Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un uzrāva kājās džinsus, lai varētu doties tumšajā naktī atbrīvot savu muļķa kaķeni.

      Devītā nodaļa

      Miks nodauzīja kājas pirkstus pret sarūsējušu liekšķeri un apslāpēti nolamājās. Viņš bija slepus atgriezies, lai uzmeklētu kasti un paveiktu vismaz pusi no sava uzdevuma. Taču garāža nepavisam nebija tāda, kādu viņš bija iedomājies. Viņš bija sagatavojies atmūķēt neizturīgo slēdzeni, bet, protams, durvis nebija aizslēgtas, tāpēc viņš ieslīdēja iekšā. Viņš gaidīja vīrieša darbnīcas jucekli, bet iekšā viss bija tīrs un kārtīgs.

      Nina bija pārvērtusi šķūnim līdzīgo garāžu par mākslas studiju.

      Šajā vietā nebija sarūsējušas sarkanas metāla kastes; Miks to saprata, pirms bija sācis meklēt. Tomēr viņš vienalga devās taisnā ceļā līdz plauktam, kur tai sasodītajai lietai vajadzēja atrasties. Uz plauktiem rindojās mākslinieka piederumi plastmasas konteineros, uz kuriem bija glīti uzraksti – eļļas, šķīdinātāji, krāsas.

      Taču te nebija sarkanas metāla kastes.

      Pret sienām bija atstutēti audekli. Viens milzīgs audekls bija atbalstīts telpas centrā. Tas droši vien bija kādas sešas pēdas augsts. Miks riskēja uzspīdināt tam gaismu, un apjukumā iekoda sev vaigā. Vai to būtu zīmējusi Nina?

      Tā bija patriotiska glezna, fons bija sarkanos, baltos un zilos toņos. Gleznas centrā stāvēja Valts, viņš mazliet atgādināja Supermenu, bet nedaudz arī līdzinājās pats sev ar muļķīgu sejas izteiksmi. Tā nebija pati efektīgākā kombinācija. Valts attēlā turēja ieroci, it kā tas būtu tikko piedzimis zīdainis, nepavisam ne tā, kā īsts karavīrs turētu ieroci. Miks bija redzējis tieši to pašu attēlu miljons reižu miljons dažādās vietās – supermens karavīrs ar stūrainu žokli un nopietnām acīm. Tā bija tāda kara piemiņas glezna, ko cilvēks varētu uzgleznot, ja viņa vienīgās zināšanas par karu būtu smeltas bērnu grāmatā.

      Miks novērsās.

      Tas bija tik ļoti… garām.

      Viņš nespēja noticēt tam, ka Nina uzgleznojusi kaut ko tik muļķīgu. Viņš nespēja noticēt tam, ka no visiem cilvēkiem viņa nesaprata, ka Valtam bija raksturīgs daudz kas, bet…

      … No visiem cilvēkiem viņa?

      Kāpēc gan Miks no viņas gaida ko vairāk? Ko gan viņa zina par karu? Par Valtu? Ko gan Miks zina par Ninu? Bet viņš tiešām gaidīja no viņas ko vairāk. Kaut kas viņu skūpstā bija vīrieti pārliecinājis par to, ka starp viņiem ir kāda saikne – protams, neiespējama saikne, bet tomēr. Viņš domāja, ka Nina saprot, cik dziļas var būt sāpes, cik traumējoša var būt vardarbība. Viņš domāja, ka viņa zina – viņas brālis nav šī karikatūra par varoni ar drūmo sejas izteiksmi, bet gan nedaudz nesaprātīgs puišelis, kurš gāja bojā, darīdams visu, kas viņa spēkos, neiespējamā situācijā.

      Miks sajuta sievietes klātbūtni vienu mirkli pirms tam, kad izdzirdēja viņas soļus.

      Ikviena viņa ķermeņa šūna kliedza pēc kādas vietas, kur paslēpties, bet viņš bija aizgājis līdz šķūņa vidum, un nu bija pieķerts nozieguma vietā, viegls laupījums, tā, it kā visi tie gadi, kad uz viņu tēmēja svešzemnieki, viņam neko nebūtu iemācījuši.

      – Silvija? Vai tu esi palikusi te iekšā? – Nina klusi sauca, spraukdamās cauri durvīm.

      Miks kā bulta metās aiz Supervalta audekla. Par laimi, Ninai nebija nekādas pieredzes par to, kā jāiet iekšā ēkā un kā ir jānodrošinās. Viņa tik tikko pameta skatienu apkārt. Nina devās taisnā ceļā uz aizmugurējo sienu. – Silvija! Nāc šurp, kaķenīt!

