Pārmaiņu vējš. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ plakstiņus un centos atgūt elpu, prātodama, kāpēc pārējo kapu plākšņu novietojums priekšplānā un šī viena lielākā ar abām mazajām likās tik nepareizs, it kā tām nevajadzētu te atrasties.

      Lēnām pietupos lielākā akmens priekšā, likdama sev palūkoties uz to, kamēr mana labā roka pasniedzās, lai pieskartos marmorā gandrīz pirms divsimt gadiem iekaltajiem vārdiem.

      Džofrijs Grānts Freizers

      Mūsu mīļais tēvs un draugs

      Dzimis 1781., miris 1815. gadā

      Ir dzīve īsa, gaistošs mirklis,

      Kas nācis tumsu izdzenāt,

      Un cilvēks zieds, ko maigiem pirkstiem

      Steidz aizmirstība paglabāt.

      Manu muti piepildīja bēdu garša, tukšums un rūgtums. Atbalstījos pret papēžiem, gandrīz sabrukdama zem šīs izjūtas smaguma, un mani pārņēma neizpratne, itin kā es būtu aizmigusi un pamodusies svešā vietā, nesaprazdama, kurp ved ceļi un kādā valodā man vajadzētu runāt.

      Negribīgi nolaidu roku zemāk, ar pirkstu galiem pieskardamās burtiem un skaitļiem, pirms pievērsos abām nākamajām plāksnēm. Tās bija sīciņas, apmēram viena trešdaļa no pirmās lieluma, un uz krēmbaltās virsmas bija uzrakstīti vien daži īsi vārdi.

      Džeimijs Hamiltons Freizers

      Dzimis 1805., miris 1805. gadā

      un

      Maikls Makgregors Freizers

      Dzimis un miris 1806. gada 5. februārī

      Gribēju piecelties un tad sagrīļojos uz nelielā zemes pleķīša, nespēdama atraut skatienu un reizē nespēdama palikt pārāk tuvu. Es neko nesapratu, šo piepešo baiļu sajūtu, kas lika man sajusties tā, it kā es lidotu un kristu vienlaikus. Lūkojos uz kokiem un zemi, uz žoga metāla ķēdi, visām pazīstamajām un zināmajām lietām, kuru nozīmi un esamību sapratu.

      Apstājusies pie paša žoga, atskārtu, ka esmu nometusi savu piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Cenzdamās nepieļaut, lai man atkal nesagrieztos galva, lēnām pieliecos, lai paņemtu abus priekšmetus, un nonācu aci pret aci ar pašu jaunāko kapavietu iežogotajā teritorijā.

      Tā atradās atstatu no pārējām gluži kā mīļākā rotaļlieta, kuru bērns atlicis sānis, lai tā ilgāk saglabātos neskarta, un sārtais granīts mirdzēja pieklusinātajā saules gaismā, kas ieplūda starp ozolu lapām. Brūni sakaltušas rozes bija atbalstītas pret kapakmeni, vainags ar izbalējušu dzeltenu lenti un vārdu “meitai” atšļucis vienā pusē. Lēni lasīju spožajā akmenī iekaltos vārdus.

      Adriēna Makmahona Freizere

      Metjū mīļotā sieva

      Nedzimušu bērnu māte

      Dzimusi 1981. gada 29. maijā

      Mirusi 2007. gada 27. augustā

      – Viņa bija patiesi jauka būtne.

      Vīrieša balss tik tuvu lika man piešauties kājās, tā ka piezīmju grāmatiņa un zīmulis aizlidoja. Pagriezos, cerēdama ieraudzīt dzīvu cilvēku.

      – Vai es jūs izbiedēju? – Viņš izrunāja vārdus tik noapaļotā manierē, it kā tie nāktu no mutes, kas piebāzta ar kauliņiem.

