Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Varbūt nelaime varētu skart vīru, bet ne jau tēvu. – Karalis piegāja pie Madlēnas. – Tavs līgavainis jau gaida. Vai esi gatava, ma chére?

      Princese satvēra tēva elkoni, bet Fransuā uzmeta man skatienu, kurā plaiksnīja bailes. Vecākā dēla nāves sagādātās sāpes vēl joprojām bija redzamas viņa sejā, un es zināju, ka valdnieku plosa nemiers. Skotija bija izslavēta ar nepatīkamo aukstumu un nežēlīgiem augstmaņiem; kā mūsu jaukajai Madlēnai klāsies tik tālu no Francijas dāvātajām ērtībām?

      – Viņas Augstība nupat mums teica, ka ir ļoti laimīga, – es ieminējos. – Šīs kāzas ir viens no priekpilnākajiem notikumiem Francijā, Jūsu Majestāte.

      – Jā, protams, – viņš klusi noteica. – Tikpat priekpilns kā tava ierašanās, Ma petite. – Karalis žilbinoši uzsmaidīja Madlēnai. – Uz katedrāli!

      Pēc vairākas nedēļas ilgušām dzīrēm mēs pavadījām jaunlaulātos uz Kalē, un viņi devās uz Skotiju. Mēs atgriezāmies Fontenblo, un Fransuā piepeši sabruka.

      Viņa slimība izraisīja visaptverošu apjukumu. Galminieki sačukstējās, ka svinības esot karali nogurdinājušas un atkal atvērusies čūla uz viņa vīrišķajiem orgāniem, kuras dēļ viņš nevar atviegloties. Karalis pavadīja dažas nedēļas nošķirtībā aiz slēgtām durvīm, un ārsti viņu mocīja ar dziedēšanu, pēc kuras viņš kļuva vēl vārgāks.

      Es kopā ar pārējām karaļa dāmām neatkāpos no viņa durvīm. Mums liedza ieiet istabā, un hercogiene d’Etāna soļiem mēroja gaiteņus, nespēdama palīdzēt vīrietim, no kura bija atkarīga visa viņas dzīve. Kad beidzot tika paziņots, ka Viņa Majestāte atveseļojas, viņa ietērpās visgreznākajās zīda drānās, izrotājās ar skaistākajiem dārgakmeņiem un gaidīja karaļa aicinājumu.

      Mēs abas bijām pārsteigtas, kad Fransuā izteica vēlēšanos redzēt mani.

      Gulēdams gultā, viņš atvēra drudzī mirdzošās acis. – Ma petite, jūs lietojat jaunas smaržas.

      – Pati tās pagatavoju. – Es pietuvināju plaukstas locītavu viņa degunam. – Jasmīns, pelēkā ambra un rozes.

      Karalis tik tikko manāmi pasmaidīja. – Ļoti francisks parfīms. Kad nolemjat kaut ko panākt, jūs nekad nepadodaties. Mani sajūsmina jūsu apņēmība. Varbūt jums drīz izdosies arī dāvāt man mazbērnus, vai ne?

      – Jā, – es nočukstēju, neizrādīdama bailes, kaut gan apjautu, ka Fransuā nupat mani brīdinājis. Reiz viņš nomirs, un tad es palikušu viena šajā naidpilnajā galmā. Man jālaiž pasaulē dēls, kas nodrošinās Valuā pēctecību, un jāpierāda, ka esmu karalienes goda cienīga.

      Es turēju Fransuā roku, kamēr viņš ieslīga miegā. Zināju, ka man vajadzētu ļauties izmisumam, jo šis apbrīnojamais cilvēks, kurš mani aizstāvējis par spīti visiem šķēršļiem, tuvojas nāvei.

      Tomēr visas manas domas bija pievērstas grūtajam uzdevumam, kas man jāpaveic.

      Vasaras vidū Fransuā bija atguvies, un sākās karš ar Hābsburgu imperatoru Kārli Piekto, abiem valdniekiem cīnoties par Milānas hercogisti. Šoreiz armiju uzbrukumā veda konetabls, viņa māsasdēls Koliņī un mans vīrs, bet galms apmetās Senžermēnā netālu no Parīzes, kur bija drošāk.

      Tiklīdz radās iespēja, es viena devos apciemot Kozimo. Viņš līksmoja, mani redzot, un mēs iegājām viņa istabā augšējā stāvā. Tā bija pilna ar plauktiem, uz kuriem saliktas pudeles, trauki un grāmatas. Istaba ļoti līdzinājās viņa tēva kabinetam Florencē. Pie sijām bija piekārti būri, un tajos mājoja dzīvi putni.

