Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ tu viņam kaut ko atvedi no Versaļas? – tēvocis vaicā.

      – Vēl ne. Bet šonedēļ kaut ko atradīšu.

      – Izdari gan tā. Citādi gaudām nebūs gala.

      Paejot garām uzrakstam “Aurikulāra sazināšanās ar neredzamo meiteni”, es ievēroju, ka puķpodi abpus pakāpieniem ir pārplūduši un augi izskatās panīkuši. Pat papardēm nepatīk šī lietusgāze. Durvīs parādās Anrī. Viņa svārku zīda atloki jau ir slapji. Kāda lāse slīd lejup pa viņa degunu un nokrīt uz lūpām. Viņš tās aplaiza un pavelk cepuri dziļāk uz pieres.

      – Mēs mēģinājām noīrēt kabrioletu, – tēvocis priecīgi pavēsta. – Bet šādā laikā…

      – Mani tāds lietutiņš nebiedē, – Anrī attrauc, lai gan mums priekšā ir trīsdesmit minūšu gājiens. – Bet marķīzs de Sads… vai esat pārliecināti?

      Jautājums tiek uzdots man, it kā es varētu nobīties no cietuma kamerā ieslodzīta vājprātīgā.

      – Protams. Klienti grib viņu redzēt.

      – Viņš ir izvarotājs, Marij! – Anrī soļo man līdzās. – Stāsta, ka savas kameras sienas viņš apzīmējis ar…

      – Zinu. – To visu es esmu dzirdējusi. Tāpat kā citi. Un tieši tāpēc mēs grasāmies apmeklēt šo cilvēku. – Marķīzs ir brīdināts, ka mēs ieradīsimies, un piekrita šādai vizītei.

      – Pieļauju, ka viņš ir piekritis daudzām lietām. Bet tas nenozīmē, ka viņš nav bīstams.

      – Atzīstieties, – es ķircinos, – ka arī jūs gribat zināt, vai baumas atbilst patiesībai!

      Cik vien tālu var redzēt, mēs esam vienīgie gājēji. Pat tirgotāji, kas ziemā pārdod cukurotu miežu novārījumu un pavasarī austeres, patvērušies zem dzegām.

      – Ne visiem ir tādas miesaskāras intereses kā jums. – Tā nebija mana ideja! Pirmā par to ieminējās māte.

      – Kāda māte, tāda meita, – Kurtiss saka Anrī, kurš izskatās pārsteigts.

      Tā kā lielāko daļu sava laika māte pavada pie plīts, teju ikviens, kurš otrdienās nāk uz mūsu salonu, iedomājas, ka viņa absolūti neinteresējas par pasauli ārpus virtuves. Vienīgais cilvēks, kurš nekad nenovērtē māti par zemu, ir Kurtiss.

      Es nopētu drūmās ielas un prātoju par Versaļu, kur viss ir košs un dzīvespriecīgs. “Kā tur jutīsies trešās kārtas deputāti, netīri un izsalkuši, kad ieraudzīs labi paēdušos galminiekus briljantu sprādzēs un sermuļu uzročos? Nelaime ir neizbēgama un noteikti izraisīs vispārēju sašutumu.” Es atceros savu iepazīšanos ar pili, kad sievietes sačukstējās, slēpjoties aiz dārgakmeņiem rotātiem vēdekļiem, un vīrieši pētīja mani pa augstajiem logiem. Lai gan mugurā man bija tērps, ko darinājusi viena no labākajām modistēm Parīzē, un es biju kopā ar karaļa māsu, man uzreiz tapa skaidrs, ka es Versaļā nekad neiederēšos. Viss pasaules zīds un tafts nevar mainīt faktu, ka man nav titula.

      Kad mēs tuvojamies Bastīlijai, lietus kļūst vēl spēcīgāks. Ielas ir pārvērtušās par upēm, kas nes līdzi dubļus un ekskrementus. Pat zēni, kas allaž klaigā “Maksā un ej”, ir pametuši darbu un nepiedāvā par nelielu samaksu izlikt dēļu klājumu, lai gājēji var šķērsot ielu sausām kājām. Es paceļu tērpa malu, un mēs laipojam starp peļķēm. Anrī svārki ir pagalam – tagad tos dienām vajadzēs tīrīt un žāvēt. Es biju iedomājusies, ka būšu visnotaļ glīta jaunajā cepurē un trušādas uzrocī, bet nu varēšu priecāties, ja spēšu izskatīties pieklājīgi.

