Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero

Чтение книги онлайн.

      – Visur ir pieejams eksprespasts.

      Sofijas acīs sariesās atvieglojuma asaras. Visi Edilīnas iedzīvotāji bija neticami laipni, izņemot to neģēli, kurš viņu gandrīz notrieca ar automašīnu. Sofija vēlējās padarīt Rīda dzīvi labāku.

      – Uz tavas virtuves letes ir daži neapmaksāti rēķini. Vai es varu tos apmaksāt? Tu vari parakstīt neaizpildītus čekus… ja vien man uzticies. Vai proti rīkoties ar kontu internetbankā?

      Rīds pasmaidīja.

      – Sofij, man nav konta internetbankā, bet esmu dzirdējis, ka tas ir ļoti parocīgs. Es ierosinu rīkoties šādi – rīt pulksten deviņos tiksimies birojā un abi kopā izveidosim kontu.

      – Tā ir laba ideja, – Sofija atbildēja un pasmaidīja.

      – Labi. Es esmu ārsts, ir aptuveni pusnakts, un mums abiem jāliekas gultā.

      Sofija apspieda smieklus, izdzirdējusi Rīda teikto, bet viņš pats saprata savu kļūdu.

      – Es pārteicos. Gribēju teikt, ka tev jāliekas savā gultā un man savējā…

      – Es sapratu, – Sofija viņu pārtrauca. – Tiksimies rīt.

      – Paņem līdzi to priekšmetu, kas jānosūta ļoti stulbajam Ērlam.

      – Sarunāts, – viņa smaidot atbildēja. – Arlabunakti – un paldies.

      – Es tev esmu pateicību parādā. No kā bija gatavota tā oranžā zupa?

      – No ķirbja.

      – Un biezenis?

      – No pastinakiem.

      – Tāds bija Kimas minējums. Labi. Ej gulēt. Tiksimies rīt.

      Sofija vēlreiz novēlēja viņam arlabunakti un nolika klausuli.

      Viņa kādu laiku gulēja, vērdamās griestos, un smaidīja. Varbūt viss nokārtosies. Ja viņa atdos pavārgrāmatu Kārtera ģimenei, viņi, iespējams, neizvirzīs apsūdzību. Ja sūtījums pienāks no citas valsts, viņi, iespējams, Sofiju nemaz neatradīs.

      Pirmo reizi kopš dienas, kad Sofija uzgrieza muguru patēvam, viņa nodomāja, ka turpmākā dzīve varētu būt veiksmīga. Iespējams, ka pagātne bija aiz muguras un šodien – šovakar – sākās jauna dzīve.

      Izslēgusi gaismu, viņa nodomāja, ka arī šis svešinieks mēnesnīcā varētu būt viņas jaunās dzīves daļa.

      Sestā nodaļa

      – Labrīt! – doktors Oldridžs sveicināja savas trīs darbinieces.

      Heteri ārsta laipnais tonis tik ļoti izbiedēja, ka viņai no rokām izslīdēja mapes un nokrita uz grīdas. Betsija aizrijās ar kafiju, un Alise pavēra muti.

      – Skaista diena, vai ne? – Rīds turpināja. Neviena neatbildēja, tāpēc viņš paņēma apmeklējumu žurnālu. Ieraudzījis tukšu lapu, viņš atcerējās, ka plānojis pavadīt dienu Ričmondā. Rīds pievērsās izbrīnā sastingušajām sievietēm.

      – Man ir norunāta tikšanās ar manu jauno palīdzi Sofiju šeit pulksten deviņos. Dāmas, es vēlos jums pateikties par to, ka vakar viņu silti uzņēmāt. Vispār jūs drīkstat ņemt brīvdienu pēc tam, kad būsiet sasveicinājušās. Sievietes lūkojās uz Rīdu tādā kapa klusumā, ka viņš gandrīz zaudēja labo noskaņojumu. Bet tad viņš atcerējās Sofiju un pasmaidīja. Viņa bija pirmais cilvēks, kuram Rīds izstāstīja visu par savām attiecībām ar Lauru. Sarunās ar citiem viņš izmeta jokus par šķiršanos un vairākkārt uzsvēra, ka sirdssāpes ir rimušas, bet iepriekšējā vakarā saprata, ka tā nav taisnība. Rīds vairs neilgojās pēc Lauras, tomēr viņam joprojām sāpēja. Viņš tā arī nesaprata, kāpēc Laura izvēlējās vīrieti, kurš bija tik… nu, mazāk vērtīgs par Rīdu. Viņa ego, vīrišķība un ticība sev tika pilnībā sagrauta.