      Kaķenīt?

      Tagad Mikam atlika tikai cerēt, ka Nina atradīs to sasodīto pūku kamolu, pirms būs pamanījusi Miku.

      – Nāc, Silvij! Silvij, meitenīt! – Nina ieslēdza augšējās fluorescējošās gaismas un centās nenodrebināties, izdzirdot peļu un citu nakts radību čaboņu, – viņa nepavisam nevēlējās noraudzīties, kā tās metas slēpties. Nina vienmēr ļoti centās pieskatīt, lai durvis būtu cieši aizvērtas, taču tās bija pusvirus. Dīvaini. Varbūt vainīgs vējš. Durvis patiešām vajadzētu slēgt ciet, bet tas Ninai šķita pārāk apgrūtinoši. Lai vai kā, atvērtās durvis nozīmēja to, ka Silvija varēja viegli iesprukt iekšā.

      Neatkarīgi no tā, cik daudz reižu kaķene bija uzrāpusies pa deviņdesmit grādu stāvajām vertikālajām kāpnēm šķūņaugšā un tur iesprūdusi, viņa no tā neguva mācību. Pirmajā reizē Silvija bija tur iestrēgusi uz piecām naktīm, iekams Nina atklāja, kur kaķene palikusi. Viņa nemūžam neaizmirsīs tos atvieglojuma un niknuma uzplūdus, kas viņu pārņēma, kad viņa pacēla galvu un ieraudzīja no augšas skatāmies uz sevi divas spīdošās acis.

      Tam muļķa kaķim pat neienāca prātā sacelt troksni.

      Tagad katru reizi, kad Silvija pazuda, Nina vienmēr vispirms pārbaudīja šķūni. – Nāc nu šurp, meitenīt. Vai tu esi tur augšā? – Viņa ielūkojās šķūņaugšas pustumsā. Lai arī cik spožas būtu fluorescējošās gaismas, tām tik tikko izdevās iespiesties tumšajā šķūņaugšā viņai virs galvas.

      Nina uzmeta skatienu pēdējam audeklam, uz kura bija izmēģinājusi sienas gleznojuma skici, bet novērsās, cik vien ātri spēja. Misters Garsija bija izrādījis milzīgu pacietību, taču viņa nezināja, cik ilgi viņš vēl gaidīs. Nina vēlējās, lai kara piemiņas gleznojums būtu īpašs, nozīmīgs un jēgpilns. Taču viņai tāds neizdevās. Īstenībā, viņai neizdevās pilnīgi nekas.

      Taču tagad viņai nebija laika par to raizēties.

      Viņa paķēra kabatas lukturīti, kas karājās uz āķa līdzās gaismas slēdzim, un devās uz kāpņu pusi. Nina jau nez cik sen grasījās kaut ko ar tām darīt. Katrs šķērskoks bija iestiprināts tieši sienā, līdz ar to kāpnes bija pilnīgi taisnas, nebija ne mazākā slīpuma, kas palīdzētu tikt galā ar zemes pievilkšanas spēku. Kaķene spēja pa tām uzrāpties vienā acumirklī, taču neuzdrošinājās ceļot atpakaļ lejup.

      Arī Ninai tas nebija viegls kāpiens. Vienā rokā turēdama kabatas lukturīti, ar otru viņa centās kaut kur pieķerties. Nokļuvusi līdz šķūņaugšas malai, viņa paspīdināja ar bateriju visapkārt, cik vien labi spēja. – Silvija, tu, vējgrābsle, nāc šurp, dārgumiņ. – Kad kaķene pati tur bija iestrēgusi, viņa vienmēr izturējās kā apdullusi un iegāja neredzamā kaķa režīmā.

      Nina nolīdzsvaroja kabatas lukturīti uz šķūņaugšas grīdas, ar vienu roku turējās, bet ar otru izzvejoja no džinsu kabatas kaķu kārumu. – Nāc šurp, muļķīt! – Roka, ar kuru viņa turējās pie augšējā šķērskoka, sāka smelgt.

      Parādījās divas spīdošas acis, tieši ārpus sasniedzamības robežas. – Silvija, meitenīt. Re, kur tu esi. – Šī bija vissarežģītākā daļa. Kaut arī kaķene bija iestrēgusi, tomēr negribēja, lai viņu saķer un stiepj lejup pa kāpnēm.

      Silvija pielīda par ūsas tiesu tuvāk.

      Nina centās būt pacietīga, taču viņas tvēriens nudien sāka pagurt. Viņai vajadzētu atstāt kaķi šeit. СКАЧАТЬ