Lavandas rīts. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ braukusi garām Džoslinas mājai un redzējusi, kā viņa stāv mājas ārpusē kopā ar diviem motociklistiem un dzer alu no skārdenes. Džosija dievināja baletu, tomēr reizēm viņu saistīja pašas ģimenei raksturīgais dzīvesveids.

      – Gluži kā manu māti, – viņa skaļi noteica un tad turpināja lasīt.

      Viņa vārds ir Remzijs Makdauels, un viņš ir jurists. Bet es galvoju, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu advokātu. Mans pēdējais lūgums Tev ir šāds: dod jaunajam cilvēkam iespēju Tev pierādīt, ka viņš ir īstais! Un neaizmirsti, ka es šādos jautājumos nekad nekļūdos.

      Muižā atrodas dažas mēbeles, un ēkas spārnos dzīvo atsevišķi īrnieki. Tās ir jaunas sievietes no man labi zināmām ģimenēm. Sāra uzauga Edilīnā, tāpēc viņa palīdzēs Tev atrast visu nepieciešamo. Tesa ir iebraucēja, bet viņas vecmāmiņu es pazinu labāk nekā gribētos.

      Tas arī viss, mana dārgā. Es zinu, ka Tu lietderīgi izmantosi visu, ko esmu Tev novēlējusi. Atvaino, ka tur nebūs manas apkopējas, bet viņa bija vēl vecāka nekā es. Es algoju dārznieku. Iespējams, ka viņš varēs Tev palīdzēt, ja radīsies tāda vajadzība.

      Novēlu Tev daudz veiksmes, un, lūdzu, neaizmirsti – es Tevi pieskatīšu visu Tavu turpmāko dzīvi.

      Atlikušo vakaru Džoslina pavadīja, mēģinot attapties no vēstulē lasītā. Vārdu skanējums tik ļoti atgādināja Edi jaunkundzi, ka šķita – viņa atrodas tepat, šajā istabā. Džoslina aizmiga, sažņaugusi vēstuli plaukstā.

      Nākamajā rītā viņas prāts bija tik pārpildīts ar visu pēdējās diennakts laikā uzzināto, ka viņa ar grūtībām spēja koncentrēties. Pasniedzēja palīdzes darbs sagādāja neērtības, jo viņa bija ielaidusies gadu ilgā romānā ar vienu no palīgiem. Strādājot bijušais mīļākais no pretējās galda puses saviebies skatījās uz viņu, un tas Džosijai ļoti nepatika.

      Tas bija jau trešais vīrietis pēc kārtas, kuram ar Džosiju bija ideāla saderība, tomēr beigu beigās viņa nevēlējās turpināt nopietnas attiecības. Džoslina apzinājās, ka vainojama Edi jaunkundze. Viņa pastāstīja par savu mīļoto vīrieti, kurš gāja bojā Otrajā pasaules karā; tā bija patiesa mīlestība, un tieši to Džosija vēlējās piedzīvot.

      “Viņš man nozīmēja visu.” Par šo cilvēku Edi jaunkundze allaž runāja īpašā balss tonī. Viņai piederēja viena vienīga neliela fotogrāfija, kurā Deivids redzams formastērpā; tā, kura atradās salokāmā rāmītī pie viņas gultas. Tas bija neparasti izskatīgs jauns vīrietis ar gaišbrūniem matiem un spēcīgu zodu. Rāmītim bija ovāla forma, un tā pretējā pusē ievietota Edi jaunkundzes fotogrāfija, kurā viņa uzņemta savā armijas formastērpā. Viņa šķita aizkustinoši jauna un skaista. Zem Deivida fotogrāfijas atradās divas bizītē sapītas matu šķipsnas – Edi tumšie mati kopā ar viņa gaišajiem. Edi jaunkundze mēdza turēt rāmīti rokās un čukstēt: “Deivid…” Drīz vien acīs viņai sariesās asaras.

      Gadu gaitā Džosija vairākkārt lūdza, lai Edi jaunkundze pastāsta kaut ko vairāk, bet vecā dāma atklāja vienīgi to, ka Deivids bija kara laikā satikts jauns vīrietis. Tas bija skarbs laiks, un viņai bija rētas, kas to apliecināja.

      Tomēr Džoslinai izdevās par vīrieti šo to noskaidrot. Deivids Oldridžs bija saderinājies ar Edi jaunkundzi, plānojot apprecēties Edilīnā, tomēr viņa bojāeja karā pielika šim plānam punktu.

      – Nebrīnos, ka viņa nevēlējās pieminēt Edilīnu, – Džoslina čukstēja.

