Melnais eņģelis. Enija Solomone

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ nelielajām un kārtīgajām mājām valdīja klusums un miers. Austrumu pusē gan ēkas izskatījās noplukušas, pie tām mētājās automobiļu daļas un bērnu rotaļlietas. Taču nekur nemanīja izsistus logus vai jaunas vandalisma pazīmes. Nekā uzkrītoša, līdz viņš nonāca pie nezālēm aizauguša pagalma. Blakus mājai pie ēkas, kas reiz bijusi garāža, stāvēja motocikls.

      Holts labi zināja šo vietu, viņš vairākas reizes te bija veicis kratīšanas, meklējot narkotikas. Zāli vajadzēja nopļaut, māju nokrāsot. Tā izskatījās pamesta. Kāds tur brīnums, ka sabiedrības padibenes cita pēc citas izvēlējās šeit tirgoties ar narkotikām.

      Apstājies Holts izkāpa no mašīnas un piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Durvis bija slēgtas, aizkari aizvilkti. Lēnām viņš apgāja mājai apkārt.

      Uz sētas puses kāpnēm kāds sēdēja ar muguru pret viņu. Bet viņš nekavējoties pazina kuplo matu īpašnieci.

      – Edija?

      Pārsteigums viņas sejā atspoguļoja Holta paša izbrīnu.

      – Ko tu te dari?

      – Es tev grasījos jautāt to pašu. – Viņš piegāja pie lieveņa un uzlika kāju uz pakāpiena.

      – Gaidu nekustamā īpašuma aģentu Denisu Ranklu.

      Holts parāva augšup uzacis.

      – Nekustamais īpašums? Šeit?

      Edija paraustīja plecus.

      – Tam ir pieņemama cena.

      – Ne jau tad, ja pieskaitīsi remonta izmaksas.

      – Ļoti nolaista māja. Par to vajadzētu likt aiz restēm.

      – Esmu to jau darījis – apcietināju veselu narkotiku tirgoņu bandu. Garāmbraucot pamanīju motociklu un nospriedu, ka atkal kāds ķēries pie tā paša.

      Edija pacēla rokas.

      – Es ne. Es tikai meklēju vietu, kur man dzīvot. Netālu no “Reda”.

      – Tad tas ir tavs motocikls? – Holts ziņkāri uzlūkoja Ediju. Pat ar zināmu skaudību. – Ar tādu ir patīkami vizināties. – Tad, mainīdams tematu, viņš norādīja uz nekopto māju.

      – Tātad… tu vēlies te uz laiku iekārtoties?

      Edija pārlaida skatienu pagalmam. Atbraukdama šurp taisnā ceļā no bibliotēkas, viņa nezināja, ko ieraudzīs, bet necerēja, ka to, kas tagad pavērās acu priekšā. Nezāles, uzvarējušas cīņā pret mauriņu, vietām auga līdz pat ceļgaliem. Vecmāmiņas māja bija pavisam atstāta novārtā un pamesta.

      – Nezinu. – Viņa piecēlās un cauri savvaļas augu biezoknim devās pie gobas, kas auga pagalma dienvidu galā. – Varbūt. – Koka zarā karājās riepas atliekas, piemiņas no labākiem laikiem. Reiz tēvs bija piesējis riepu stingrā virvē, tagad to turēja zila neilona aukla. Kaut arī no riepas necik daudz nebija palicis pāri, tā joprojām atradās neiznīcināmā neilona cilpā. Edija pagrūda melnās gumijas gabalu. Atmiņā atbalsojās smiekli.

      Holts nostājās viņai blakus.

      – To nav grūti salabot. Jāpiekarina jauna riepa jaunā virvē. Un atkal varēs šūpoties.

      Kaut tikpat viegli varētu salabot arī pārējo! Skumju vilnis pārņēma Ediju, pagriežoties atpakaļ pret māju. No sienas lobījās balta krāsa, un durvju eņģes bija sarūsējušas.

      – Šaubos, vai es to izvēlēšos, – viņa attrauca. Varbūt viņai nevajadzēja šurp nākt. Pārāk daudz atmiņu viņu spēja nogremdēt.

      Nu, bet vienmēr jau pastāvēja risks noslīkt. Vai tad ne tāpēc krustmāte Penija viņu šurp vairs nebija vedusi?

      – Kāpēc tu neatstāj pagātni tur, kur tai jāpaliek? – krustmāte Penija mēdza žēloties pat pēdējās sava mūža dienās.

      – Tāpēc, ka tā ir daļiņa no manis. Un tā paliks vienmēr, – Edija bija atbildējusi, sniedzot viņai glāzi ūdens ar salmiņu.

      Krustmāte bija sarukusi pavisam sīciņa, vairs neēda un gandrīz nedzēra. Viņa gribēja mirt, un Ediju tas saniknoja. It kā vēlēdamās uzjundīt Edijas dusmas, krustmāte Penija atvairīja piedāvāto glāzi un pagriezās slimnīcas gultā ar seju pret sienu.

      Edija sakoda zobus.

      – Lūdzu, – viņa mudināja. – Tu esi vienīgā, kas var man visu izstāstīt, vienīgā, kura palikusi dzīva. – Viņai aizlūza balss. Acīs iedzēla dusmu un vilšanās asaras, un Edija tās notrausa.

      Sāpīgi ievaidējusies, Penija pievērsa seju krustmeitai.

      – Viss būs labi, mīļumiņ, – viņa čukstēja. – Tu esi stipra. Tev izdosies.

      – Tev viegli teikt, – Edija uzstāja. – Ne jau tu būsi tā, kura paliks viena pati.

      Krustmātei izlauzās aizsmakuši smiekli.

      – Nē, es būšu tā, kura nomirs.

      – Tu arī, tāpat kā visi pārējie.

      Penija vārgi paplikšķināja pa gultas malu. Edija apsēdās, un krustmāte saņēma viņas roku.

      – Kāpēc tu skraidi apkārt pa pasauli, vicinot dūres? Vai nesaproti, ka ir šis tas, ko nevar mainīt? Kaut arī mēs to ļoti vēlētos.

      – Man ir jāsaprot, kas toreiz notika. Lūdzu!

      – Labi. Man trūkst spēka ar tevi cīnīties. Kaut arī šaubos, vai manis teiktais sniegs tev mierinājumu.

      Un tā nu pēc ilgstošiem lūgumiem Penija galu galā atklāja Edijai to, ko viņa gribēja uzzināt. Nedēļu vēlāk krustmāte Penija aizgāja mūžībā. Edija līdz bērēm palika dzīvoklī, sakārtoja to, atdeva prom krustmātes drēbes. Mēnesi pēc Penijas apglabāšanas viņa ieradās Redbadā.

      Viena, pamesta likteņa varā, gatava atriebties.

      – Ja tu nopietni apsver iespēju sev iegādāties īpašumu, noteikti vari atrast kaut ko labāku par šo. – Holts pagrūda riepu, un abi noskatījās, kā driskas sašūpojas.

      – Ja man būtu skaidra nauda, vai ne?

      – Ja tev pietiktu prāta, – Holts izlaboja.

      Tajā mirklī atskanēja mākslota prieka pilna balss.

      – Esmu šeit! – Edija atsaucās.

      Gar mājas stūri parādījās enerģisks neliela auguma vīriņš ar golfa laukumā iegūtu iedegumu. Viņš nebija jauns, taču izskatījās labi kopts. Un dārgi ģērbies. Viņš sniedza plaukstu, kuras locītavu rotāja bieza zelta aproce.

      – Mis Svona? Esmu Deniss Rankls. – Rokasspiedienu papildināja plats СКАЧАТЬ