Название: Meitene ar pulksteni sirds vietā
Автор: Pīters Svonsons
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Современные любовные романы
isbn: 978-9984-35-810-9
isbn:
– Man prieks, ka tu to izdarīji, – viņa atbildēja. Rūpīgi izrunātie vārdi noslēdzās ar vieglu klikšķi. – Patiesībā es atnācu šurp… uz šo bāru… lai sameklētu tevi. Zinu, ka tu dzīvo netālu no šejienes.
– Ak tā.
– Labi, ka tu mani pamanīji pirmais. Nezinu, vai man būtu drosme pieiet tev klāt. Zinu, ko tu par mani domā.
– Tad tu zini vairāk nekā es. Es īsti nezinu, ko par tevi domāt.
– Es runāju par to, kas notika. —Liāna nebija mainījusi pozu kopš Džordža ienākšanas bārā, taču viens no viņas pirkstiem vieglītēm bungoja pa koka leti mūzikas pavadībā.
– Ak par to, —Džordžs noteica, itin kā meklētu atmiņas apcirkņos viņas vārdu jēgu.
– Par to gan, —viņa atkārtoja, un viņi abi iesmējās. Liāna pagriezās, lai uzlūkotu Džordžu aci pret aci. —Vai man vajadzētu satraukties?
– Satraukties?
– Privātpersonas veikts arests? Dzēriena izšļākšana man sejā? —Ap viņas gaiši zilajām acīm bija parādījušās smalkas smieklu krunciņas. Tas bija kas jauns. —Policija jau ir ceļā. Es tevi tikai aizkavēju. —Džordžs turpināja smaidīt, taču smaids bija nedabisks. —Es jokoju, —viņš sacīja, kad Liāna uzreiz neatbildēja.
– Nē, es zinu. Vai gribi apsēsties? Tev ir laiks, lai iedzertu kādu glāzīti?
– Patiesībā… man pēc neilga laika ir tikšanās ar kādu. —Meli nāca pār lūpām pavisam viegli. Džordža galva piepeši bija apdullusi no Liānas klātbūtnes, no viņas ādas smaržas, un viņam radās gluži dzīvnieciska vēlme izbēgt.
– Ak tā. Tas nekas, —Liāna aši noteica. —Tomēr man tev kaut kas jāpalūdz. Pakalpojums.
– Lai notiek.
– Vai varam kaut kur satikties? Varbūt rīt.
– Tu dzīvo te?
– Nē, esmu pilsētā tikai… Patiesībā es apciemoju draudzeni… tas ir sarežģīti. Man gribētos aprunāties ar tevi. Protams, es sapratīšu, ja tu to nevēlēsies. Tas bija tikai tāds mēģinājums, un es saprotu…
– Labi, —Džordžs noteica, iestāstīdams sev, ka varēs mainīt domas vēlāk.
– Labi jā, tu gribi aprunāties?
– Protams, satiksimies, kamēr tu esi pilsētā. Apsolu, ka nezvanīšu drošības dienestam. Man tikai gribas uzzināt, kā tev iet.
– Liels paldies. Es to novērtēju. —Liāna ievilka elpu caur nāsīm, un viņas krūtis pacēlās. Džordžam izdevās sadzirdēt Liānas iestīvinātās baltās blūzes čaukstoņu uz ādas, par spīti mūzikas automāta skaņām.
– Kā tu uzzināji, ka es te dzīvoju?
– Sameklēju tevi internetā. Tas nenācās nemaz tik grūti.
– Jādomā, ka tevi vairs nesauc par Liānu?
– Daži cilvēki sauc. Nedaudzi. Vairums mani tagad pazīst kā Džeinu.
– Vai tev ir mobilais? Vai piezvanīt tev vēlāk?
