Meitene ar pulksteni sirds vietā. Pīters Svonsons

Чтение книги онлайн.

      – Nē, viss kārtībā. Esmu atšifrējusi Doniju. Viņš cenšas panākt, lai es pieļautu kļūdu un parādītu viņam, kur atrodas nauda. Droši vien viņa honorārs par tās atrašanu ir krietns žūksnis no tās, un viņš man nekādā gadījumā neko nenodarīs, kamēr nebūs to dabūjis. Izejot no šejienes, es atkal varu viņam izsprukt, aiziet pēc naudas un tad kaut kur paslēpties līdz rītam. Vai ir kāda sabiedriska vieta, kur es varu rīt satikties ar tevi, lai nodotu naudu?

      Džordžs ieteica pārtikas veikalu Sadraudzības avēnijā Bostonā, un viņi bija vienojušies par laiku.

      – Vai varu tevi sazvanīt, ja radīsies tāda vajadzība? – Džordžs jautāja.

      – Nē. Mums nāksies uzticēties viens otram. Es būšu veikalā.

      – Es arī tur būšu.

      – Ja manis tur nav, tad pieņem, ka es kāda iemesla dēļ nospriedu, ka tas būs pārāk bīstami. Un, ja tevis tur nebūs, es arī sapratīšu. Tas ir daudz prasīts.

      Tomēr Džordžs pēc kārtējās nemierīgās nakts un bezmērķīgā, nervozā rīta bija iegājis pamatīgā dušā, noskuvies un sameklējis apģērbu, kas lika viņam iz-

      skatīties pēc vidējā posma vadītāja piektdienā, kad darbā ļauts ierasties neformālā apģērbā. Viņš zināja, ka nav obligāti rūpīgi izmeklēt drēbes šai epizodiskajai zagtas naudas piegādātāja lomai, taču, ja viņš vēlējās iestāties par Liānu, tad vajadzēja izskatīties solīdi. Džordžs ieradās greznajā, pārāk dārgajā pārtikas veikalā agri un klīda gar organisko bezglutēna produktu plauktiem, gaidīdams Liānu. Viņi nebija sarunājuši konkrētu tikšanās vietu, tāpēc noteiktajā laikā Džordžs devās uz kafejnīcu, lai no tās lielajiem stikla logiem paraudzītos ārā uz nelielo veikala stāvvietu. Viņš apsēdās un uzreiz pamanīja Liānu, kura bija ģērbusies tajos pašos svārkos, bet citā blūzē, nevērīgi mērojam ceļu starp automašīnām uz ieejas pusi. Džordžs viņu satika pie automātiskajām durvīm.

      – Nāc iekšā kopā ar mani, – viņa sacīja. Liāna nesa mazu somiņu un melnu sporta somu.

      – Vai viss ir kārtībā? – Džordžs apjautājās.

      – Domāju, ka jā. Ja arī kāds man šurp sekoja, es to nepamanīju, un es skatījos visai uzmanīgi. Apsēdīsimies uz mirkli.

      Viņi apsēdās vienā no nodalījumiem, un Liāna uzlika sporta somu uz laminētā galdiņa, kas abus šķīra. Džordžs jutās tā, itin kā ikvienu viņu kustību vērotu visi cilvēki šāviena attālumā.

      – Tur iekšā ir tieši četrsimt sešdesmit trīs tūkstoši dolāru. Desmit tūkstoši ir augšā, ietīti avīzē. Tie do-

      māti tev. Džerijs zina, ka saņems tikai četrsimt piecdesmit trīs tūkstošus, tāpēc neļauj, lai viņš tev iestāstītu ko citu. Tu zini, kā turp nokļūt?

      – Jā. Man likās, ka tu pagaidīsi, lai atdotu man naudu, kad mēs tiksimies pēc tam.

      – Kā vēlies, taču es tev uzticos.

      Džordžs pavilcinājās, uzlicis roku uz somas. Tā bija mazāka, nekā viņš bija iedomājies, taču likās pamatīga – it kā būtu piepildīta ar skaldītu malku, nevis ar papīra naudu. – Labāk paturi to. Man negribētos, lai šī nauda atrastos manā mašīnā, kad ieradīšos viņa mājā. Būtībā tā ir viņa nauda.

      – Lai notiek, – Liāna noteica, pavilka somu uz savu pusi, līdz pusei atvilka rāvējslēdzēju un izņēma ārā saritinātu avīzi. Džordžs pamanīja iekšpusē zaļu naudaszīmju kaudzes un aši pameta skatienu apkārt, lai pārbaudītu, vai neviens uz viņiem neskatās. Liāna aizvilka rāvējslēdzēju un pastūma somu uz Džordža pusi.

