Liedaga koki. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ saules gaismu. Mums piebraucot tuvāk, es piemiedzu acis, cenzdamās labāk aplūkot to, kas atrodas ceļmalā, uz brīdi pieļaudama, ka tas varētu būt liels alnis.

      Staipīju kaklu, mums braucot tam garām, un iztrūkusies ievēroju aligatora garo purnu un zobaino muguru līdz ar asiņu plankumu gaišajā un daļēji saskatāmajā apakšdaļā. Trejs pat nepagrieza galvu.

      – Vai tas bija sabraukts aligators?

      Trejs pamāja, iedzerdams malku kafijas, kuru bija nopircis McDonald’s iebrauktuvē.

      – Laiku pa laikam tādi te gadās.

      Es atslīgu sēdeklī, piespiedusi galvu pie balsta.

      – Ziemeļos ceļmalās var redzēt tikai pa kādam briedim, sunim vai kaķim.

      Viņa seja sašķobījās.

      – Nujā, te viss ir mazliet citādi.

      Mana sirds sažņaudzās, atceroties, ka Monika bija teikusi tieši to pašu.

      Pabraucām garām pilsētām ar pazīstamiem nosaukumiem: Veivlenda, Longbīča, Beisentluisa. Nejutos droša par to, kāpēc tie man šķiet pazīstami, taču domāju, ka Monika bija tos pieminējusi, vai arī es biju dzirdējusi tos televīzijas reportāžās pēc “Katrīnas”. Taču, lasot tos, man gribējās izrunāt tos skaļi, ļaut šiem nosaukumiem noripot no manas mēles gluži kā iemīļotajam ēdienam, kas tiek ilgi un gaidpilni baudīts. Tomēr es turpināju klusēt, apzinādamās Treja klātbūtni blakus sēdeklī un juzdamās gluži nevietā starp aligatoriem un dīvainiem vietu nosaukumiem.

      Ļāvu saviem plakstiņiem aizvērties, jūtot, kā ķermeni ieaijā riepu švīkstēšana uz ceļa. Kad pamodos, nezināju, cik ilgi esmu gulējusi un kāpēc mēs ar Treju nesarunājāmies. Tomēr es atcerējos, par ko biju sapņojusi, un pamostoties tas vēl aizvien likās tik dzīvs, ka, palūkojoties ārā pa furgona logu, gaidīju, ka ieraudzīšu māju ar baltajām kolonnām, kas atstaros saules gaismu, padarot mani teju vai aklu.

      – Kāpēc māja tika nosaukta par “Upesdziesmu”? – es apjautājos, aizvērdama acis, lai pasargātu tās no sapnī redzamās gaismas.

      Viņš neatbildēja uzreiz. Visbeidzot Trejs noteica:

      – Nosaukumu izdomāja Monika. Laikam nosprieda, ka tas ir vajadzīgs. Māja bija nostāvējusi kopš deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem bez nosaukuma, taču tas Monikai nelikās pareizi. Un tā arī nemaz nebija tik liela māja vai tāda, kurai būtu vajadzīgs nosaukums. Tikai tipiska kotedža, kas būvēta drīzāk ērtībām nekā izrādīšanās dēļ.

      – Tieši tas viņai tajā patika, – es noteicu, uz brīdi aizmirsusi, ar ko sarunājos.

      Trejs palūkojās uz mani ar jautājošu skatienu.

      – Jā. Tā bija. – Viņš pievērsās ceļam un tad ierunājās atkal: – Viņa laikam jums ir daudz stāstījusi par sevi un ģimeni. Daudz personiska.

      Es sagrozījos sēdeklī.

      – Jā, viņa stāstīja gan. Un es viņai stāstīju par sevi un savu ģimeni. Mēs abas dzīvojām visai vientuļi. Droši vien tas arī mūs sākotnēji satuvināja. Taču mēs allaž jutām, ko varam stāstīt un ko labāk neaiztikt.

      Trejs ilgāku laiku klusēja.

      – Vai viņa jums kādreiz izstāstīja, kāpēc ir aizbraukusi?

      Mēs braucām garām ceļa zīmei, kas norādīja uz Īstbīčas bulvāri. Es papurināju galvu.

