Brīvība piecdesmit nokrāsās. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

      – Kā, lūdzu? Ar ko?

      Ak vai… Es negribēju sākt šādu sarunu.

      – Runā! – viņš neatlaižas.

      Es pētu savus pirkstus, savijusi tos kopā. Kristjens saudzīgi apklāj manas plaukstas ar savējo. Es paceļu skatienu un redzu, ka viņš smaida.

      – Mani tas tiešām interesē. Lai es varētu līdz nemaņai piekaut vainīgo.

      Es iespurdzos. – Nu, pirmajā reizē…

      – Pirmajā! Tātad tas nebija tikai viens neģēlis? – viņš noņurd.

      Mani atkal pārņem smiekli. – Kāpēc esi tik pārsteigts, Grej?

      Viņš sarauc pieri, izlaiž pirkstus caur matiem un vēro mani, it kā es piepeši viņam rādītos citā gaismā. Pēc brīža viņš parausta plecus. – Nezinu. Nu… tev galu galā trūka pieredzes.

      Es pietvīkstu. – Kopš satiku tevi, esmu iekavēto atguvusi ar uzviju.

      – Taisnība. – Kristjens smaida. – Runā. Es gribu zināt.

      Lūkodamās sava vīra pelēkajās acīs, es mēģinu izprast viņa noskaņojumu. Vai viņš sadusmosies? Vai arī viņa interese ir patiesa? Es nevēlos, lai viņš saīgst… Tādos brīžos viņš kļūst neciešams.

      – Vai tiešām gribi, lai es pastāstu?

      Kristjens nesteidzīgi paloka galvu, un viņa lūpas savelkas uzjautrinājuma un pašpārliecības smaidā.

      – Es brīdi dzīvoju Teksasā pie mātes un viņas trešā vīra. Toreiz mācījos desmitajā klasē. Puiša vārds bija Bredlijs, un viņš bija mans partneris fizikas laboratorijas darbos.

      – Cik tev bija gadu?

      – Piecpadsmit.

      – Ar ko viņš tagad nodarbojas?

      – Nezinu.

      – Līdz kurai pozīcijai viņš tika?

      – Kristjen! – es viņu norāju… un viņš piepeši satver manus ceļgalus, pēc tam pieķeras potītēm un pagāž mani tā, ka es nokrītu uz dīvāna. Jau nākamajā mirklī viņš ir uzgūlies man virsū un iebīdījis kāju starp manējām. Es nevaru pakustēties, un viss noticis tik pēkšņi, ka es pārsteigta iekliedzos. Kristjens satver manas rokas un paceļ tās augšup man virs galvas.

      – Tātad šis Bredlijs… vai viņš sasniedza pirmo pozīciju? – Kristjens jautā, ar degunu novilkdams līniju pār manējo, un maigi noskūpsta manu lūpu kaktiņu.

      – Jā, – es nomurminu. Viņš satver mani aiz zoda, ar mēli ielauzdamies mutē, un es ļaujos viņa kvēlajiem skūpstiem.

      – Šādi? – Kristjens vaicā, nedaudz atraudamies.

      – Nē… nepavisam, – es ar pūlēm izdvešu, juzdama, kā visas asinis aizplūst lejup.

      Atlaidis manu zodu, Kristjens laiž plaukstu pār manu augumu un sasniedz krūti.

      – Vai viņš darīja šādi? Vai pieskārās tev tā, kā to daru es? – Īkšķis skar manu krūtsgalu caur krekla audumu, un Kristjens atkārto maigo kustību, līdz krūtsgals saspringst.

      – Nē. – Es notrīsu viņa skavās.

      – Vai viņš tika līdz otrajai pozīcijai? – Kristjens čukst man ausī, laizdams plaukstu lejup pār manām ribām un vidukli līdz gurnam. Satvēris auss ļipiņu starp zobiem, viņš to saudzīgi parauj.

      – Nē, – es dvešu.

      Televizorā Malders kaut ko runā par noziedzniekiem, kuri FIB neinteresē.

      Kristjens uz brīdi pierimst, nedaudz paslejas un ar tālvadības pulti izslēdz skaņu, vērodams mani.

      – Un sāncensis numur divi? Vai viņš tika tālāk par otro pozīciju?

      Kristjena acis kvēlo… dusmās? Uzbudinājumā? Ir grūti saprast, kas vainojams. Viņš apguļas man blakus un ieslidina roku zem manām sporta biksēm.