Rozā briljanta noslēpums. Kristīna Doda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ un prieku par to, ka viņa spērusi tik drosmīgu un pārliecinātu soli… Līdz brīdim, kad viņu ieraudzīja šausmu pārņemtais Eli un uzdeva briesmīgo jautājumu.

      Eli bija izskatīgs un nemaz nelīdzinājās augstskolas studentiem, ar kuriem Hloja iepriekš sagājās. Šis vīrietis bija nobriedis, nopietns; viņš bija notraipījies ar dubļiem un izstaroja vīrišķību.

      Protams, Hlojai bija vienalga.

      Ko tu izdarīji ar saviem matiem?

      Kad Eli uzdeva jautājumu apsūdzošā tonī, it kā viņam būtu neapšaubāmas tiesības uzdot Hlojai tādus jautājumus… Viņam paveicās, jo Hlojai pie rokas nebija cirvja: citādi viņam nāktos ņemt kājas pār pleciem.

      Viņa izrāpās no gultas, paņēma mobilo telefonu un izgāja uz balkona.

      Par laimi, Hloja un Eli bija vienisprātis par to, ka nav viens otram piemēroti.

      Eli nebūs uz viņu jāskatās.

      Hlojai nebūs viņš jāosta.

      Riebeklis.

      Viņa sastādīja mātes numuru.

      Ārpusē sejā iesitās vēja pūsma, un, ieraugot ainavu, Hlojai atkal aizrāvās elpa. Viņa aplūkoja ieleju, līkumaino upi, zāli, kokus un vīnogulājus. Ainava viņai atgādināja tēva īpašumu Itālijā… bet tikai daļēji. Pēc brauciena Kalifornijā, kas sastāvēja no nebeidzamas šosejas, šī vieta šķita jaunāka, svaigāka, plašāka, atsvaidzinoši laucinieciska, bet ne pārāk tāla no pilsētas.

      Hloja nosprieda, ka varētu dzīvot šeit visu atlikušo dzīvi, kaut gan bija pārliecināta, ka Eli di Luka nebūtu ar mieru izmitināt viņu savā viesu namiņā mūžīgi.

      Telefonā skanēja zvana signāls. Māte atbildēja.

      – Čau, mammu! Es beidzot esmu galā.

      Atskanēja atvieglota nopūta.

      – Ceļš bija tāls, vai ne?

      – Jā, un kā vēl!

      – Vai nekas slikts nenotika?

      – Nē, līdz pat brīdim, kad ierados šeit un satiku Eli di Luku. Tavi secinājumi par viņu bija kļūdaini.

      – Viņš nav tava tēva nākamais znota kandidāts? – mātes balsī atskanēja uzjautrinājums.

      – Manuprāt, nē. Viņš ir izskatīgs un labs līgavaiņa titula kandidāts, bet arī ļoti untumains. – Tā tomēr nebija taisnība. Eli labprāt kritizēja, kā jau cilvēks, kurš uzskata sevi par pārāku tikai tāpēc vien, ka viņam ir dzimumloceklis un piemīt spēja netraucēti pačurāt piknika laikā. Hloja viņam pavisam noteikti nepatika. – Es viņam visbeidzot atklāju, ka zinu par tēta plānu savest mūs kopā, un ka tam nav nozīmes, jo tētis tā dara visu laiku un es neesmu izmisusi. Pēc tam viņš nedaudz atslāba.

      Lorēnas smiekli lika viņai justies labāk.

      – Varu derēt, ka viņš bija šokā.

      – Manuprāt, jā. Bet viņam izdevās pārsteigt arī mani. Tēta teiktais radīja iespaidu, ka Eli di Luka ir milzu auguma vīndaris. Sākumā es viņu pat nepazinu. Viņš iznāca no vīnogulāju dārza un izskatījās kā izvārtījies dubļos. Es to negaidīju un nospriedu, ka tas ir kāds strādnieks vai tamlīdzīgi. Vai vīndari vienmēr strādā dārzā?

