējās pie laivinieka rokas, izkāpdama krastā. – Nāc, šeit nebūs skumji! Neviena cita pilsēta visā pasaulē nevar līdzināties Londonai smieklu un līksmības ziņā. To, kā mums salīdzinājumā ar Parīzi trūkst izsmalcinātības jomā, mēs atlīdzinām ar jautrību!

      Mollai bija taisnība. Pēc tik daudziem apspiestības gadiem Londonas piekvēpušajā gaisā trīsuļoja, gaidpilna piedzīvojumu kāre, it kā visi justu nepieciešamību pierādīt, ka dzīve ir krāšņa, baudu piesātināta un ierobežojumu neskarta.

      Sievietes uzkāpa pa diženajām kāpnēm, izgāja caur dārzu un šķērsoja platu terasi, no kuras bija redzama Temza; grezni ģērbušies cilvēki bija sastājušies pulkā un ziņkāri viņas vēroja. Dāmas māja Mollai ar galvu, bet vīrieši paklanījās. Frānsisa izbrīnīta secināja, ka Molla acīmredzot pazīst itin visus klātesošos.

      Samerseta namā tika izsaukts guļamistabas sulainis, kurš aiznesa viešņu mantas uz istabām. Pieradusi dzīvot kopā ar māsu, Frānsisa domāja, ka viņai piešķirs gultu lielā istabā pie citām meitenēm vai arī kādu nelielu kaktu milzīgās mājas tālākajā nostūrī. Tomēr viņa tika ievesta lielā kvadrātveida istabā austrumu tornī, no kurienes pavērās skaists skats uz mauriņiem un marmora statujām, kurās attēlota Temza un Izīda.

      Izkravādama drēbes, sakārdama tērpus uz vadžiem un likdama apakšsvārkus un kreklus tiem paredzētajā skapī, Frānsisa prātoja, kur izmitināt papagaili. Tālākajā istabas malā pie sienas bija piestiprināta pamatne, reiz paredzēta svečturu nolikšanai. Frānsisa tur piekarināja putna būri. Papagailis ieķērcās un saniknots uzboza spalvas, smieklīgi lēkādams no vienas kājas uz otru.

      – Kur citur tu būtu apmierināts? – Frānsisa painteresējās. Istabas otrā stūrī pie liela loga bija nolikts tualetes galdiņš, ko sedza turku pārklājs.

      – Tātad tu vēlies lūkoties uz upi? Tā ir pārāk augsta vieta tādiem kā tu. Kas notiks, ja nobirdināsi sēklas uz smalkā izšuvuma vai sabojāsi košās krāsas?

      Tomēr meitene nolika būri uz galdiņa.

      – Dievs svētī Čārliju Stjuartu! – putns atzinīgi noķērca.

      – Jā, – Frānsisa teica, paraustījusi plecus. – Dievs viņu jau svētījis. Viņš apprecējies ar meiteni no bagātas ģimenes un droši vien sagādājis arī dēlu, kas nepieciešams, lai iepriecinātu tēvoci. Un viņš ir arī hercogs!

      Meitenei nebija laika gremdēties pārdomās par Čārlza Stjuarta saimniecību, jo Molla uzsauca, ka pirms saulrieta jādodas pastaigā pa pilsētu.

      – Neko daudz mēs neredzēsim, tikai mazliet nobaudīsim no tā, kas gaidāms turpmāk.

      Aiz Samerseta nama Strendas otrā pusē, blakus Londonas lielākajam Maija kokam, bija ormaņu novietne.

      – Iedomājies tikai! – Molla jūsmoja. – Divpadsmit jūrnieki pūlējās to uzsliet pēc tam, kad vecais Kromvels to nogāza. Viņš aizliedza Maija kokus, teātri, ķekatas un pat Ziemassvētkus. Nabaga londonieši! СКАЧАТЬ