– Man nav mobilā. Nekad nav bijis. Vai varam te satikties atkal? Rīt. Divpadsmitos. —Džordžs ievēroja, kā sievietes acis neuzkrītoši ieurbjas viņa sejā, mēģinot nolasīt reakciju. Vai arī viņa meklēja to, kas ir pazīstams un kas ir mainījies. Džordža mati deniņos bija sākuši sirmot, pierē bija parādījušās rievas, un līnijas ap muti bija kļuvušas dziļākas. Tomēr viņš vēl aizvien bija salīdzinoši labā formā, vēl aizvien neuzkrītoši izskatīgs.
– Protams, —Džordžs atbildēja. —Varam satikties te. Viņi ir vaļā pusdienlaikā.
– Tu neizklausies īpaši drošs.
– Es neesmu drošs, taču neesmu arī nedrošs.
– Es nelūgtu, ja tas nebūtu svarīgi.
– Lai notiek, —Džordžs noteica, atkal domādams par to, ka var mainīt domas un ka ar piekrišanu viņš tikai paildzina lēmuma pieņemšanu. Vēlāk Džordžs domāja, ka viņa dzīvē ir bijuši brīži, kad viņš būtu pateicis Liānai, ka nav jēgas satikties. Viņš nevēlējās spriest taisnu tiesu un pat nejuta īpašu vajadzību pēc noslēguma, un šī iemesla dēļ Džordžs nedomāja, kabūtu ziņojis varas iestādēm. Nepatikšanas, kurās viņa bija iekūlusies, bija palikušas senā pagātnē. Tomēr pietika arī ar to, ka Liānai kopš tā laika vajadzēja slapstīties un nāksies turpināt slapstīšanos visu atlikušo mūžu. Skaidrs, ka viņai nebija mobilā telefona. Un skaidrs, ka viņa vēlējās satikties sabiedriskā vietā, bārā kādā no Bostonas darījumu rajoniem, vietā, no kuras varētu viegli aizbēgt.
– Labi, es varu atnākt, —Džordžs noteica.
Viņa pasmaidīja. – Es būšu te. Divpadsmitos.
– Es arī būšu te.
Otrā nodaļa
Viņi satikās pirmajā dienā koledžā. Džordža aizbildnis, izstīdzējis, nervozs otrkursnieks, vārdā Čārlijs Singhs, bija atvedis vairākus no saviem pirmā kursa aizbilstamajiem uz ballīti. Džordžs bija sekojis Čārlijam augšā pa šaurām kāpnēm uz tveicīgu istabu ar augstiem griestiem, sēdēšanai domātām palodzēm un noberztām koka grīdām. Viņš dzēra skābu alu un pļāpāja ar Marku Šūmaheru, citu pirmkursnieku no savas kopmītnes. Marks nozuda, atstādams Džordžu vienu pašu kopā ar veselu baru pievilcīgu vecāko kursu studentu, kuri, šķiet, sacentās, kurš skaļāk sasmīdinās pārējos. Džordžs nosprieda, ka dosies projām no ballītes, taču tikai pēc tam, kad būs ticis pie vēl viena alus. Viņš domās izplānoja maršrutu pāri telpai pie pašapkalpošanās bāra un sāka spraukties cauri pūlim. Viņu apsteidza meitene, kura pasniedzās pēc krāna brīdī, kad to darīt bija gatavojies
Džordžs; viņa nospieda rokturi, taču ar lūpukrāsu notraipītajā glāzē iešļācās tikai putas un gaiss.
– Tā ir tukša, – viņa tam sacīja. Meitenei bija brūni mati, kas sniedzās līdz zoda līnijai, un ļoti zilas acis, kas viņas sirdsveida sejā bija novietotas tālu viena no otras. Tālu novietotās acis piešķīra viņai mazliet muļķīgu izskatu, taču Džordžs nodomāja, ka viņa ir skaistākā meitene, kādu viņš pagaidām bija koledžā redzējis.
– Tu esi droša, ka tukša?
– Es nezinu, – meitene noteica stieptā izloksnē, kas nozīmēja, ka viņa nav no Jaunanglijas. – Patiesībā es nekad agrāk neesmu to darījusi. Tu esi?
Džordžs nebija to darījis, taču paspēra soli uz priekšu un paņēma meitenes glāzi. – Man šķiet, СКАЧАТЬ