.

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Anrī vedina mūs pie skatuves, un es pielieku ausi pie raga.

      – Jums mugurā ir burvīgs zaļš tērps, – pēkšņi kāda sieviete saka otrā raga galā.

      – Kur viņa ir? – Es satrūkusies lūkojos apkārt. – Kā viņa to zina?

      Anrī sāk smieties.

      – Vai nevarat iedomāties?

      Gribot negribot es jūtos ieintriģēta. Kad Kurtiss piespiež ausi pie raga, jaunā sieviete paziņo, ka viņa brūnie cimdi ir ārkārtīgi eleganti. Skaidrs, ka viņa mūs redz un balss plūst no kastes, taču tā ir pārāk maza, lai sieviete sēdētu tajā.

      – Viņa atrodas aiz skatuves, – saka tēvocis, – un kaut kur ir slepens caurums novērošanai.

      – Tuvu, bet nepilnīgi.

      Es atkal ieklausos, un šoreiz meitene pauž komplimentus par manu zaļo somiņu. Nopētījusi sienu sev pretī, es pārvelku ar roku gludajai virsmai. Nevienas apslēptas atveres.

      Es paceļu galvu un tad līdzās lampai ieraugu meistarīgi nomaskētu caurumu.

      – Tur! – es iesaucos. Anrī skatās uz mani apbrīnas pilnām acīm. – Viņa vēro mūs no augšas. Un rags stiepjas lejup no pašiem bēniņiem.

      – Jūs esat pirmā, kas to uzminējusi.

      Neticami atjautīgs izgudrojums.

      – Ar to jūs nopelnīsiet miljonu! – es saku.

      – Tas ir vienīgais, par ko jūs spējat domāt? – Anrī smejas, taču jautājumā ir saklausāma dedzība. – Kurtis, jūs esat izaudzinājis aukstasinīgu aprēķinātāju. Redziet, Marij, nauda ir laba tikai tad, ja var nopirkt laiku. Lai būtu iespēja nodoties tam, ko jūs patiešām gribat darīt.

      Jā, bieži vien es aizmirstu, ka izstādes viņam ir tikai papildu nodarbošanās. Viņa īstā aizraušanās ir laboratorija. Taču kā jau daudzpusīgākais no brāļiem Anrī ir uzņēmies ģimenes apgādnieka lomu un tikai vaļas brīžos var pievienoties Žakam pie ierīcēm un stikla caurulītēm.

      – Iztēlojieties, cik daudz laika varētu nopirkt par miljonu livru! – es nosaku. – Jūs varētu uzbūvēt veselu balonu floti!

      – Ja tas kādreiz notiks, vienu es nosaukšu Marijas vārdā. – Anrī tumšās acis cieši pēta mani.

      Pēkšņi man kļūst karsti.

      – Vai es drīkstēšu izvēlēties krāsu? – es ķircinos.

      – Protams. Kāda jums patiktu?

      Kādu brīdi apdomājusies, es paziņoju:

      – Zelts.

      Es kavēju tikšanos ar Sentamaranta kundzes meitu. Tiklīdz mēs ar Kurtisu iesteidzamies pa durvīm, māte nikni noklakšķina mēli.

      – Viņas būs klāt pēc divdesmit minūtēm!

      – Nekas, pagaidīs, – atbild Kurtiss.

      – Sentamaranta kundze? – mēs ar māti iesaucamies vienā balsī. Viņa ir viena no ietekmīgākajām sievietēm Parīzē. Cilvēki ir gatavi pārdot savus bērnus, lai tikai saņemtu ielūgumu uz viņas salonu ceturtdienās, un nodot sievas, lai piedalītos viņas ekskluzīvajā spēļu klubā “Piecdesmit”. Viņa ir bijusi prinča Kondē un vikonta de Pona mīļākā, un tiek mēļots, ka vikonts ir divu viņas bērnu tēvs. Šai kundzei ir sava loža Itāliešu teātrī, Operā un Franču komēdijā. Tāda sieviete nav radusi gaidīt.

      – Viņai tas nāktu par labu, – Kurtiss attrauc. – Jauna pieredze.

