Zilās Medūzas noslēpums. Amanda Kvika

Чтение книги онлайн.

      Ieraugot tumšo noliktavu upes malā, viņu pārņēma panika. Pirmo reizi šā bīstamā pasākuma laikā viņa izjuta patiesas bailes. Tās uzradās plaukstās – vēsa, durstoša sajūta, kas kāpa augšup pa rokām un izplatījās krūtīs. Piepeši viņai aptrūkās elpas.

      “Kas man lēcies?” Drīz viss būs galā. Viņa bija paveikusi pārāk daudz, lai atļautos pēdējā mirklī zaudēt drosmi.

      Viņa dziļi ievilka elpu, un nepatīkamās izjūtas pagaisa. Viņa atkal valdīja pār sevi. Viņu gaidīja brīnišķīga nākotne. Atlika tikai pabeigt šī vakara darbu, un visi ceļi uz augstākās sabiedrības mirdzošajām saviesīgo pasākumu telpām un viesistabām beidzot būs vaļā.

      Turēdama rokā lukturi, viņa piegāja pie noliktavas durvīm un tās piesardzīgi pavēra. Sarūsējušās eņģes neapmierināti čīkstēja.

      Uz noliktavas ieejas durvju sliekšņa viņa vēlreiz sastinga un aplūkoja alai līdzīgo ēkas iekšpusi. Luktura izstarotā gaisma meta ēnu uz kaudzē sakrautām tukšām kastēm un mucām. Īsu mirkli tie līdzinājās pamestā kapsētā izkaisītiem kapu pieminekļiem. Viņa noskurinājās.

      “Atpakaļceļa vairs nav. Tu esi nonākusi pārāk tālu un nogājusi tālu ceļu no šaušalīgā veikaliņa. Drīz tu kļūsi par augstākās sabiedrības locekli.”

      No stūra starp divām lielām kastēm atskanēja skrapstoņa. Viņa sarāvās.

      “Žurkas. Tās ir tikai žurkas, kas bēg no gaismas.”

      Aiz muguras atskanēja soļi, un viņu pārņēma vēl viens baiļu vilnis. “Viss ir kārtībā.” Viņš saņēma Selestes ziņu un ieradās uz tikšanos pēc norādēm. Viņi tiks galā ar tikšanās lietišķo pusi, un viss. Kad tas būs galā, viņa dosies pretī savai spožajai nākotnei.

      – Mana dārgā Seleste, – slepkava ierunājās balsī, kas bija tik maiga un zema kā mīļākā balss, – es tevi gaidīju.

      Tobrīd Seleste saprata, ka ir noticis kaut kas ļoti slikts. Viņa sajuta vēl vienu aukstu baiļu šautru. Viņa pagriezās un panikā vicināja mazo vēdekli. Viņa pavēra muti, lai lūgtos žēlastību. Tieši tāpēc Seleste neņēma rokassprādzi līdzi. Viņas plāns bija riskants, tāpēc viņa noslēpa Zilo Medūzu drošā vietā, lai izmantotu to kā savas dzīvības ķīlu un izkaulētu jaunu cenu.

      Tomēr kaulēties vairs nebija jēgas. Ap Selestes kaklu jau bija savilkts kaklauts, kas neļāva runāt un glābt savu dzīvību. Pēdējos dzīves mirkļos, kad viņas prātu aptumšoja sarkana tumsa, Seleste šausmās aptvēra, ka ir pieļāvusi liktenīgu kļūdu. Viņa zināja, ka viņš spēj būt aukstasinīgs un ir apmāts. Tomēr vīrieša neprātu Seleste ieraudzīja tikai tagad.

      Kad viss bija beidzies, viņš palūkojās lejup uz savu roku darbu un jutās apmierināts. Šī būtne vairs nekad neizmantos viņu vai jebkuru citu vīrieti.

      Viņš paņēma Selestes rokassomiņu, atvēra un izbēra saturu uz grīdas. Somiņā bija tipiski priekšmeti: kabatas lakatiņš un dažas monētas karietei, kuras pakalpojumus Seleste neizmantos. Tomēr meklēto viņš neatrada.

