Kad pudeļkokā dzied vējš. Kārena Vaita

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ ašu skatienu guļošajai māsīcai, viņa to atvēra, izvilka jūras eža bruņu auskarus un bruņurupuča piespraudi, tad nolika kastīti vietā.

      Iebāzusi rotaslietas kabatā, viņa uz pirkstu galiņiem devās pāri istabai pie Ketas tualetes galdiņa, kur uz Megijas tamborētās, ar kosmētiku notraipītās apaļās sedziņas mētājās māsīcas “burvju līdzekļi”, kā Keta tos dēvēja. Lulū ieraudzīja meklēto lūpu krāsu – tā gulēja galdiņa tālākajā stūrī.

      Meitene uzmanīgi paņēma pomādes tūbiņu un uz pirkstu galiņiem tuvojās durvīm. Tikko Lulū pirksti pieskārās spraudziņā pavērtajām durvīm, lai tās atvērtu, atskanēja Ketas balss:

      – Ko tu dari?

      Cieši sažņaugusi lūpu krāsas tūbiņu saujā, Lulū apgriezās. Melnā maska tagad bija pavilkta uz pieres, bet Keta gulēja uz sāna, atbalstījusies uz elkoņa.

      – Es tikai paņēmu dažas no savām mantām, – meitene atbildēja un sāka kāpties uz durvju pusi.

      – Kas tev rokā? – Keta tincināja.

      – Nekas.

      Keta piecēlās sēdus un noņēma masku.

      – Parādi, kas ir tas nekas.

      Lulū zināja – ja viņa labprātīgi neparādīs plaukstu, Keta viņu piespiedīs ar varu. Meitene lēnām atvēra plaukstu, kurā gulēja lūpu krāsas tūbiņa.

      – Cerams, tu nebija nodomājusi spēlēt pārģērbšanos un krāsot lūpas ar manu lūpu krāsu. Šis ir mans mīļākais tonis, turklāt tā gandrīz ir beigusies.

      – Nebiju domājusi to izniekot, – Lulū atcirta, juzdamās aizvainota.

      Viņa nekad nespēlēja pārģērbšanos atšķirībā no citām viņas vecuma meitenēm un brīvo laiku aizpildīja lasot vai zīmējot.

      – Gribēju, lai Megija uzkrāso lūpas pirms tikšanās ar Novāka kungu, – viņa paziņoja un tajā pašā brīdī atskārta, ka izrunājusies nevietā.

      – Tu, mazā zagle, – Keta pielēca kājās un tuvojās Lulū.

      – Tūliņ pat to atdod!

      Keta stāvēja meitenes priekšā, vienu roku iespraudusi sānos, bet otru pastiepusi pēc lūpu krāsas. Lulū sažņaudza tūbiņu saujā.

      – Bet Megijai nav lūpu krāsas. – Tā ir viņas problēma. Atdod!

      Meitene pacēla trīcošo dūrīti un ļāva lūpu krāsai ieripot Ketas plaukstā.

      – Ja tu vēlreiz man kaut ko nozagsi, zvēru, ka pārmetīšu tevi pār celi un noslānīšu ar rīksti. Piemini manus vārdus! Tu vēl esi pietiekami maza, lai saņemtu pērienu.

      Lulū vaigi dega kā ugunī, iedomājoties Ketas solīto pērienu un apzinoties, ka pievīlusi Megiju. Acīs saskrēja asaras. Viņa pagriezās, lai atvērtu durvis, bet sastinga pusceļā. Meitene elsoja tā, it kā būtu nopeldējusi neskaitāmas jūdzes. Viņa īsti nezināja, ko grasās sacīt, tomēr, kad sakāmais bija pateikts, bija par vēlu to nožēlot.

      – Tu man to atdosi, Keta, – meitene centās runāt drosmīgi, kā Megija viņai bija mācījusi. Iespējams, ka rūpes par māsu deva Lulū drosmi. Meitene turpināja jau skaļākā balsī.

      – Tu to man atdosi, vai arī es pastāstīšu Megijai, ka redzēju tevi paviljonā skūpstāmies ar to kareivi, kad vēl biji precējusies ar Džimu. Vai arī to, ka tu Džimam iestāstīji, ka viņš Megijai vairs nepatīk, un neļāvi viņam aplidot Megiju. Es nesapratu, ka tie bija meli, bet tad jūs apprecējāties un bija par vēlu to stāstīt Megijai. Ja izstāstīšu tagad, varu saderēt, ka viņa tev neļaus šeit palikt.

