Mana neizdzīvotā mīlestība. Elizabeta Noubla

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ vēsajā Pembrukšīrā. Viņa nebija gluži greizsirdīga uz Amēliju, taču būtu gatava nogalināt, lai redzētu visas tās vietas pati savām acīm. Sūzena plānoja pēc A līmeņa eksāmenu nokārtošanas doties lētajā jauniešu ceļojumā pa Eiropu, un Amēlija bija teikusi, ka dosies kopā ar viņu, kaut arī Sūzena īsti nebija pārliecināta, kāpēc Amēlijai vajadzētu nomainīt četrzvaigžņu viesnīcas un kūrortus, pie kuriem viņa bija pieradusi, pret jauniešu viesnīcām un lētajām naktsmītnēm kopā ar draudzeni.

      – Amalfi piekrastē, – Amēlija noteica ar pārspīlētu itāliešu akcentu. – Tā ir visromantiskākā vieta pasaulē. Sorento.

      – Un…

      – Un es iepazinos ar kādu zēnu… – Amēlija staroja.

      – Ar itāliešu zēnu?!

      – Ar angļu zēnu. Tristanu. Viņš bija apmeties tajā pašā viesnīcā kopā ar saviem vecākiem. Mēs iepazināmies pirmajā vakarā. Viņš arī ir vienīgais bērns ģimenē, tā ka sākumā mēs kvernējām pie baseina, un tad es iekāpu ūdenī un nedaudz papeldēju, un viņš arī, un tad viņš it kā nejauši tīšām uzskrēja man virsū baseina seklajā galā. Mēs turpat baseinā sākām pļāpāt un palikām ūdenī, līdz āda bija sačokurojusies un mēs līdzinājāmies žāvētām plūmēm. Un kopš tā brīža mēs bijām kā Siāmas dvīņi, kas ir savienoti gurnu rajonā. Mēs pavadījām kopā katru mirkli. Tas bija tik romantiski.

      – Ko teica tava mamma un tētis?

      – Viņu tur gandrīz nekad nebija. Es nezinu, kas ar viņiem bija noticis. Viņi nekad man nav ļāvuši tik lielu brīvību. Iespējams, viņi beidzot ir nolēmuši, ka esmu nedaudz paaugusies. Viņi visu laiku devās vienas dienas ceļojumos. Vispirms uz Kapri – šī sala atrodas netālu no Amalfi piekrastes. Tad uz Pompeja drupām – tu jau zini, visi tie cilvēki, kurus aprija vulkāns. Un tad viņi ieturēja tās garās, garlaicīgās pusdienas, jo negribēja atrasties saulē dienas karstākajā daļā – vai tu jebkad esi dzirdējusi kaut ko tik smieklīgu? Tā ka lielāko daļu laika mēs ar Tristanu bijām divatā. Viņa vecāki arī diez ko daudz nebija redzami. Viņi nekvernēja pie baseina…

      – Bet jūs abi to darījāt.

      – Tad, kad neuzturējāmies manā istabiņā… – Amēlija ieturēja ļoti daudznozīmīgu pauzi un juteklīgi samirkšķināja acis.

      Sūzena piespieda plaukstu pie mutes, un pēkšņi viņai vairs nebija šaubu, kas ir tas, ko draudzene ar visu šo pantomīmu grib viņai pavēstīt. – Tu taču to neizdarīji?

      Amēlija uzreiz neatbildēja. Tad viņa triumfējoši iesmējās. – Ak jā, izdarīju gan.

      Sūzena juta, ka pietvīkst, lai gan Amēlija pati nesarka. – Tev man ir jāizstāsta pilnīgi viss.

      – Es tev nestāstīšu pilnīgi visu, tu, perversā, – Amēlija iedunkāja draudzenei pa roku, taču joprojām smaidīja. – Tomēr izstāstīšu, kā tas notika. Tu sapratīsi, kāpēc es to izdarīju. Tas nevarēja notikt vēl ideālāk. Es negribēju, lai mana pirmā reize būtu mašīnā vai aiz laboratoriju korpusa, vai arī kādas nožēlojamas ballītes laikā augšstāvā zem mēteļu kaudzes. Es gribēju, lai tā ir… ideāla. Un tā tāda bija.

      – Nespēju noticēt, ka tu ar viņu gāji līdz galam.

      – Tu arī to būtu darījusi, tici man.

      Sūzena tā nedomāja. Viņa bija tik tālu no tā, lai kaut vai iztēlotos.