      Vīrietis pirmo reizi sajuta trauksmi. Viņš piegāja pie līķa un noliecās, lai pārbaudītu apmetņa ieloces un kabatas.

      Nekā.

      Viņu pārņēma izjūtas, kas līdzinājās panikai. Viņš tās apspieda un ātri aptaustīja sievietes apģērbu.

      Nekā.

      Viņš sarāva uz augšu Selestes svārkus, lai noskaidrotu, vai viņa nav meklēto noslēpusi starp augšstilbiem.

      No tā nebija ne miņas.

      Izmisuma pārņemts, vīrietis piecēlās kājās un pacēla lukturi, lai aplūkotu grīdu. Varbūt Seleste nometusi priekšmetu abu cīniņa laikā.

      Tomēr pēc vairākām minūtēm viņš bija spiests atzīt patiesību: Zilā Medūza bija pazudusi. Un viņš nupat nogalināja vienīgo cilvēku, kurš spēja atklāt akmens atrašanās vietu.

      Astotā nodaļa

      – Vai vēl ir atlikušas olas ar kariju, Čiltona kundze? – Tobiass pāršķīra līdzpaņemtā rīta laikraksta lappusi. – Tās ir lieliskas.

      – Es dažas atnesīšu, ser. – Čiltona kundze iesmējās un izgāja pa durvīm uz virtuvi.

      – Pie olām noderētu arī vēl viena ogu smalkmaizīte, – viņš piebilda. – Čiltona kundze, jūs protat rīkoties ar ogām.

      – Es pagatavoju daudzas, – viņa atbildēja. – Es nojautu, ka jūs šorīt ieradīsieties ciemos.

      Sieviete aizvēra durvis.

      – Nudien. – Lavinija pacēla skatienu no sava laikraksta un aplūkoja Tobiasu. – Šī ir jau trešā reize šonedēļ, kad tu ierodies brokastlaikā. Tava uzvedība kļūst paredzama. Goda vārds, mēs varētu noregulēt pulksteņus pēc tavas ierašanās laika.

      – Esmu sasniedzis vecumu, kurā vīrietim jāseko līdzi savam izskatam. Mēdz teikt, ka regulāri ieradumi un labi pagatavotas brokastis ir labas veselības stūrakmeņi.

      – Tātad jūs esat nolēmis apvienot divus veselībai būtiskus faktorus un brokastot šeit katru rītu?

      – Manā dienas plānā iekļauta arī ikdienas pastaiga, kas ir ļoti veselīga nodarbe.

      – Šorīt jūs nenācāt kājām, bet gan ieradāties karietē.

      – Tātad jūs mani novērojāt? – Tobiass nolika avīzi. Viņš izskatījās gandarīts. – Es braucu karietē, jo iepriekšējā vakarā lija, ja nu gadījumā jūs to nepamanījāt. Gaiss joprojām ir samērā mitrs.

      – Ak, vai. – Lavinija iekoda apakšlūpā, un viņas īgno noskaņojumu uz mirkli pārmāca raizes. – Vai tava kāja šodien stipri sāp?

      – Labas brokastis man palīdzēs. – Tobiass iedzēra kafiju, gatavodamies izbaudīt dienas pirmo maltīti. – Starp citu, vai es jau teicu, ka tu šorīt izskaties kā nimfa, kura rotaļājas dienvidu jūras viļņos un kuras matos viz saules stari?

      Lavinija apveltīja viņu ar ledusaukstu skatienu.

      – Ir pārāk agrs, lai mētātu šādus jokus, ser.

      Ēdamistabas durvis atkal pavērās, un pa tām ienāca Čiltona kundze. Viņa nesa olas ar kariju un divas ogu smalkmaizītes.

      – Lūdzu, ser, ēdiet!

      – Čiltona kundze, jūsu ēdiens ir tas, kas vajadzīgs, lai veiksmīgi uzsāktu dienu.

      Kāds klauvēja pie nama ieejas durvīm.

      Lavinija sarauca pieri.

      – Tur droši vien nāk kāda Emelīnas draudzene. Čiltona kundze, lūdzu, dariet viešņai zināmu, ka Emelīna izgāja pastaigā ar Sinklēra kungu.

СКАЧАТЬ