Meitene, kas iemācīja man smieties. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ to ņemšu vērā. – Treviss brīdi klusēja. – Vai doktors Spoks un misters Spoks ir viena un tā pati persona?

      – Nē, nepavisam. Manam tēvam pieder ciparvideodiski ar Zvaigžņu ceļa sērijām, un es varu tev tos aizdot.

      – Liels paldies, – Treviss atbildēja un apspieda žāvas. – Atvaino, šī bija ļoti gara diena. Es biju plānojis ierasties Edilīnā jau pēcpusdienā, lai varētu uzreiz aprunāties ar māti. Tomēr tēvs man piešķīra darbu, tāpēc es nokavēju.

      Kima pagriezās un nolika kailās pēdas uz grīdas.

      – Vai tu šodien esi ēdis? Kur tu dzīvosi?

      – Ja Edilīnā nav viesnīcas un restorāna, kas ir atvērts… Cik tagad ir pulkstens? Pusdesmit? – es došos uz Viljamsburgu.

      Kima nedomājot ierunājās:

      – Man pieder viesu namiņš un ar ēdienu pilns ledusskapis. Tas ir mazs namiņš pie baseina, ko mājas iepriekšējie īpašnieki izbūvēja kā vietu savam dēlam reizēs, kad viņš vecākus apciemoja. Kad es iegādājos māju, mans brālis Rīds grasījās tur ievākties, bet izrādījās, ka namiņš viņam ir par mazu. Viņš pārvācās uz dzīvi Kolina – tas ir pilsētas šerifs – iepriekšējā dzīvoklī, bet viņam nepatīk arī tur. Es runāju par Rīdu, kaut gan arī Kolinam dzīvoklis savulaik nepatika.

      Viņa apklusa, lai neizklausītos pēc muļķes.

      – Es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, – Treviss klusā balsī atbildēja. – Es tevi labprāt aizvestu vakariņās, bet…

      – Edilīnā spēkā ir senā klišeja: gājēju celiņi tiek slēgti deviņos vakarā.

      – Jums ir gājēju celiņi?

      – Jūtos aizskarta! – Kima iesaucās. – Gājēju celiņi Edilīnā ir jau trīs gadus. Nākamgad mēs plānojam ieviest elektriskās ielu laternas.

      – Varu derēt, ka laternu dedzinātājs raud gaužas asaras par zaudēto darbu, – Treviss viņu ķircināja.

      – Mēs viņu apprecinājām ar kurpnieka meitu, un viņi abi ir apmierināti.

      Viņi kopīgi iesmējās.

      TREŠĀ NODAĻA

      Braucot mājup, Kima nemitējās priecāties par Trevisa atgriešanos. Viņa ik pēc brīža ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka viņš nav nozudis. Viņš sēdēja pie vecas BMW markas automašīnas stūres, kas pat nebija aprīkota ar automātisko ātrumkārbu. Kima prātoja, ka varētu Trevisam parādīt automašīnu, kurā nav jāpārslēdz ātrumi. Viņai niezēja mēle uzdot Trevisam neskaitāmus jautājumus par visu, ko viņš pēdējo gadu laikā darījis, bet nosprieda, ka labāk nogaidīs.

      Visam savs laiks. Kima zināja, ka viņš strādā sava tēva – riebekļa – labā. Atcerējusies vārdu “riebeklis”, viņa pasmaidīja. Trevisa tēvam bija daudz naudas, bet, spriežot pēc viņa automašīnas, viņš savā bagātībā nedalījās ar dēlu.

      Kima iztēlojās Trevisa briesmīgo pašreizējo dzīvi un iemeslu, kāpēc viņš to pieļāva. Treviss atteicās no paša dzīves, lai aizsargātu māti! Tas ir tik varonīgi!

      Virzoties pa iebraucamo ceļu, Kima atcerējās, kā Treviss lūdza viņas palīdzību, un viņa zvērēja to sniegt.

      Treviss apturēja mašīnu blakus un izkāpa ārā.

      – Vai tu neizmanto garāžu?

      – Es tajā esmu iekārtojusi darbistabu. – Kima atslēgu saišķī meklēja mājas ieejas durvju atslēgu.