      – Dārgā, es par vīna darīšanu nezinu pilnīgi neko. Toties par vīna dzeršanu…

      Hloja iesmējās.

      Mamma turpināja:

      – Kāds ir viesu nams? Vai tev ir ērti? Vai tu tur varēsi strādāt?

      – Šī ir brīnišķīga vieta, mammu, daudz labāka, nekā es gaidīju. Es uzņemšu ainavas fotogrāfiju un nosūtīšu tev.

      – Vai tu tur varēsi strādāt?

      Hloja mātes balsī sadzirdēja uztraukumu.

      Patiesību sakot, arī pati Hloja uztraucās par sevi.

      Tomēr viņa saņēma dūšu.

      – Es varēšu šeit strādāt. Žēl, ka tu neredzēji di Lukas seju brīdī, kad izņēmu no somas galvaskausu.

      – Es varu to iztēloties. Tā lieta uzdzen man šermuļus.

      – Šķita, ka viņš jūtas līdzīgi. Galvaskauss ir labākā dāvana, ko esmu saņēmusi no tēta.

      Hlojas māte apklusa. Tā notika ikreiz, kad viņa pārāk ilgi runāja par savu tēvu. Lorēnai nebija viegli atklāt meitai patiesību, un viņas attieksme pret tēvu bija savāda. Viņa Konti neienīda, bet atmiņas par viņu Lorēnu sāpināja.

      Par spīti Kontes uzstājīgajiem centieniem panākt to, lai Hloja pēc iespējas ātrāk apprecētos, viņa veco zēnu mīlēja. Kā gan citādi? Viņš bija sajūsmā par to vien, ka Hloja eksistēja. Kurš vēl spētu noticēt, ka viņa ir mīlestības auglis?

      – Mammu, man ir jāizkrāmē somas un jāķeras pie darba. – Hloja brīdi apsvēra domu pastāstīt mātei par savu jauno frizūru, bet nolēma to nedarīt.

      Tie bija viņas pašas mati. Hlojai bija jāpārdzīvo gan pareizo, gan kļūdaino lēmumu sekas. Viņa vārgi pasmaidīja. Hlojas darba grafiks paredzēja tik ilgu uzturēšanos vienatnē, ka līdz brīdim, kad viņa atkal ieraudzīs saules gaismu, mati jau būs atauguši.

      9. nodaļa

      Eli stāvēja ārpusē un skatījās uz viesu namiņu.

      Hloja tajā uzturējās jau vairākas dienas. Nedēļas. Viņš redzēja vienīgi gaismu logā līdz vēlai naktij. Viņš dzirdēja Hloju tikai vienreiz: kādā vakarā, kad Eli sēdēja savas mājas balkonā, viņš izdzirdēja dusmu un neapmierinātības pilnu kliedzienu.

      Iespējams, ka kliedzēja bija vīnogulājos iekritusi, ievainota maitu lija.

      Hlojas tēvs interesējās par to, kā sokas viņa meitas aplidošana.

      Eli vecmāmiņa pieprasīja, lai viņa viešņa tiktu atvesta uz vakariņām.

      Vissvarīgākais bija fakts, ka Eli bija nepieciešama nauda, kas viņam bija apsolīta pēc kāzām ar Hloju.

      Eli bija vajadzības. Viņam bija tās jāapmierina.

      Pēc precībām ar jauno sievieti Eli viņu nekad nekrāptu. Viņš pavisam noteikti neļautu savai sievai noprast, ka nemīl viņu. Hloja būtu laimīga. Viņš par to parūpētos.

      Bet, tā kā viņa nenāca ārā no mājas… Eli bija spiests ieiet tajā pats.

      Viņš uzkāpa pa lieveņa kāpnēm un pieklauvēja pie viesu namiņa durvīm.

      Hloja durvis uzreiz atvēra.

      Eli СКАЧАТЬ