      – Vēlreiz paldies, – viņa noteica. – Tas ir milzīgs atvieglojums, ka tu to uzņēmies. Nezinu, vai es spētu viņu vēlreiz ieraudzīt.

      – Un tu nedomā, ka viņš būs izsaucis policistus, lai tie mani nopratinātu? – Šī doma nodarbināja Džordžu kopš paša rīta.

      – Nekādā gadījumā. Un, ja tur ir policisti, tad izstāsti viņiem visu. Tev nav mani jāsargā vai jāpalīdz vēl vairāk nekā tagad. Es patiešām nedomāju, ka tur kaut kas varētu noiet greizi. Izstāsti patiesību un atdod naudu. Un, ja tev nav grūti, tad, lūdzu, pasaki Džerijam, ka es atvainojos. Viņš tev neticēs, taču gribu, lai viņš to dzirdētu. Ja tā labi padomā, es pāršāvu pār strīpu.

      Viņa pasmaidīja, un Džordžs pasmaidīja pretī. Kāda daļa no viņas rimtuma pārgāja pie Džordža, kurš kopš paša rīta jutās nemierīgs. – Nedomāju, ka tu pāršāvi pār strīpu. Tu pilnīgi noteikti esi pusmiljona dolāru vērta.

      – Tā varētu domāt, vai ne?

      Atgriezies savā automašīnā, Džordžs iedarbināja gaisa kondicionētāju un atpogāja krekla pogu. Viņš iedomājās, vai nav rīkojies muļķīgi, atstājot desmit tūkstošus dolāru pie Liānas. Viņa mierīgi varētu nozust ar visu naudu, izvairīties no viņu ieplānotās tikšanās. Tomēr nez kāpēc Džordžs nedomāja, ka viņa varētu tā rīkoties; patiesībā viņš jutās gluži pretēji: ka naudas esamība Liānai būs stimuls, lai satiktos ar viņu vēlāk. Viņam bija radusies sajūta, ka naudas atdošana viņam bija svarīga, ka Liāna nevēlējās palikt viņam parādā.

      Bostonas četrstāvu dzīvojamās mājas lēnām atkāpās, dodot vietu Ņūtonas priekšpilsētas zaļumam un vienģimeņu savrupnamu elegancei. Maklīns dzīvoja pakalnā netālu no Nonantamas, viena no trīspadsmitciematiem, kas veidoja pilsētu. Džordžs iegriezās pa labi Kastaņu ielā un pabrauca garām miegainiem mauriņiem un Tjūdoru stila atdarinājumiem, līdz atrada īsto. Maklīna māja bija pirmais nožogotais īpašums, ko viņš ieraudzīja. Piebraucis pie namruņa, viņš saskatīja karaļa Džordža stilā celtu savrupmāju, kas bija iepletusies nolaidenajā piekalnītē. Džordžs noslidināja lejup loga stiklu. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt darbojamies mauriņa pļāvēju, un gaisā bija jūtama pļautas zāles skāņā smarža.

      Vārga sievietes balss namrunī iejautājās: – Kāds ir jūsu vārds?

      – Džordžs Foss.

      Viņš brīdi pagaidīja, un kaltie metāla vārti sāka kustēties. Džordžs dziļi ievilka elpu, sajuzdams, kā trulās sāpes sānos uz brīdi pārvēršas asā dūrienā. Donija Dženksa tēls uzpeldēja viņa apziņā gluži kā haizivs spura, kas iznirst virs ūdens virsmas. Vai Donijs atradīsies mājā? Tas likās iespējams.

      Džordžs piebrauca pie ainavu arhitektu furgona netālu no galvenās ieejas. Nu viņš redzēja automātisko mauriņa pļāvēju, kas meta ciešu loku ap lielo kļavu mājas austrumu pusē. Dārznieka klātbūtne lika Džordžam sajusties labāk. Ja Maklīns vai Donijs bija iecerējuši apbedīt viņu dārzā, tad viņi to nedarīs liecinieku klātbūtnē, vai ne?

      Savrupmāja bija celta no ķieģeļiem, ar baltām ap-

      malēm un svaigi krāsotām melnām žalūzijām un melnām ārdurvīm. Džordžs vēl nepaguva nospiest durvju zvanu, kad durvis bez skaņas atvērās uz iekšpusi. Viņu sagaidīja jauna sieviete. Viņai varēja СКАЧАТЬ