Šampanietis brokastīs. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ izturas Viktorija, kura zvana bieži un runā aplinkus, tomēr es zinu, ka viņa dedzīgi vēlas dabūt sev krustmātes Edijas dienasgrāmatas, kas paslēptas kaut kur Kingsliju namā. Piedevām arī Leksija sakurs man pamatīgu pirti par to, ka esmu aizbiedējis Eliksu projām. Droši vien noskums pat Tobija. Nav šaubu, ka visi salā mītošie radinieki daudzinās, ka es esmu piespiedis meiteni doties projām, jo vēlos nekavējoties atgūt māju sev. Skaties, no kuras puses gribi – tūlītēja Eliksas aizbraukšana sola vienas vienīgas nepatikšanas.”

      Eliksa raudzījās caur vējstiklu uz priekšu, kamēr auto slīdēja pa ielām un izbrauca divus angļu stila lokveida krustojumus. Lai kurp viņi brauktu, visur pārsteidza autovadītāju laipnība. Džērids ar rokas vēzienu palaida pa priekšu ikvienu, kas vēlējās izbraukt no sānielas, un ikviens pateicoties pamāja. Viņš apstājās, lai ļautu pāriet ielu ikkatram gājējam, un arī viņi pacēla plaukstu pateicības žestā. Ceļš tika dots visiem – automašīnām, gājējiem, velosipēdiem –, un ikviena darbība tika sveikta ar pieklājību un pateicību.

      Džērids iestūrēja stāvvietā pie nelielas, glītas ēkas, ko rotāja virtuļa atveids virs durvīm. Uz tā bija rakstīts “Dūnu pārsla”.

      – Kāpēc šo vietu sauc tā?

      – Nav ne jausmas, – atzinās Džērids. – Bet varat pavaicāt Sjū.

      Viņš atvēra Eliksai durvis, un abi iegāja mājīgajā restorānā, kas Eliksai iepatikās uzreiz. Turklāt šeit viņa pirmo reizi manīja, ko nozīmē būt uzaugušam salā. Džērids pazina ikvienu, sasveicinājās ar darbiniekiem un gandrīz visiem, kas bija aizņēmuši galdiņus.

      – Sēdiet, kur pašiem tīk, – uzaicināja izskatīga sieviete ar ēdienkarti rokās.

      – Paldies, Sjū. – Džērids pagriezās pa kreisi un izvēlējās nišu pie logiem, bet apstājās, lai apmainītos sveicieniem un pārmītu kādu vārdu par briežiem, laivām un zveju ar vīriem, kas bija iekārtojušies ap lielu, apaļu galdu. Pēc brīža viņš apsēdās iepretī Eliksai.

      – Piedodiet, esmu bijis prom dienām ilgi, un man vajadzēja uzzināt jaunumus. Sveika, Šērona! – viņš uzrunāja slaidu un glītu viesmīli.

      – Vai tu atgriezies vakar vakarā? – meitene pavaicāja ar tīkamu īru akcentu, tad pasniedza Eliksai ēdienkarti, bet Džēridam ielēja kafiju. Eliksa ar galvas mājienu palūdza kafiju arī sev. Kad viesmīle attālinājās, viņa ielūkojās ēdienkartē. – Kas te labs dabūjams?

      – Viss ir labs.

      – Domāju, ka ņemšu zileņu pankūkas un pārīti virtuļu.

      Džērids pamāja Šēronai, kura pienāca pieņemt Eliksas pasūtījumu. Viņš neteica neko.

      – Jūs neko nepasūtīsiet? – Eliksa pavaicāja, kad viesmīle bija aizgājusi.

      – Es vienmēr izvēlos vienu un to pašu, tāpēc viņi man neko nejautā un gluži vienkārši atnes ēdienu.

      – Ir grūti iztēloties dzīvi vietā, kur restorāna personāls no galvas zina klienta izvēli.

      Džērids mirkli raudzījās laukā pa logu. – Reizēm Ņujorkā es sailgojos pēc mājām tik karsti, ka teju vai spētu iztvaikot ilgās.

      – Ko jūs tad darāt?

      – Ja vien iespējams, sēžos lidmašīnā un lidoju šurp. Krustmāte Edija vienmēr bija šeit un gaidīja, arī mans… – Džērids aprāvās. Pār lūpām teju bija pasprucis vectēva vārds; tas šķita neparasti, jo viņa nepieminēšana visu mūžu bija nepārkāpjams tabu.