      – Nē. Es viņai jautāju, daudzas reizes. Viņa nekad negribēja par to runāt. – Uzmanīgi palūkojos uz Treja profilu. – Es zinu, ka jūs abi bijāt tuvi. Un ka Eimija un Monika drīzāk bija māte un meita, un ka Eimija praktiski uzaudzināja jūs abus. Nespēju noticēt, ka neviens no jums nezina, kāpēc Monika kādu dienu sakravāja mantas un devās projām, neko nepaskaidrojusi.

      – Es arī ne, – viņš klusi noteica. Neskatīdamies uz mani, viņš piebilda: – Tomēr tas ir interesanti. Jo man arī ir grūti noticēt, ka viņa neuzticēja patiesību cilvēkam, kuru pazina tik labi, lai uzticētu tam savu dēlu.

      Atkal sajutu, kā rīklē gluži kā žults uzvirmo jau pazīstamās dusmas, taču neļāvu tām izlauzties.

      – Tad jau tas mūs padara līdzīgus, vai ne?

      Viņš iedzēra kafiju, itin kā nebūtu dzirdējis manis teikto. Kad Trejs atkal ierunājās, viņš runāja par māju.

      – Peskagulas upe netālu no šejienes tiek dēvēta par Dziedošo upi. Nosaukums cēlies no turienes.

      – Tas ir skaisti. Bet kāpēc to tā sauc?

      – Tāpēc ka vasaras beigās un agrā rudenī krēslas stundās tā atgādina bišu stropa sanoņu. Neviens nav spējis atrast kādu zinātnisku izskaidrojumu, tāpēc cilvēki uzskata, ka leģenda ir patiesa. Es zinu, ka Monika tā domāja.

      – Leģenda?

      Viņš ieslēdza pagrieziena rādītāju un iebrauca malējā joslā, gatavodamies nobraukt no šosejas.

      – Tā vēsta, ka vietējā indiāņu cilts nolēmusi labāk noslīcināties upē nekā krist savu nāvīgo ienaidnieku gūstā un kļūt par to vergiem. Viņi dziedot devās nāvē, vīrieši, sievietes un bērni, un šo dziesmu cilvēki dzirdot.

      – Un Monika tam ticēja?

      – Viņa apgalvoja, ka jā. Kad Reja Vona izstāstīja šo stāstu, viņa tā iespaidā raudāja dienām ilgi. Tikai tad, kad Eimija viņai ļāva nosaukt māju tam par godu, viņa rimās. Taču tāda jau Monika bija. Necieta netaisnību un negodīgumu nekādā veidā. Laikam par to mums jāpasakās saviem vecākiem.

      – Tam, ka viņi izšķīrās.

      Viņš uzmeta man īsu skatienu.

      – Jā, un visam, kas notika pirms tā. Viņi neko nepaturēja pie sevis, pat ja istabā bija Monika. Es reaģēju, samizodams pirmo puisi, kurš uz mani šķībi paskatījās. Monika reaģēja… nu, viņa kļuva par paraugbērnu. Godīgu un taisnīgu. Viņai likās – ja viņa būs laba, tad mūsu vecāki tik ļoti nekliegs viens uz otru.

      Atbalstīju galvu pret sēdekli un uz brīdi aizvēru acis, atcerēdamās pati savu ģimeni un to, kā ikviens reaģēja citādi, saskaroties ar vienu un to pašu nelaimi.

      – Viņa vēl aizvien bija tāda pati. Ņujorkā. Pat tad, kad nevarēja samaksāt īri, viņa nepagāja garām ubagam, neko tam neiedodot.

      Trejs izslēdza radio un brīdi nogaidīja, lai ierunātos, itin kā katru vārdu vajadzētu iepriekš izmērīt un izsvērt.

      – Vai jūs stāstījāt Monikai par savu māsu?

      Sajutos tā, it kā man pār sirdi būtu pārripojis akmens, pirmo reizi saskatīdama līdzās sēdošajā vīrietī nevis ienaidnieku, bet gan cilvēku, kurš pazinis pazudušu meiteni un meklējis viņu, gadiem ilgi nezinot, kur viņa palikusi.

      – Jā, СКАЧАТЬ