Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Tiša. – Viņš pagriezās pret mani. – Tā ir Tiša Raiena. Viņa vada ne tikai sev piederošo “Mūžīgo neļķi”, bet atbild arī par šīs mājas uzturēšanu un to, lai es nenomirtu bada nāvē.

      Sieviete man uzsmaidīja, brūnajām acīm iedzirkstoties.

      – Lai arī esmu pārliecināta, ka mēs runāsim par jaunu kārtību tagad, kad te esi tu, Ava. Es pazinu Metjū vecākus un jūtos atbildīga par viņu. Un tu jau zini, kādi ir vīrieši – gluži vai pazuduši, ja kāds nenoliek viņiem priekšā ēdamo un tīru veļu atvilktnēs.

      – Tici man, es saprotu. Man ir četri brāļi.

      – Zinu, – Tiša sacīja.

      Mēs ar Metjū viņu uzlūkojām.

      Redzēdama mūsu samulsumu, viņa turpināja.

      – Kad Metjū man vakar atsūtīja elektroniskā pasta vēstuli, lai informētu, ka šodien atgriezīsies kopā ar jauno sievu, viņš nosauca tavu vārdu un to, no kurienes esi, un es saliku kopā divi un divi. – Viņa sakrustoja rokas. – Mēs ar tavu brāli Stīvenu bijām precējušies kādus divus mēnešus, kad mums abiem bija astoņpadsmit. Tu vēl nemaz nebiji piedzimusi. Gadu gaitā esam viens otru pazaudējuši. Jāatzīst, es jutos pārsteigta, uzzinot, ka Vāleniem piedzimis vēl viens bērns, taču jādomā, ka viņi visu laiku centās tikt pie meitenes. Taču jums ir apmēram deviņpadsmit gadu starpība, vai ne?

      – Divdesmit viens, – sacīju. – Nezināju, ka viņš agrāk bijis precējies.

      – To viegli varēja aizmirst. Mēs bijām briesmīgi jauni, un tas nevilkās ilgi. Bet tu jau zini, cik impulsīvi ir pusaudži.

      Viņa mums uzsmaidīja, taču es īsti nezināju, ko teikt. Nezināju, kādi ir pusaudži. Biju uzaugusi pieaugušo vidē, un man nebija laika izbaudīt pusaudžu dumpīgumu. Ja neskaita manu profesijas izvēli, allaž darīju to, kas no manis tika sagaidīts, cerēdama, ka to pamanīs vēl kāds, izņemot Mimī.

      Tiša paraudzījās uz Metjū un tad atkal uz mani.

      – Laikam man vajadzētu iet – varu uzzināt sīkumus par jūsu straujo romānu un kāzām arī vēlāk. Patiesībā domāju sarīkot ballīti, lai tevi iepazīstinātu ar visiem, taču varam aprunāties par to vēlāk. – Viņa pacēla augšup ziedus. – Es tikai gribēju pārliecināties, ka gaisma ir iedegta un ziedi vāzē, taču jūs mani apsteidzāt. Ak jā, un ledusskapī ir salāti un sautējums, bet uz galda franču maize. Nezināju, vai jums pietiks laika iegriezties pārtikas veikalā.

      – Paldies, Tiša, – Metjū noteica. – Nezinu, ko iesāktu bez tevis.

      – Jā, paldies, – piebildu. – Es nemaz nezinātu, kur meklēt pārtikas veikalu, un vēl jo mazāk, ko un kā pagatavot.

      Tiša atkal palūkojās uz Metjū un tad uz mani.

      – Nujā, tev būs pietiekoši daudz laika apgūt abus, bet tikmēr varu izlīdzēt. Es uzrakstīju savu vārdu un telefona numurus uz lapiņas virtuvē – vari zvanīt jebkurā laikā. – Viņa uzlika plaukstu uz durvju roktura un tad pagriezās. – Metjū teica, ka tu aizraujoties ar vēsturi. Esmu Sentsaimonsas vēstures biedrības vadītāja un allaž meklēju jaunus biedrus. Tas būs lielisks veids, kā iepazīt tavas jaunās mājas. Un Metjū ģimenes vēsturi. Tā ir ļoti aizraujoša, un ir pat daži skeleti, kas karājas ģimenes koka zaros un kas tev varētu šķist interesanti.