      – Ja viņa nolemtu iet prom, tā būtu jauna pieredze mums, – es iebilstu.

      Mēs ieejam darbnīcā, un es atskārstu, ka māte, mūs gaidot, ir veikusi visus priekšdarbus pozēšanai.

      – Ģipsis! – es iesaucos. – Kur ir ģipsis?

      – Rau, te, – māte mierīgi noteic.

      Es jūtos viegli satraukta, jo neesmu sagatavojusi mālu. Un esmu pārliecināta, ka Sentamaranta kundze nevēlēsies, ka ģipsis tiek klāts tieši meitai uz sejas. Tas nozīmē, ka vaska figūra būs jātaisa no skulptūras. Lai tiktu pie tās, vajadzīgs rāms prāts, nevis galva, kas pilna ar zinātnieku ierīcēm un ragiem. “Neredzamā meitene!” Es neganti paveros uz Kurtisu, kurš stāsta mātei, kā nāksies pārkārtot atsevišķus priekšmetus. Es tik tikko esmu nomierinājusies, kad Jahīns paziņo par Sentamaranta ģimenes ierašanos un personīgi pavada to cauri salonam uz darbnīcu. Iemeslu es saprotu uzreiz. Viņš ir tikai divus gadus jaunāks par kundzes meitu Emīliju, un viņa jau četrpadsmit gadu vecumā ir pārsteidzoši skaista. Viņa atnākusi garā tērpā no caurspīdīga, balta auduma, ko caurvij sudraboti pavedieni.

      – Paldies, Jahīn. – Taču mūsu iekšāsaucējs nespēj atraut acu no Emīlijas. – Tu drīksti iet, – es saku. Taisni jābrīnās, ka viņš vēl var paiet un ne reizi nepaklūp.

      Sentamaranta kundze iesmejas, un es ceru, ka Jahīns to nav dzirdējis.

      – Mana meita prot atstāt iespaidu uz vīriešiem. – Kundze žilbinoši uzsmaida Kurtisam, un ir pilnīgi skaidrs, ka arī par savu iespaidu viņa joprojām nešaubās. Pirms daudziem gadiem princis Kondē pasūtīja savas mīļākās plikni, un mans tēvocis uztaisīja divus. Viens aizceļoja uz prinča buduāru, bet otrs visnotaļ atklātā pozā guļ mūsu salonā.

      – Un jūs arī, kundze – jūs joprojām esat blakus di Barī kundzei, – Kurtiss paglaimo. – Divas manas guļošās skaistules.

      – Es biju pārliecināta, ka būsiet atradis kādu jaunāku, – Sentamaranta kundze atbild, nenolaižot savu zivtiņu no āķa. – Esmu pārsteigta, ka vēl glabājat to darbu.

      Mans tēvocis āķi ir norijis.

      – Kundze, pat starp tūkstoš sejām es neatrastu līdzvērtīgu jūsējai.

      Gods kam gods, mana māte vēl aizvien laipni smaida. Viņa saprot, ka bagātas sievietes, kas visu mūžu mainījušas savu skaistumu pret citiem labumiem, noteiktā vecumā vairs nezina, kā citādi izturēties attiecībās ar vīriešiem. Tagad, apmierinājusi savu ego, kundze pievēršas bērniem.

      – Emīlija, Luij, iepazīstieties ar Kurtisa kungu! – Mans tēvocis atkal paklanās. – Un Grosholcas kundzi. – Mana māte vēl smaida. – Un viņas meitu, Grosholcas jaunkundzi.

      – Lūdzu, sauciet mani par Mariju, – es saku.

      – Priecājos iepazīties, – Luijs atbild. Viņš ir glīti veidots un tikpat pievilcīgs kā vecākā māsa. – Vai mēs ar māti drīkstēsim paskatīties, kamēr jūs taisīsiet Emīlijas skulptūru? – viņš pieklājīgi apvaicājas. Kundze ir labi audzinājusi savus bērnus.

      – Protams, – tēvocis atbild. – Šie krēsli ir paredzēti СКАЧАТЬ