      Džoslinas uztverē Edi jaunkundzes mīlestība pret šo vīrieti bija kļuvusi par leģendu. Tā iemiesoja to mīlestību, ko meklēja viņa pati, bet pagaidām nebija atradusi. Edi jaunkundze to neuzzināja, bet Džosija divreiz bija uzsākusi kopdzīvi ar vīrieti, un tas viņai diezgan labi patika. Šķita patīkami atgriezties mājās pie kāda, pastāstīt par dienas notikumiem un kopīgi par tiem pasmieties. Tomēr brīdī, kad vīrieši sāka runāt par laulības gredzeniem, hipotekārajiem kredītiem un bērniem, Džoslina aizbēga. Viņa nesaprata, kas šīs attiecības padara nepilnīgas, bet kaut kā noteikti pietrūka. Un viņa grasījās turpināt meklējumus tik ilgi, līdz atradīs trūkstošo.

      Tagad Edi jaunkundze bija pavērusi Džosijai ceļu uz pārmaiņām. Viņa pārlūkoja dokumentus, rūpīgi tos pārlasīja un paturēja rokā tiem pievienoto atslēgu. Visus juridiskos pakalpojumus sniedza “Makdauela, Oldridža un Velša” advokātu birojs Edilīnā.

      Ieraudzījusi vārdu “Oldridžs”, Džosija uz mirkli sastinga. Vai Edi jaunkundzes mīļotā Deivida pēcteči joprojām dzīvo turpat?

      Dokumentiem bija pievienota vēstule, kurā minēts, ka Džoslinai pēc ierašanās Edilīnā vajadzētu doties uz advokātu biroju, kur viņu informēs par finanšu lietām. Vēstuli parakstījis Remzijs Makdauels.

      Džoslina skatījās uz Edi jaunkundzes vēstuli un pakratīja galvu.

      – Tu nekad nepadodies, vai ne? – viņa teica un paskatījās augšup.

      Tomēr Edi jaunkundze patiešām nekad nekļūdījās, novērtējot jaunlaulātos pārus. Džoslina vairākkārt bija pieķērusi viņu aplūkojam jauno pāri, kas viens otram veltīja vairāk uzmanības nekā garīdznieka vārdiem. Pēc ceremonijas viņa pavēstīja savas domas Džoslinai – vienīgi viņai.

      “Patiesa mīlestība,” viņa dažkārt teica, tomēr reti. “Tikai un vienīgi sekss,” viņa reiz paziņoja, un tas Džoslinu sasmīdināja.

      Abas reizes viņai izrādījās taisnība.

      – Remzijs Makdauels, – Džoslina teica un atkal pievērsās vēstulei. Viņš tajā bija atzīmējis savu mājas tālruņa numuru. Pulkstenis bija tikai septiņi. Impulsa vadīta, viņa paņēma mobilo telefonu, sastādīja numuru, un Remzijs atbildēja pēc trešā signāla.

      – Klausos!

      Viņam bija patīkama, zema balss. “Kā šokolāde,” Džoslina nodomāja.

      – Vai Makdauels?

      – Tā parasti uzrunā manu tēvu, bet arī es varu atsaukties. Vai Mintones jaunkundze?

      Džoslina samulsa. Kā viņš to zināja?

      – Numura noteicējs, – viņa beidzot noteica.

      – Bez tā neiztikt, – Remzijs atbildēja. – Jūs taču zināt, kādi ir advokāti. Mums jāatkaujas no nevajadzīgiem zvaniem, kad strādājam ar slepeniem darījumiem. Vai jūs ieradīsieties drīz?

      – Nezinu, – Džoslina atbildēja un pasmaidīja par Remzija humora izjūtu. – Man šī lieta ir jaunums. Pirms mantojuma teksta izlasīšanas par Edilīnu nebiju pat dzirdējusi, tāpēc joprojām neesmu attapusies no izbrīna.

      – Neesat par mums dzirdējusi? Mēs esam lielākā mazpilsēta Virdžīnijas pavalstī! Vai arī mazākā lielpilsēta? Es vienmēr aizmirstu mūsu mēra parasto frāzi. Jautājiet man, un es visu izstāstīšu. Ā, pagaidiet! Man jānostiprina autiņbiksītes. Tā, gatavs. Tātad, ko es varu pastāstīt?

      – Autiņbiksītes? Jūs esat precējies? – Neapmierinātais balss tonis Džosiju nodeva, un viņa saviebās, kad Remzijs СКАЧАТЬ