      Vīrietim, kurš stāvēja pie žoga, bija bērna gludā un neskartā āda, taču viņa brūnās acis šķita liecinām par daudz vecāka cilvēka pieredzi. Viņa seja bija apaļa, ar apsārtušiem vaigiem un gaišiem rugājiem uz zoda vietās, kur žiletei acīmredzot bija samisējies. Viņa mati bija sākuši atkāpties no pieres, taču priekšlaicīgi, es nodomāju, jo viņš neizskatījās daudz vecāks par četrdesmit pieciem gadiem. Tomēr interesantākais vaibsts viņa sejā bija deguns. Tas izlocījās dīvainos leņķos, neveidojot taisnu līniju, itin kā būtu daudzas reizes salauzts un tā arī nesaaudzēts kopā kā nākas. Viņš bija liela auguma vīrs, un es iedomājos, vai viņš nav bijis bokseris vai līdzīga sporta veida pārstāvis, ja reiz ticis pie tāda deguna.

      Vīrietim mugurā bija garpiedurkņu krekls, aizpogāts līdz pat kaklam, un džinsi, kuru jostasvieta atradās mazliet augstāk, nekā paģērēja šībrīža mode. Viņa ceļgalus sedza aizsargi, aizmugurē sasieti tāpat kā manai mātei, kad viņa strādāja dārzā, un rokā viņš turēja kapli.

      – Es tikai satrūkos, tas arī viss, – noteicu, prātodama, vai man vajadzētu baidīties. Par spīti vīrieša smaidam un raižpilnajai sejas izteiksmei viņā jautās kas citāds, tas viņu atšķīra no vairuma cilvēku, un tomēr īsti nespēju saprast, kas tas varētu būt.

      – Jūs nometāt savu papīru, – viņš noteica un tad pieliecās, lai paceltu dzelteno piezīmju grāmatiņu.

      – Pateicos, – noteicu, pastiepdama roku un cenzdamās nesarauties, ieraugot ādu uz viņa roku locītavām un plaukstām. Garas un violetas keloīda rētas stiepās no vīrieša pirkstu galiem garām locītavām, izliektas un pamatīgas gluži kā veca ozola saknes. Tās bija vecas rētas, taču āda vēl aizvien likās jēla. Pacēlu galvu un ielūkojos viņam acīs, taču tā vien likās, ka viņš nav pamanījis manu skatienu.

      – Esmu Ava Freizere, – sacīju, nosaukdama savu vārdu, taču nepasniegdama roku, un tad gaidīju no viņa to pašu.

      Tā vietā nepazīstamais palūkojās uz kapakmeni un atkārtoja:

      – Viņa bija patiesi jauka būtne.

      – Ak te tu esi! – Tiša soļoja pa taciņu, ar kājām sakustinādama akmentiņus. Viņa apstājās mūsu priekšā un uzsmaidīja vīrietim. – Sveiks, Džimij. Priecājos tevi redzēt.

      Vīrietis plati pasmaidīja, kad Tiša to apskāva, un viņa rokas nokarājās gar sāniem, it kā viņš īsti nezinātu, ko ar tām iesākt. Tiša pagriezās pret mani.

      – Tad jūs esat iepazinušies.

      – Uz to pusi. Esmu Ava Freizere, – atkārtoju, cerēdama, ka tas viņu pamudinās.

      – Esmu Džimijs, – viņš noteica, sirsnīgi smaidīdams. Par spīti vīrieša dīvainībām, viņa atklātajā sejā un tumšajās acīs slēpās kas valdzinošs, kas lika man atbildēt uz viņa smaidu tā, it kā mēs būtu veci draugi.

      – Džimijs Skots, – Tiša piebilda. – Labākais ainavu arhitekts visā salā, ja ne visā pavalstī. Vai ne, Džimij?

      Džimija vaigi pietvīka tumši sārti, tādi paši kā rokas.

      – Nē, kundze, taču man patīk ziedi.

      – Viņš ir pieticīgs, – Tiša noteica, un es beidzot ievēroju sarkanos ratiņus, kas bija pilni ar zaļumiem un ziedošu puķu konteineriem, kas plūda pāri malām kā karnevālam saģērbušies bērni. – Tu dodies sakopt ģimenes kapavietu.

      – Jā, kundze. СКАЧАТЬ