Torņa vilinājums. Lulū Teilore

Чтение книги онлайн.

      PROLOGS

      Savāda rēgaina būtne, baltajam tērpam plīvojot, vieglā solī mēmi slīdēja cauri tumsai pa akmeņaino taku, ne reizi neatskatoties, bet ejot uz priekšu tik brīvi, it kā būtu saulaina pēcpusdiena, nevis nakts melnums.

      Virs galvas spoži spīdēja liels, auksts mēness, dzedri izgaismojot apkārtni un liekot piķa melnajām nakts debesīm izskatīties tumši zilām. Zvaigznes dzirkstīja kā izkaisīti ledus gabaliņi, zem tām pasaulei bija atņemtas krāsas, atstājot tikai pelēkā un melnā nianses.

      Spokainā būtne, izvairīdamās no zāliena granīta tonī pie lielās mājas, devās gar iežogoto sakņu dārzu lejup pa taciņu, kuru noēnoja biezs īvju dzīvžogs. Izgājusi laukā pa veciem kaltas dzelzs vārtiem, kuri nekad neturējās ciet un kuriem abās pusēs uz augstiem pīlāriem sēdēja akmens pūces, viņa turpināja ceļu pa jātnieku iemītu stigu mežā. Augstu kokos bija dzirdama dobja ūjināšana un kņada, krūmi čabēja un švīkstēja, lūza sausie zari, čaukstēja nokritušās lapas. Iedegās spokainas, zaļi dzeltenas acis, un tumsā parādījās lapsas aprises. Sieviete baltā gāja uz priekšu bez steigas, taču negrozāmas apņēmības vadīta.

      Nogriezusies no jātnieku stigas tumšā biežņā, kam cauri neizlauzās pat mēness stari, viņa izgāja izcirtumā, kur zemas nokalnes malā rēgojās liels, drūms apveids – veca torņa drupas, kas joprojām slējās augstu pret debesīm. Sieviete devās uz torni un pa dobo atvērumu iegāja tumsā. Gar sienu gruvešiem izlocījās ļodzīgas, salauztas kāpnes, un sieviete lēni, bet nešaubīdamās sāka pa tām kāpt, uzmanīgi sperot soli pēc soļa, līdz sasniedza torņa pēdējo līmeni ar pāris nomelnējušiem, izmirkušiem un slideniem dēļiem. Viņa mirkli nogaidīja, tad lēni pārgāja pa atlikušo satrunējušo, grīdu pie spraugas mūrī torņa sānā. Tur viņa nostājās, tumsā skaidri mēness izgaismota, un pavērsa bālo, neizteiksmīgo seju augšup pāri kokiem, rokas joprojām turot gar sāniem virs naktskrekla, kas viegli plivinājās pret nakts debesīm.

      Šķita, ka viņa tur stāv veselu mūžību. Tad viņa pagrieza seju pret zvaigznēm, paslietais zods pauda izaicinājumu un vienlaikus arī padošanos. Neko neredzošu skatienu viņa vēlreiz palūkojās uz priekšu. Pēc tam lēni, apzināti paspēra soli tukšumā un metās lejā, naktskreklam noplīvojot gluži kā karogam un matiem noplandot augšup. Rokas lidojumā atvēzējās, pirksti plati atpletās, viņa atvēra muti, taču neizdvesa ne skaņu. Tad viņa, ēnu aprīta, nozuda lejā pie torņa pamatnes, atskanot smagam būkšķim un plīkšķienam – asam kā pātagas cirtiens.

      Iestājās dziļš, briesmīgs klusums.

      Pirmā daļa

      Pirmā nodaļa

      – Džon! Džon! Nāc atpakaļ! – Aleksandra iesaucās.

      Džons pagriezās, lai, acīm zibot, paskatītos uz māti, un skaļi iesmējās. Tad viņš turpināja skriet, gaišajiem matiem koši kontrastējot ar tumšo lapotni. Viņš skrēja ātri, lai gan viņam bija tikai divi gadi, un tas, ka viņam dzenas pakaļ, lika traukties vēl ašāk.

      Aleksandra nespēja nepasmaidīt par priecīgo, mazo sejiņu, mīkstajiem, apaļajiem vaidziņiem, degunu kā podziņu, zilajām acīm, kas pakāpeniski mainījās uz pelēkām un vienmēr atmaidzināja viņas sirdi. Viņa vēlējās paņemt dēliņu rokās un noklāt mīļo, samtaino ādu ar skūpstiem. Taču viņai bija jāizturas stingri pret Džonu, lai viņš iemācītos paklausīt.

      – Džon, dari, ko tev liek! – viņa strikti uzsauca. – Esi labs zēns mammītei. – Viņa ātri sekoja puisītim, vēloties, kaut būtu uzāvusi apavus ar zemāku papēdi, nevis elegantās ādas laiviņas ar četrstūraino purngalu un sprādzi priekšā, jo tās bija skaistas, bet nepavisam ne paredzētas ātrām kustībām. Viņi tikko bija izgājuši laukā, lai pastaigātos pa zālienu, Džons bija uzsēdies uz jaunā plastmasas traktora, tomēr drīz vien nokāpis no tā un sācis pētīt apkārtni. Pēc brīža viņš jau tipināja uz vārtu pusi, ik pa brīdim apstājoties, lai pārbaudītu visu, kas izraisīja viņa interesi. Māte sekoja viņam, bet, līdzko viņa piegāja tuvāk, zēns atliecās un ar savām īsajām kājelēm un mazajām pēdiņām atkal metās prom, turklāt apbrīnojami veikli. Sasodītie vārti takas galā, protams, bija vaļā – tie vecie kaltas dzelzs vārti ar augstajiem pīlāriem un akmens pūcēm augšā. Aleksandra bija lūgusi tos nomainīt un, kamēr tas netika izdarīts, vārtus lika turēt ciet, bet medību pārzinis apgalvoja, ka eņģes esot sarūsējušas un nekustoties.

