Nakts pieder mīlētājiem. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

      – Jā, bet neievērojama.

      – Varbūt tāpēc Laura Rīdu pameta. Varbūt viņa jutās nevērtīga uz viņa fona, – Džeka prātoja. – Es Rīdu satiku tikai vienreiz, bet, ja pareizi atceros, viņš izskatījās glīts. Turklāt mācības medicīnas skolā liecina par augstu intelektu.

      – Tu ieradies Edilīnā, lai apciemotu mani vai manu nesen šķīrušos brāli? – Kima cieši vēroja savu draudzeni.

      – To, ka viņš ir šķīries, es uzzināju tikai pirms stundas! Jāatzīst, mani viņa likstas neapbēdina.

      Kima pavēra muti, bet ieraudzīja, ka palātai tuvojas māte.

      – Es tevi atbalstu, – viņa nočukstēja un saspieda Džekas roku.

      Par spīti Kimas atbalstam, turpmāko dienu laikā Džeka nespēja piesaistīt Rīda uzmanību. Viņš bija vēl skaistāks nekā Džekas atmiņās un divdesmit sešu gadu vecumā bija gatavs iegūt pilntiesīga ārsta titulu. Džeka valkāja šortus, kas atklāja kājas, un krekliņus ar dziļu kakla izgriezumu, kas demonstrēja krūtis, tomēr Rīds uz viņu pat nepaskatījās. Viņš vispār ne uz ko neskatījās, tikai klīda pa māju, uzvilcis vecas sporta bikses, reizēm skatījās televīziju, bet lielākoties blenza sienā.

      Šķita, ka Rīda ķermenis ir dzīvs, bet prāts – miris.

      Oldridža kundze vairākas reizes ievēroja, ka Džeka mēģina piesaistīt Rīda uzmanību. Šķita, ka viņa atbalsta šādus centienus, jo izturējās pret viešņu visnotaļ labi. Viņa pat sarīkoja viesības un ielūdza daudzus Edilīnas iedzīvotājus, tostarp neprecētus vīriešus. Visiem Džeka patika, tomēr viņa nelikās par citiem vīriešiem zinis.

      Pēc trim nesekmīgu mēģinājumu dienām Džeka padevās. Ja Rīdam viņa nepatika, tur neko nevarēja mainīt. Viņa nevēlējās ģērbties kā sieviete, kura meklē striptīza dejotājas darbu.

      Viņa lūdza Kimu atzīmēt kartē ceļu līdz Floridas smailei – vietas nosaukumu viņa izrunāja čukstus –, uzvilka parastus džinsus un T kreklu, paņēma ūdenskrāsu kasti un Kimas automašīnā devās ārpus pilsētas. Smailē Džeka pavadīja divas dienas un nemitīgi strādāja. Kimai bija taisnība – tā bija brīnišķīga vieta. Smaile bija augsta akmens klints, kuras vienā pusē pavērās plaša ainava, bet otrā pusē bija dziļa, skaidra ūdenskrātuve. Vispirms Džeka fotografēja ainavu, neatlaizdama pirkstu no digitālās kameras pogas. Viņai nepadevās gleznošana no fotogrāfijas, tomēr viņa cerēja šo tehniku apgūt.

      Džeka pūlējās iemūžināt gleznā zilgano miglu, kas pacēlās virs Virdžīnijas pavalsts ielejām un pakāpeniski izgaisa pie koku galotnēm. Viņa rotaļājās ar ēnām, zīmējot tās citu virs citas un mēģinot attēlot gaismu, kas vispirms pagaist un tad kļūst spilgtāka.

      Viņa eksperimentēja, gleznojot vispirms lēni un rūpīgi un pēc tam strauji.

      Otrajā dienā Džeka nekāpa smailē, bet izpētīja ziedus, sēklotnes, koku mizu, lapas. Viņa nepūlējās sakārtot redzēto kompozīcijā, bet gluži vienkārši gleznoja. Lapas dabiski pārklāja cita citu, veidojot ideālu gaismas, krāsu un formas kopumu.

      Vairākas reizes Džeka nogūlās uz vēdera, lai aplūkotu sīkus ziediņus, un zīmēja tos ar ūdenskrāsām. Viņa izmantoja ar tēva dāvātu fotoaparātu uzņemtos tuvplānus, lai uzgleznotu putekšņlapas un auglenīcas, ziedlapu dzīslojumu un sīkās lapiņas. Visbeidzot uz smagās akvareļpapīra loksnes bija gatavs astoņas collas plats un desmit collas garš zieda zīmējums.

