Rīta dziesma. Kārena Robārdsa

Чтение книги онлайн.

      – Viņai nāksies gaidīt ilgi.

      Sakniebis lūpas, Stjuarts saspieda meitenes roku ciešāk. Pirms viņš paguva ierunāties, kautiņā iejaucās Sīlija.

      – Viņa atvainosies no rīta. Stjuart, neesi tik rupjš pret viņu. Kā jau teicu, Džesija ir tikai bērns.

      – Izlutināts un rupjš bērns! – viņš nomurmināja, uz īsu brīdi pavērās Sīlijā un atkal piekala ledusaukstu skatienu Džesijai. – Labi, Lindsijas jaunkundz. Sīlija vēlas, lai jūs atvainotos rīt. Atvainošanās notiks, par to nav nekādu šaubu. Tagad jūs iesiet uz savu istabu. No tās drīkstēsiet iznākt tikai rīt un tikai tad, kad būsiet gatava atvainoties.

      – Jūs neesat šī nama saimnieks… – Džesija nošņāca un beidzot atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena, – un nekad arī nebūsiet. Es darīšu, kā gribēšu, jūs, jūs… bagātību meklētāj!

      Stjuarts mēģināja viņu satvert, tomēr Džesija jau paguva pavirzīties nostāk. Viņa aizsteidzās garām Sīlijai un teju vai nolidoja lejup pa kāpnēm, kājām neskarot pakāpienus. Džesija sprieda, ka vīrietis, kurš spējīgs iepļaukāt jaunu dāmu, ir spējīgs nodarīt vēl vairāk. Gaisma no logiem nesniedzās līdz tumšajam, ēnainajam zālienam. Džesija sacēla svārkus līdz ceļgaliem un metās skriešus, it kā pats nelabais būtu viņai uz papēžiem.

      Tas nebija tālu no patiesības. Stjuarts Edvardss pārskaities noskrēja lejup pa kāpnēm un pāri zālienam metās meitenei pakaļ. Paskatījusies uz Stjuartu pāri plecam, Džesija pārbijās un metās tālāk nakts melnumā.

      Vīrietis meiteni notvēra, līdzko viņa bija nokļuvusi pie augļu dārza, kur bija cerējusi noslēpties. Stjuarts spēcīgi sagrāba viņas plecu un parāva to uz savu pusi, neļaujot Džesijai pazust melno, greizo koku stumbru un ēnu biezoknī.

      Sajutusi roku uz pleca, Džesija iekliedzās. Viņa bija iekritusi vajātāja nagos, un tas atņēma viņai drosmi. Meitene bezpalīdzīgi pagriezās un ieskatījās Stjuarta dusmu pārvērstajā sejā. Kad vīrietis atkal satvēra Džesijas augšdelmus un tos spēcīgi sapurināja, viņa iekliedzās. Viņš nerimās un izšņāca nesaprotamus vārdus. Stjuarts izskatījās pietiekami pārskaities, lai izrēķinātos ar bēgli.

      Džesija domāja vienīgi par to, kā rast glābiņu. Ierunājās pašsaglabāšanās instinkts, un, pateicoties tam, Džesija nevis rāvās projām, bet metās Stjuartam virsū ar nagiem un mēģināja izskrāpēt viņam acis.

      – Mazā elles nešķīstene! – viņš auroja, palaida meiteni vaļā un pieskārās savai sejai. Džesija pagriezās, lai bēgtu, bet vīrietis viņu jau atkal notvēra. Meitene spārdījās un spiedza. Stjuarts pacēla viņu gaisā.

      – Nolāpītā skuķe, es tevi nopēršu tā, ka tu nedēļām ilgi nevarēsi apsēsties!

      Cieši satvēris Džesiju, vīrietis nesa viņu atpakaļ uz māju. Viņa kliedza un visiem spēkiem centās izrauties. Džesija jau pavēra muti un grasījās kost savam pāridarītājam, bet tad viņam pār plecu ieraudzīja, ka tumsas pārņemtajā dārzā pavīd neliels stāvs ar paceltu kapli rokā un skriešus tuvojas viņiem.

      Džesija piepeši attapās. Šī cilvēka liktenis un arī visu pārējo, kuri drīz nokļūs Stjuarta Edvardsa varā, viņu uztrauca vairāk nekā savējais.

      – Nē! – viņa iesaucās. – Nē, Progres! Ar mani viss kārtībā, ar mani viss kārtībā, dzirdi? Es pati tikšu galā, nenāc man palīgā!