      Šķita, ka Eliksa spēj lasīt domas. – Izija apgalvoja, ka Nantaketu esot apsēduši spoki. Vai jūs esat redzējis spokus? Varbūt spokojas arī Kingsliju namā?

      – Kāpēc jūs tā jautājat?

      Eliksa noprata, ka viņš izvairās atbildēt uz atklāti uzdotiem jautājumiem. – Te atgadās savādas lietas. No galdiem nokrīt fotogrāfijas, kamīnā ar troksni nobrūk sodrēji. Šorīt es mēģināju izlemt, kuru blūzi vilkt, zilo vai persiku krāsas, un tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte.

      Džērids zināja, ka zilā ir vectēva mīļākā krāsa. – Māja ir veca un caurvējaina. Vai esat dzirdējusi, kā zem soļiem čīkst grīdas? – Atbildes joprojām bija izvairīgas.

      – Nē, toties man šķita, ka saņemu uz vaiga vīrieša skūpstu.

      – Vai jūs izbijāties?

      – Nemaz. Tas bija gluži jauki. – Eliksa grasījās turpināt aizsākto tematu, bet pie galdiņa pienāca vecāks pāris, kas vēlējās sasveicināties un pateikt, cik ļoti viņus skumdinājusi vēsts par Edijas aiziešanu mūžībā. Malkodama kafiju, Eliksa vēroja Džēridu smaidām un tērzējam. Iesirmie bārdas rugāji un ataugušie mati piešķīra viņam tādu kā nogurušu izskatu. Viņa bija pietiekami uzmanīgi sekojusi Montgomerija karjeras kāpumam, lai zinātu, ka te darīšana ar cilvēku, kas strādā daudz un intensīvi. Reizēm šķita, ka Savienotajās Valstīs ikviens, kas to var atļauties, vēlas dzīvot Džērida Montgomerija projektētā mājā. Par viņa profesionālo veikumu bija publicētas vismaz četras grāmatas, daudzās citās ievietoti viņa darbu attēli. Radās iespaids, ka Montgomerija darbošanās tiek iztirzāta vismaz pusē preses stendos atrodamo žurnālu. Reizēm bija jābrīnās, pa kuru laiku viņš guļ.

      Bija savādi iepazīt slaveno arhitektu kā parastu cilvēku, kam ir draugi un ģimene un kura izcilo talantu uztver kā parastu sagadīšanos. “Kaut arī bija norunāts, ka Montgomerijs paliks salā, viņš apgalvo, ka dosies projām Vai tādēļ, lai tiktu vaļā no manas uzmācīgās prašņāšanas?”

      Kad padzīvojušais pāris aizgāja, Džērids no jauna ķērās pie kafijas.

      – Paldies par ziediem, – Eliksa bilda. – Ļoti iejūtīgi no jūsu puses.

      – Man nevajadzēja melot.

      – Vajadzēja gan, pretējā gadījumā es patiešām būtu jūs apbērusi ar jautājumiem. Jums nevajag pamest Nantaketu. Apsolu, ka es jūs netraucēšu. – To pašu viņa bija teikusi jau iepriekš, bet šoreiz balss tonī nemanīja aizvainojumu. – Es netincināšu nedz par projektēšanu, nedz jūsu ideju avotiem, nedz par Klondaikas ēkas risinājumu. Kamēr atrodamies Nantaketā, es nevaicāšu neko. Šeit jūs būsiet Kingslija kungs, nevis dižais un slavenais Džērids Montgomerijs. Bet, – Eliksa pasmaidīja, – uz cietzemes vairs nekādu ierobežojumu. Vai varam tā sarunāt?

      Blāvi pasmaidījis pretī, Džērids lāgā nezināja, ko atbildēt. Rīta agrumā viņš bija iegājis Kingsliju namā, lai vēlreiz aplūkotu kapelas maketu. Viņa biznesa partneris Tims bija kārtējo reizi atsūtījis elektroniskā pasta ziņu, ka projekts Kalifornijas mājai esot vajadzīgs nekavējoties! Filmzvaigžņu pāris vēlējās tikai un vienīgi Džērida Montgomerija darbu, nevis kāda cita viņa firmas arhitekta veikumu.

      Torīt Džēridam iešāvās prātā doma par iespēju iestāstīt zvaigžņu pārim, ka viņiem katrā ziņā nepieciešams uzcelt arī nelielu Eliksāndras Medsenas projektētu būvi. Viņš grasījās pastāstīt klientiem СКАЧАТЬ