      Telpā iestājās klusums, un meitene varēja saklausīt vien savu elpu. Viņa juta Ketas smaržas un zināja, ka māsīca joprojām stāv aiz muguras. Un tad viņa izdzirdēja Ketas baso pēdu soļus uz grīdas dēļiem un vēl kādu skaņu – kaut kas mazs un ciets atsitās un aizripoja pa grīdu.

      Lulū lēnām pagriezās, un māsīcu skatieni sastapās. Ketas skatiens bija kā aligatoram, kas guļ pie krasta un izliekas par baļķi. Viņas smaids bija salts.

      – Lulū, tu esi laba māsa. Uzticama. Tas labi. No tevis neko nevar noslēpt, vai ne?

      Lulū pārlaida skatienu grīdai, meklējot lūpu krāsas tūbiņu. Tā bija aizripojusi aiz Ketas tualetes galdiņa kājas. Meitene nometās rāpus, pastiepa roku, paķēra lūpu krāsu un izskrēja no istabas. Tikai skrienot pa gaiteni, viņa atcerējās, ka Keta bija uzdevusi jautājumu. Meitene apstājās un lēnām atgriezās istabā. Keta joprojām sēdēja gultā, kura reiz piederēja Lulū.

      – Nē, – viņa sacīja. – Nevar gan.

      To pateikusi, viņa satvēra rokturi un aizvēra aiz sevis durvis.

      Pīters ieradās tieši septiņos vakarā. Izdzirdējusi viņu klauvējam pie durvīm, Megija lūdza, lai Lulū noskrien lejā un ielaiž viesi. Keta joprojām nebija iznākusi no guļamistabas. Megija pati būtu atvērusi durvis, bet Lulū viņai atgādināja, ka īsta dāma vienmēr liek džentlmenim gaidīt, lai neliktos pārlieku dedzīga. Meitene gluži vārds vārdā bija citējusi Ketu, kura jau gadiem centās izglītot māsīcas flirta gudrībās. Tātad vismaz viena no O’Šī māsām bija vērīgi ieklausījusies viņas dotajos padomos.

      Megija netika gudra, kāpēc šoreiz Lulū bija tik ļoti pretimnākoša un pakalpīga. Neviena niķa, pat tad, kad meitene uzzināja, ka vakars būs jāpavada Ketas sabiedrībā. Tik īsā laikā Lulū nespētu pieņemt Pīteru, kur nu vēl pieķerties viņam. Keta nespēja samierināties ar domu, ka Megijai ir pielūdzējs, tāpēc Lulū nekavējoties nostājās māsas pusē. Lai arī vecuma starpības dēļ māsu starpā nekad nebija valdījusi īpaša tuvība, Ketas parādīšanās visu mainīja. Megija nezināja īsto iemeslu, tomēr nojauta, ka tam ir zināma saistība ar Ketas ievākšanos Lulū istabā un daudzējādā ziņā arī ar ienākšanu viņu dzīvē.

      Lūkodamās pulkstenī, Megija nogaidīja noteiktās piecas minūtes, divas reizes aplūkoja sevi spogulī, izgāja gaitenī un apstājās pie Ketas guļamistabas durvīm. Viņa pacēla roku, lai pieklauvētu, bet pārdomāja. Lai gan Megija alka uzzināt Ketas viedokli par tērpu un pateikties, ka māsīca ļāvusi aizņemties viņas sarkano lūpu krāsu, viņa zināja, ka Keta ir nelāgā omā un labāk būtu viņu netraucēt. Tādās reizēs māsīca mēdza sāpināt. Lai arī Megija bija pārliecināta, ka Keta patiesībā nevēlējās nodarīt viņām pāri, viņa negribēja bojāt omu pirms tikšanās ar Pīteru.

      Kāpjot lejup pa kāpnēm, viņa atkal atskatījās uz Ketas istabas durvīm. Pēdējoreiz māsīcas nelāgo omu viņa bija izbaudījusi uz savas ādas pēc Džima nāves. Toreiz viņa norija smacējošo sāpju kamolu, lai mierinātu Ketu, bet tika atraidīta. Megija nekad nebija dzirdējusi Ketu tā runājam. Māsīca paziņoja, ka Megija pat iztēloties nespējot viņas sāpes, jo atšķirībā no Ketas viņai nekad nav bijusi piekrišana pie vīriešiem. Un, palikušai atraitnēs, viņai nekad vairs nebūs iespējas satikt citu vīrieti. Tikai mātei dotais solījums atturēja Megiju padzīt Ketu no mājas.

      Lai arī СКАЧАТЬ