      Džeka bija tiktāl iegrimusi darbā, ka neko nedzirdēja. Piepeši atskanēja kliedziens, un viņa sarāvās. Viņa pagriezās, palūkojās uz krūmiem un aptvēra, ka nav redzama no ūdenskrātuves puses.

      Tad viņa uz klints smailes ieraudzīja vīrieti. Viņam aiz muguras spīdēja saule, tāpēc seja nebija redzama, tomēr Džeka noprata, ka skaistais augums ir kails. Izskatījās, ka viņš grasās veikt slaveno lēcienu no klints.

      – Tevis dēļ, Laura Čonlija! – vīrietis kliedza. – Ardievu – uz visiem laikiem!

      Tātad uz klints stāvēja Rīds Oldridžs. Ārkārtīgi nomāktais jaunietis grasījās lēkt no klints nezināmā dziļumā. Džeka ievilka elpu, nometa gleznu un aizsteidzās uz klints pusi, paklupdama pār ūdenskrāsu kasti.

      – Nē! – viņa kliedza. – Rīd, nē!

      Tomēr puisis viņu nedzirdēja. Džeka šausmās skatījās, kā viņš laižas perfektā lēcienā no augstās klints, līgani iegrimst ūdenī un neuzpeld.

      Džeka gaidīja ilgi, bet Rīds neparādījās virs ūdens. Viņa nedomāja, bet rīkojās – ielēca aukstajā ūdenī, nenovilkusi ne apģērbu, ne apavus. Viņa nebija prasmīga peldētāja, tomēr mācēja peldēt pietiekami labi, lai meklētu cilvēku zem ūdens.

      Viņa ienira ar atvērtām acīm, bet neko neredzēja, tad uzpeldēja, ievilka plaušās gaisu un atkal ienira, aizturēdama elpu tik ilgi, cik spēja. Rīda nebija. Trešajā ieniršanas reizē Džeka pamanīja pēdu. Viņa peldēja, cik ātri vien spēja, un pēdu satvēra.

      Rīds apsviedās tik strauji, ka Džekas galva atsitās pret ūdenskrātuves klinšaino malu. Un tad viņa grima arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk…

      Tad Rīds satvēra sievietes augumu zem padusēm un uzpeldēja augšpusē. Viņa bija gandrīz bez samaņas. Rīds noguldīja izglābto uz klints un noliecās, lai sāktu elpināšanu, bet viņa sāka atklepot ūdeni.

      – Pie velna, ko tu darīji? – Rīds kliedza, atsēdies uz papēžiem. – Tu būtu nomirusi, ja es tevi neizglābtu!

      – Es nebūtu lēkusi ūdenī, – Džeka ieklepojās, – ja nevajadzētu glābt tevi!

      – Mani? Mani nevajadzēja glābt, bet tevi gan!

      – To es nevarēju zināt, – Džeka atcirta un apsēdās. Piepeši viņa attapās, ka Rīds ir kails, bet apņēmās izturēties pieklājīgi un to nepieminēt. Viņa cieši skatījās Rīdam acīs. – Es domāju, ka tu gribi… gribi… atbrīvoties no ciešanām. – Viņai bija grūti koncentrēties un runāt.

      Rīds nelikās ne zinis par savu kailumu.

      – Tu domāji, ka es gribu izdarīt pašnāvību? – Viņš likās izbrīnīts, piecēlās kājās un pagāja sānis.

      Džeka zināja, ka jāaizgriežas, tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam. No mugurpuses Rīds bija patiešām skaists – slaids viduklis, daiļš dibens un spēcīgas kājas. Tādu augumu nevarēja iegūt, sēžot augstskolas solā.

      Uz akmens bija drēbju kaudzīte, ko Džeka nebija ievērojusi iepriekš.

      – Iespējams, ka es pēdējā laikā esmu mazliet nomākts, – Rīds prātoja, vilkdams bikses.

      “Mazliet nomākts?” Džeka nodomāja. “Bēdas tevi gandrīz pieplacinājušas zemei!” Parunāt viņa tomēr nespēja, jo ieraudzīja, ka Rīds nevalkā apakšveļu. Tas bija labi – tāds skaistums nebūtu jāpiesedz.

      – Patiesību СКАЧАТЬ