      – Vai nevarat tās ieeļļot?! – viņa sadusmota bija pieprasījusi. – Ir taču bīstami neaizvērt vārtus, kad mazs bērns skraida apkārt!

      Taču medību pārzinis veltīja Aleksandrai skatienu, kas pauda, ka nāktu vienīgi par labu, ja puisēns no mātes vērīgās uzraudzības tiktu prom mežā. Aleksandras pavēles joprojām nebija svarīgas – pat tagad.

      – Mīlulīt, neej ārā pa vārtiem! – viņa brīdināja. Bet mazais, ignorējot māti, dziedādams izskrēja pa tiem laukā. Aleksandra, pielikusi soli, cik vien ātri spēja steidzās viņam pakaļ pa piemirkušo taku. Viņai ļoti nepatika tas, ka dēliņš viens pats atrodas aiz vārtiem. Tikusi pa tiem ārā, viņa ieraudzīja, ka Džons jau paspējis aizskriet lielu gabalu. Iespējams, viņš atcerējās, kā tur bija pastaigājies kopā ar tēvu, varbūt abi, paņēmuši spainīti un lāpstiņu, devās pie upes rakt smiltis un oļus – zēnam patika ar to aizrautīgi nodarboties. Džons vēl bija krietni par mazu, lai makšķerētu, un Aleksandra aizliedza viņu ņemt līdzi laivā. Pati viņa ļoti sen nebija aizgājusi pie upes. Pat vasarā viņu nevilināja peldēšanās un atvēsināšanās upē. Viņa labāk uzturējās mājas tuvumā pie baseina, pilnīgi apmierināta ar peldi tā tirkīzzilajā hlorētajā un pārāk siltajā ūdenī un sauļošanos atpūtas krēslā uz betona virsmas kā tūristei, kas apmetusies viesnīcā. Medību pārzinis uzskatīja, ka viņai bail no meža, gluži kā vecajiem ļaudīm ciematā, kuri ticēja, ka pa to, zobeniem žvadzot, klīst romiešu kareivju rēgi. Reiz senatnē tur bija soļojuši cauri kaut kādi leģioni, viņiem no slēpņa uzbrukuši sakši un sacirtuši tos gabalos. Tā nu cilvēku atmiņā viņi, asinīm noplūduši un atriebības pilni, joprojām maršēja pa mežu, ilgojoties pēc mājām. Bet Aleksandra, bez šaubām, nekam tādam neticēja. Spoku stāsti bija absurdi. Vaidus un griezīgās skaņas, kas naktī nāca no meža, izdeva kāds neveiksminieks trusis, nokļūdams lapsas zobos vai kādā no tiem briesmīgajiem medību pārziņa izliktajiem metāla slazdiem. Nebija šaubu, ka pasakas par rēgiem tika izplatītas, lai aizbiedētu malu medniekus.

      Pastāvēja vēl viens iemesls, kāpēc Aleksandra tur nekad negāja.

      – Džon! – viņa sauca. – Nāc šurp, mīļais! Pagaidi mani!

      Zēns atkal iesmējās, vēl ātrāk kustinot īsās kājeles. Viņš nogriezās no jātnieku iemīdītās stigas uz šaurākas taciņas. Viņa sarkanās bikšeles un baltais džemperis spilgti izcēlās pelēkajā ziemas ainavā ar nobrūnējušajām ērgļpapardēm, kazenāju melnajām lapām un kailajiem zariem. Aleksandra, dēlam aizskrienot, tikai redzēja nozibam viņa gaišo galviņu. Viņa iekāpa peļķē un paslīdējusi tik tikko noturēja līdzsvaru, lai nepakristu. Čūskādas laiviņas ar zeltīto sprādzi bija notašķītas ar dubļiem. Viņai vajadzēja uzaut zābakus, kā parasti, bet šoreiz viņi bija iznākuši laukā pa stiklotajām divviru durvīm, nevis caur virsdrēbju un apavu pieliekamo, kā vienmēr to mēdza darīt. Ja viņi būtu tā rīkojušies, tad tagad abiem mugurā būtu arī mēteļi. Aleksandra nodrebinājās. Viņas jaka ziemas vējā bija pārāk plāna, arī Džona apģērbs neatbilda laika apstākļiem, viņu vajadzēja vest atpakaļ mājā. Šobrīd viņiem būtu jākāpj augšā uz bērnistabu, kur jau kūrās kamīns un auklīte gatavoja launagu – tēju, vārītas olas un zeltaini brūnu tostermaizi ar izkusušu sviestu.

      – Džon! Nāc atpakaļ! – Aleksandra sāka spert platākus soļus, lai panāktu dēlu, taču viņš, jauzdams māti tuvojamies, palielināja ātrumu. – Esi paklausīgs, citādi es sadusmošos uz tevi!

      Bet Džonam СКАЧАТЬ