      – Vai tas nozīmē, ka sniegā, lietū un stiprā karstumā tava automašīna atrodas zem klajas debess? – Treviss paņēma atslēgas un atslēdza durvis.

      – Jā, – Kima atzina un iegāja mājā. Viņa ieslēdza lampas pie dīvāna, ko bija izvēlējusies kopā ar Džeku. Istaba bija iekārtota zilos un baltos toņos. Gar vienu sienu bija salikti grāmatu plaukti, pie tās bija piestiprināts televizors un zem tā atradās kamīns. Griesti stiepās līdz pat jumtam, kur skatienam pavērās lielas sijas baltā krāsā.

      – Skaisti, – Treviss konstatēja. – Te ir mājīgi. – Viņš brīnījās, kāpēc interjera dizainere, kuras pakalpojumi izmaksāja ļoti dārgi, nebija šādi iekārtojusi viņa dzīvokli, tomēr atzina, ka nebija viņai sniedzis nekādas norādes.

      – Paldies, – Kima atbildēja un aizgriezās, lai noslēptu plato smaidu. – Virtuve ir tur.

      – Kima, tev nav mani jābaro, – viņš iebilda. – Ar pajumti pietiek. Es varu… – Ieraudzījis virtuvi, viņš apklusa. No tās pavērās skats uz ēdamistabu, un visa telpa bija silta un mājīga. Telpas centrā bija ierīkota virtuves darba virsma no sārta granīta, un pie sienas bija piekārti vara katliņi. Lielajā, vecajā ēdamgaldā vīdēja neskaitāmu ēdienreižu atstātās griezienu pēdas.

      – Man te patīk, – Treviss atzina. – Cik sen tu esi šīs mājas īpašniece? – Viņš jau zināja atbildi, jo savulaik izsekoja katru mājas iegādes soli. Treviss pat lūdza Penijai sazināties ar banku, kurā Kima kārtoja hipotekāro kredītu. Viņš parūpējās par to, lai viss noritētu bez sarežģījumiem.

      – Mazāk nekā gadu, – Kima atbildēja.

      – Un tu tik īsā laikā māju tik skaisti iekārtoji?

      – To paveicām mēs abas ar Džeku. Mēs… – Viņa paraustīja plecus.

      – Jūs esat mākslinieces, tāpēc zinājāt, ko darīt. Vai varu palīdzēt pagatavot vakariņas?

      – Nevajag, – Kima atbildēja un klusībā brīnījās, kā Treviss zina, kāda ir Džekas nodarbošanās. Kima pieļāva, ka viņi par to ir runājuši. – Apsēdies, un es tev kaut ko pagatavošu.

      Treviss apsēdās uz krēsla pie letes tālākās malas un vēroja Kimu.

      Juzdama sev pievērstu vīrieša skatienu, viņa ielūkojās ledusskapī. Kima jutās vainīga par to, ka visu maltīti bija pagatavojis Deivs un viņa ēdienu piegādātāju komanda, bet neuzskatīja, ka to vajadzētu pavēstīt Trevisam. Paziņot, ka Kimai ir vairāk vai mazāk nopietnas attiecības, vajadzētu tikai tādā gadījumā, ja viņa lolotu pret Trevisu jūtas, un otrādi. Izņemot pēdu masāžu, viņš neizrādīja interesi par ko vairāk kā vienkāršu draudzību. Turklāt Treviss uz viņu skatījās tā, it kā Kima joprojām būtu astoņus gadus veca meitenīte.

      Uz letes pretī Trevisam Kima uzklāja auduma salveti, šķīvi, pieskaņotu nazi un dakšiņu. Viņas māte centās pierunāt Kimu taupīt naudu un lietot vecmāmiņas traukus, tomēr viņa atteicās to darīt. “Tu gluži vienkārši gribi atbrīvoties no veciem krāmiem,” Kima toreiz atcirta, un viņas tēvs iespurdzās. Beigu beigās māte atdeva visu servīzi Kolinam un Džemmai Freizerai kā kāzu dāvanu, un viņiem tā ļoti patika.

      – Kāpēc СКАЧАТЬ