      – Nespēju ne sagaidīt, – noteicu gandrīz nopietni. Es tik daudz ko nezināju, taču var jau būt, ka tāpat zināju visu vajadzīgo.

      Tiša uzmeta Metjū vēl vienu skatienu, pirms atvērt durvis un iziet ārā.

      – Ak, kamēr neesmu aizmirsusi, ar ko tu nodarbojies, Ava? Es rakstu blogu par salas notikumiem, un tam seko vairums vietējo. Man patīk iekļaut jaunpienācēju sarakstu, un es vienmēr norādu nodarbošanos. Tas ir lielisks veids, kā atrast klientus, jo īpaši, ja pilsētā esi ienācējs.

      – Esmu vecmāte. Mājās strādāju kopā ar dzemdību speciālistu grupu un ceru, ka te atradīšu ko līdzīgu.

      – Vecmāte? – Viņa sarauca uzacis.

      – Jā, – sacīju, nespēdama izprast viņas reakciju. – Esmu diplomēta medmāsa un vecmāte. Vecmāšu izmantošana ir kļuvusi par ļoti populāru alternatīvu ārsta vadītām dzemdībām.

      Tiša uzlika plaukstu uz mana delma.

      – Ak, es atvainojos, negribēju tevi apvainot. Zinu, kas ir vecmātes. Pati izmantoju vecmāti, kad dzemdēju otro bērnu. Es tikai esmu… pārsteigta, tāpēc ka Adriēna… – Viņa pacēla roku augšup un noraidoši novicināja. – Neņem galvā, tas nav svarīgi. – Tiša plati pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, Ava. Nākamā vēstures biedrības sanāksme notiek mēneša pēdējā ceturtdienā pulksten septiņos. Ja vēlies, varu atbraukt tev pakaļ pusseptiņos.

      – Es, ē, nu…

      Metjū atbalstīja plaukstu pret durvīm.

      – Viņa tev piezvanīs un dos ziņu. Vispirms Avai vajadzēs aklimatizēties, pirms ienirt salas politikā.

      Tiša devās lejā pa kāpnēm.

      – Nu tad piezvani man. Taču katram gadījumam ieraksti to savā kalendārā. – Pēdējo reizi pamājusi, viņa šķērsoja piebraucamo ceļu, kura otrā pusē bija novietots senatnīgs furgons ar koka sānu paneļiem. Gliemežvāki nočirkstēja vien zem viņas sandalēm.

      Aizvēru durvis un pagriezusies konstatēju, ka esmu sagūstīta Metjū apskāvienā. Viņa acis satumsa, nolūkojoties uz mani.

      – Tā. Kur mēs palikām?

      Uzliku plaukstas uz viņa stingrajām krūtīm, juzdama kārdinājumu padoties impulsam, kas allaž pavadīja Metjū pieskārienus. Taču kaut kas no Tišas teiktā nedeva man mieru.

      – Kas ir Adriēna?

      Viņa atkāpšanās bija gandrīz nemanāma, un es to drīzāk sajutu, nekā ieraudzīju. Tā tas bija kopš mūsu iepazīšanās brīža: mēs abi bijām tā pieskaņojušies viens otram, ka varēja padomāt – atrodamies vienā ādā. Metjū nolaida rokas gar sāniem un atkāpās, un mans ķermenis piepeši sajuta vēsumu.

      – Viņa arī bija vecmāte. – Vārdi bija mehāniski, it kā viņš būtu trenējies izrunāt šos četrus vārdus vēl un vēlreiz, lai izdzēstu no tiem jebkādas emocijas.

      – Bet kas viņa bija? – es jautāju. – Kāpēc Tiša jutās pārsteigta, uzzinot, ka mēs abas esam vecmātes?

      Metjū pieskārās manam plecam, un viņa garās skropstas apslēpa tumšās acis, nolūkodamies uz vietu, kur viņa roka bija pieskārusies manai blūzei.

      – Vai varam parunāt par to no rīta? Negribu sabojāt tavu pirmo nakti šeit.

      Paberzēju augšdelmus ar plaukstām, sajuzdama zem pirkstiem zosādu. Vēlējos piekļauties viņam, aizmirst par pārsteigumu СКАЧАТЬ