      – Kundze, jūs mani pagodināt ar savu viesošanos! – Kozimo paziņoja, pārspīlētā padevībā klanīdamies.

      Es viņu uzmanīgi nopētīju. – Kozimo, izskatās, ka tu jau nedēļām ilgi neesi ne ēdis, ne izgājis saules gaismā. Ceru, ka nesēdi šeit visu dienu. No maģijas vien nevar pārtikt.

      Kamēr viņš čukstēja atvainošanās vārdus, dedzīgi vēlēdamies man izpatikt, es prātoju, vai esmu rīkojusies pareizi, šurp nākot. Kozimo galu galā bija kalpotājs un saņēma algu no manis. Kā viņš varētu izprast manas mokas? Bet kopš tā baismā rīta, kad es zaudēju bērnu, mani māca drausmas bailes; Lukrēcija gan apgalvoja, ka daudzas sievietes nespēj iznēsāt pirmo mazuli, bet man acu priekšā nemitīgi vīdēja ainas, kurās es tieku padzīta no Francijas, jo nevaru dāvāt vīram pēcnācējus.

      Kozimo mani vēroja, it kā lasīdams domas. – Kundzi kaut kas nomāc, – viņš sacīja. – Jūs atnācāt, jo baidāties. Man varat uzticēties. Es labprātāk mirtu, nekā jūs pieviltu.

      Es satrūkos. Mūsu skatieni sastapās, un es nodrebēju, jo atcerējos asiņu plūdus un to, kā mans naktstērps pamazām nomelnēja pavardā. Mana sirds sažņaudzās.

      – Man… es nedrīkstu pievilt savu vīru, – beigu beigās es nočukstēju. – Man nepieciešams bērns.

      Kozimo svinīgi pamāja. – Aplūkosim zīmes! – Viņš izņēma dūju no krātiņa un ar veiklu pirkstu kustību apgrieza tai kaklu. Kamēr baltais putns vēl raustījās, viņš nolika to uz galda un uzšķērda, izmantodams dunci. Es saviebos, sajutusi zarnu smārdu un ieraudzījusi melnas asinis, kas notraipīja Kozimo rokas. Viņš ilgi pētīja putna iekšas, tad pasmaidīja, pacēla galvu un paziņoja: – Šeit nav redzami šķēršļi jūsu spējai iznēsāt bērnu.

      Atvieglojums bija tik spējš, ka man saļodzījās ceļgali. Es nopūtos un ar rokām atbalstījos pret galdu. Un Kozimo pēc brīža piebilda: – Ja viens ir zaudēts, tas nenozīmē, ka neradīsies citi.

      Sastingusi es ielūkojos viņam acīs. – Tu… tu zini? Redzēji?

      – Man piemīt spēja saskatīt to, kas apslēpts citiem. – Kozimo paraustīja plecus. – Un varu jums ieteikt apbruņoties ar pacietību, kundze, jo jūsu laiks vēl nav pienācis.

      Es rūgti iesmējos. – Cik ilgi? Jau septiņus gadus es dzīvoju Francijā un neko neesmu ieguvusi. Vainojama tā sieviete; viņa zina, kā es ciešu, un priecājas par manām sāpēm. Taisnīgi būtu, ja viņa mirtu. – Es satvēru flakona ķēdīti. – Mans ierocis slēpjas šajā pudelē, ko pirms daudziem gadiem man iedeva tavs tēvs. Nepieciešama tikai izdevība.

      Kozimo sarauca pieri. – Jūs nedrīkstat tā rīkoties. Visi turēs jūs aizdomās.

      – Mani tas nesatrauc. Anrī nedaudz pasēros un samierināsies. Viss būs beidzies.

      – Vai arī ieklausīsies baumās un nekad vairs jums nepieskarsies. Franči jau šobrīd uzskata, ka visi itālieši ir dzimuši indētāji. Un šīs pudelītes saturs varētu atstāt kādas pēdas. Nē, kundze. Lai kā jūs alkstat viņas nāvi, tas tomēr nav īstais ceļš.

      Man gribējās dusmās kliegt uz Kozimo; ne jau tāpēc, ka es patiesi gribētu noindēt Diānu, bet gan tāpēc, ka viņš uzdrošinājās man atgādināt par sekām. Man vajadzēja ticēt, ka es esmu spējīga nogalināt savu sāncensi. Skumjas par zaudēto bērnu, par kuru es nevienam nedrīkstēju stāstīt, lika man vainot Diānu. Es ticēju, ka viņa tīši liedz СКАЧАТЬ