      Šos vārdus izdzirdējis, Stjuarts Edvardss bojauta briesmas. Viņš pagriezās, paskatījās atpakaļ un pamanīja cilvēku, kurš bija apstājies augļu dārza malā. Bija ļoti tumšs, un Edvardss sazīmēja vienīgi veca, salīkuša vīra apveidu. Progress joprojām turēja paceltu kapli, kura noasinātais asmens draudīgi spīdēja.

      – Ej atpakaļ, lūdzu, ej atpakaļ! Es tev pavēlu! – Džesija izmisīgi sauca. Viņai par prieku, Progress pavilcinājās un visbeidzot nolaida kapli. Stjuarts Edvardss nenovērsa no viņa skatienu. Pēc īsa klusuma brīža viņš uzgrieza Progresam muguru un turpināja ceļu mājup.

      Džesija pārstāja cīnīties, jo nevēlējās, lai Progress steigtos viņai palīgā. Vergam, kurš uzbrucis baltajam cilvēkam, tiktu piespriests nāvessods.

      – Tevi viņi rūp, vai ne? Tā ir vienīgā labā īpašība, ko tu līdz šim esi parādījusi, – teica Stjuarts.

      Klusējot viņi piegāja pie kāpnēm, uzkāpa augšstāvā, šķērsoja verandu un iegāja namā.

      – Kur ir viņas istaba? – Stjuarts jautāja Sīlijai, kura gaidīja verandā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un saraukusi pieri.

      Saņēmis norādes, Stjuarts Edvardss ienesa Džesiju mājā, pagāja garām Sisijai un Rozai, kuras pavadīja abus izbrīnītiem skatieniem, un nokļuva pie meitenes istabas. Iegājis pa durvīm, Stjuarts rupji nolika Džesiju uz grīdas.

      – Tu nenāksi ārā no istabas visu atlikušo nakti, un no rīta tu Sīlijai atvainosies, – viņš vēsi noskaldīja.

      Džesija bija pārāk satraukta, lai atbildētu. Ceļiem ļogoties, viņa noraudzījās, kā Stjuarts izņem atslēgu no slēdzenes un aizver durvis. Noskanēja slēdzenes klikšķis.

      Tumsā raugoties uz aizslēgtajām durvīm, Džesija spēja domāt vienīgi par Stjuarta seju lampu gaismā.

      Gludi skūtajos vaigos rēgojās sešas jēlas brūces. Džesija bija viņu saskrāpējusi, un viņa nesaprata, vai par to priecāties vai just nožēlu.

      5. nodaļa

      Atslēga slēdzenē noskrapstēja nākamās dienas rītā. Iepriekšējā vakarā Tjūdijas un Rozas sūtītā Sisija uzradās pie durvīm un aizsmakušā čukstā apvaicājās par Džesijas labsajūtu. Viņa pretojās kārdinājumam un neļāva Sisijai atslēgt durvis ar Tjūdijai kā saimniecības vadītājai piešķirto universālo atslēgu. Džesija vēlējās izbēgt no istabas kaut vai tādēļ, lai parādītu Stjuartam Edvardsam garu degunu, tomēr tas bija jāpaveic pašas spēkiem. Ja Džesijai neizdosies novērst precības, drīz vien Stjuarts kļūs par plantācijas un visu tās kalpotāju saimnieku. Par spīti dusmām, Džesija nevēlējās, lai Tjūdija un pārējie kalpotāji viņas dēļ iekultos nepatikšanās. Viņa jutās atbildīga par kalpotājiem; viņi bija Džesijas vienīgā ģimene.

      Kad durvis atvērās, Džesija stāvēja pie augšstāva loga un prātoja, kā pa to izlēkt, nelaužot sprandu vai kāju. Viņa pagriezās, baidoties ieraudzīt Stjuartu Edvardsu, tomēr tas nevarēja būt viņš – divas stundas pēc Džesijas ieslēgšanas istabā viņš aizbrauca un diez vai bija paguvis atgriezties. No Džesijas istabas loga pavērās skats uz piemājas ceļu, tāpēc viņa Edvardsa pārrašanos nebūtu pamanījusi tikai tādā gadījumā, ja viņš atgrieztos “Mimozā” caur kokvilnas laukiem.

      – Ceru, ka tu labi izgulējies, Džesij.

      Kad Sīlija ienāca istabā, aizvēra un aizslēdza durvis, viņas sejā vīdēja nepatīkams smaids. Šorīt viņa bija tērpusies skaistā balta muslīna kleitā ar zilu СКАЧАТЬ