      Amēlija sāka stāstīt: – Tātad… vispirms mēs kopā paēdām neiedomājami romantiskas vakariņas. Uz terases. Tristanam bija atļauts to darīt uz viņa vecāku rēķina. Mamma un tētis bija devušies uz priekšu gar piekrasti, uz kādu pilsētiņu, ko sauc Ravello. Viņi bija projām visu dienu. Nezinu, kur atradās Tristana vecāki, pieņemu, ka viņi ēda vakariņas kādā citā vietā. Var teikt, ka viņi vispār neinteresējās par dēlu. Tur bija sveču gaisma, viss bija ļoti grezns, un es biju viscaur brūna, man mugurā bija tā sudrabainā kleita ar lencītēm, tu taču to zini?

      Sūzena pamāja.

      – Un pēc tam… tas vienkārši notika. Mēs skūpstījāmies un tamlīdzīgi pie baseina, atpūtas krēslā, un tad viņš man vienkārši pavaicāja, vai es gribu doties uz viņa numuriņu. Un es teicu “jā”.

      – Un ko tavi vecāki?

      Amēlija atvairīja šo jautājumu ar vienu rokas mājienu. – Es atstāju viņiem zīmīti, ka esmu nogurusi, ka esmu pārkarsusi saulē un agri devos pie miera…

      Sūzena zināja, ka viņas māte būtu nākusi un klauvējusi pie meitas durvīm, lai pārliecinātos, kā viņa jūtas, apbruņojusies ar pēcsauļošanās losjonu un paracetamolu. Un pirmām kārtām jau Sūzenai pašai nekad nebūtu pieticis drosmes šādi sameloties. Viņa nebūtu tik drosmīga, lai dotos puisim līdzi uz viņa istabu… kur nu vēl, lai tur kaut ko darītu, ja būtu aizgājusi.

      – Tu esi tik jocīga, Sūza. Ne jau vecāki man tobrīd bija prātā, bet tev tas šķiet visaktuālākais jautājums…

      Amēlija savilka neizpratnes pilnu grimasi, un Sūzena sajutās nedaudz muļķīgi. – Man ir arī citi jautājumi. Kā tas bija… nu, tu jau saproti…

      – Nu, tā jau ir cita runa. – Amēlija pieklusināja balsi līdz čukstiem un pietuvināja lūpas Sūzenas ausij. – Tas bija burvīgi.

      – Tātad tas ir burvīgi?

      – Burvīgi. Ļoti burvīgi. Daudz, daudz jaukāk, nekā es biju gaidījusi. Tas arī viss, ko es tev atklāšu.

      Sūzena nebija par to tik pārliecināta. Amēlija pilnīgi noteikti papildinās savu stāstu.

      – Vai tu turpināsi satikties ar Tristanu?

      – Nezinu. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem, adresēm un tamlīdzīgām lietām. Viņš ir gadu vecāks par mums. Viņš dzīvo kaut kur netālu no Linkolnas, mācās internātskolā šajā apkaimē. Iespējams, ka mēs kādreiz satiksimies.

      Sūzena jutās nedaudz šokēta, kaut arī viņa nemūžam neuzdrīkstētos to pateikt. Tas šķita tik… tik ikdienišķi. Iepazīties ar kādu puisi un pārgulēt ar viņu. Dāvāt viņam savu jaunavību un pēc tam pat nebūt pārliecinātai par to, vai vēl kādreiz satiksies. Viņa prātoja, vai tikai Amēlija neizliekas, ka viņai tas nerūp tik ļoti, kā tas īstenībā ir.

      – Paklau, – Amēlija dāvāja draudzenei augstsirdīgu smaidu, lasīdama viņas sejā. – Šis nav tas puisis, ar ko es grasos precēties, Sūza. Viņš bija lielisks, un mums kopā bija jautri. Es tik ļoti priecājos, ka izvēlējos viņu. Nu, tu jau saproti, pirmajai reizei. Kā jau teicu, tā bija ideāla. Tomēr viņam nav jābūt mana mūža mīlestībai. Un tas nenozīmē, ka es pēkšņi kļūšu par padauzu, kas guļ ar visiem pēc kārtas. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka esmu tikusi galā ar savu pirmo reizi, un es to izdarīju kā nākas, vai saproti?

      Sūzena nekad nebija domājusi par nevainības zaudēšanu kā par kaut ko tādu, ar ko ir jātiek galā. – Man šķita, lai tas noritētu kā nākas, tas nozīmē СКАЧАТЬ