      Palūkojos uz Bastīlijas varenajām akmens sienām. Kā jūtas cilvēks, kuru iesloga tik augstā tornī? Marķīzs te sabijis vismaz divdesmit reizes. Vispirms viņš uzbruka jaunai prostitūtai, Testāras jaunkundzei, kuru teju līdz nāvei sasita ar ugunī uzkarsētu pletni. Sekoja citi zvērīgi uzbrukumi sievietēm – tik nekrietni, ka Elizabetes kundze kristu ģībonī. Es gan neesmu pārliecināta, ka šie stāsti nav izdomāti. Un vēl es prātoju par viņa sievu, kura pēc vīra pavēles it kā algojusi sešas jaunas meitenes, kas aizvestas uz attālo Lakostas pili un ticējušas, ka būs kalpones. Patiesībā viņas ieslodzītas pagrabā un iekaltas ķēdēs, un marķīzs atkal ķēries pie pletnēm un sakarsētiem dzelžiem, lai gūtu zemisku apmierinājumu. Ja tas ir tiesa, es to redzēšu viņa sejā. Man to apstiprinās acis un žokļa līnija.

      Mēs šķērsojam paceļamo tiltu un paejam zem smagā režģa. Anrī satver manu roku, it kā ceļš būtu slidens. Bet es nojaušu patiesību. Šī ir bīstama vieta, kur cilvēki zaudējuši dzīvību par to, ka aizvainojuši karali. Te negribas palikt vienam.

      – Vai esat te kādreiz bijis? – es jautāju.

      – Nē. Mana ģimene bija pietiekami laipna un nepieprasīja oficiālu karaļa pavēli par ieslodzīšanu bez tiesas, kad es pateicu, ka gribu iet Žaka pēdās.

      Par spīti brīža nopietnībai es iesmejos. Mēs pieejam pie gara galda, kur ducis sargu spēlē kauliņus. Vīri nēsā Svētā Luija ordeņa lenti, un neviens no viņiem neizskatās tik velnišķīgi ļauns un nežēlīgs, kādus es esmu iztēlojusies cietumsargus. Parūkas ir bagātīgi pūderētas, un zeltītie karavīru žetoni spīguļo sveču gaismā.

      – Es gribētu runāt ar cietuma priekšnieku, – Kurtiss saka. Viens no sargiem mums pajautā, kādā lietā esam nākuši, un tēvocis atbild: – Mēs esam ieradušies, lai apmeklētu marķīzu de Sadu.

      Pieceļas kāds vīrs pusmūža gados. Dārgakmeņiem rotātais zobena spals viņam pie sāniem ir neparasts, un viņa tērps vairāk būtu piemērots galmam, nevis cietumam.

      – Es esmu marķīzs de Lonē, – viņš pavēsta, – Bastīlijas komandants. – Viņam ir tumšas acis un spēcīgs, stūrains zods. Jaunībā droši vien bijis pievilcīgs. Viņš nopēta mūsu drānas un acīmredzami brīnās, ka mēs nācienam esam izvēlējušies tik lietainu dienu.

      – Nevarējām noīrēt kabrioletu, – Anrī paskaidro.

      Marķīzs smagi nopūšas.

      – Jā. Tādā dienā tas ir neiespējami. Pavēlēšu vīriem, lai sameklē kādu līdz tam laikam, kad dosieties atpakaļ.

      Iepazinušies mēs ieejam cietumā, un Anrī atlaiž manu elkoni. Par spīti dzelzs vārtiem, kas liedz nonākšanu teritorijā, man tā nebūt nešķiet bīstama. Pie sienām ir sakārti smagi gobelēni, lai uzturētu siltumu, un kaut kur – iespējams, kamerā – kāds spēlē vijoli.

      – Vai cietumniekiem atļauts muzicēt? – Kurtiss vaicā.

      – Protams, – de Lonē atbild. – Un grāmatas arī. Ar ko citu lai viņi nodarbojas?

      – Bet par šādām privilēģijām noteikti jāmaksā, – es minu. Taču jau naudas dēļ karalis rūpējas par ieslodzīto labsajūtu; kā gan citādi?

      De Lonē pievēršas manam tēvocim.

      – Meitene ir diezgan СКАЧАТЬ