      Tomēr Rīds jutās tā, it kā no sirds būtu novēlies akmens. Sofija runāja pareizi. Pēc apprecēšanās ar Lauru viņš būtu iesprostots Edilīnā uz visiem laikiem.

      – Sofija? – beidzot ierunājās Betsija.

      Rīds nespēja apvaldīt emocijas un sarauca pieri.

      – Jā, Sofija… – viņš nevarēja atcerēties Sofijas uzvārdu. Varbūt Kima to nemaz nebija teikusi.

      – Vai tev viņa patika? – Alise piesardzīgi jautāja. Darbinieces neuzdrīkstējās uzdot doktoram Rīdam jautājumus par viņa personīgo dzīvi – vismaz ne kopš pirmās reizes. Viņa atbildes bija kā elektrības sitieni.

      – Jā, patika, – Rīds atbildēja un vēlreiz pasmaidīja. – Ar viņu ir interesanti sarunāties.

      – Sarunāties? – Betsija jautāja. – Tu viņu satiki?

      Rīds nolika apmeklējumu žurnālu uz letes un dziļi ievilka elpu. Kāpēc šīs sievietes uzvedās tik dīvaini?

      – Nē, es viņu nesatiku, bet mums bija ilga telefonsaruna. Es gribu zināt, kāpēc jūs tik dīvaini uzvedaties. Kāpēc jūs raugāties uz mani tā, it kā es būtu saticis spoku? Vai Sofija nav īsta? Vai viņa ir manas iztēles auglis?

      Sievietes saskatījās un nolēma, ka patiesība jāatklāj Heterei.

      Tomēr Hetere klusēja, un Rīdam nācās apvaldīt vēlmi viņai uzkliegt, jo Hetere bija ļoti bikls cilvēks. Viņa sabruka, izdzirdot jebkādu piezīmi, kas nebija mīlestības un rūpju pilna. Tomēr Rīds apveltīja jauno sievieti ar caururbjošu skatienu. Ar šādu skatienu viņš glābšanas operācijās mēdza piespiest cilvēkus ķerties pie darba.

      – Viņa aplēja tevi ar alu, – Hetere izgrūda un atkrita krēslā, it kā paliktu bez spēka.

      Piepeši Rīdam viss kļuva skaidrs. Glītā meitene krogā, alus, kas tecēja pār viņa seju, Kimas draudzenes ierašanās Edilīnā – tas viss notika vienā un tajā pašā laika sprīdī. Rīds par to nebija domājis, bet pieņēma, ka agresīvā meitene bijusi Edilīnā tikai caurbraucot. Krogs atradās galvenā lielceļa malā, un ceļš veda arī uz citām vietām, ne tikai Edilīnu.

      Sievietes vērās Rīdā ar plati ieplestām acīm un gaidīja viņa reakciju. Tomēr Rīdam nebija ne jausmas, ko teikt. Viņš klusēdams pagriezās un iegāja savā kabinetā.

      Pirmā doma, kas viņam ienāca prātā, bija: Sofija pametīs darbu. Viņa ieraudzīs Rīdu, sapratīs, kas viņš ir, un aizies. Iepriekšējā vakarā Rīdam piezvanīja Rasels un paskaidroja, kas notika uz lielceļa.

      – Tu viņu gandrīz notrieci ar automašīnu, – Rasels teica.

      – Nekas tamlīdzīgs nenotika.

      – Notika gan, – Rass turpināja. – Tu iegriezies līkumā piecu jūdžu attālumā no kroga austrumu virzienā un pētīji dokumentus. Nabaga meitene bija spiesta ielēkt akmeņozolu СКАЧАТЬ