Grejs. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

      – Atver taču tās sasodītās durvis, Kristjen, – viņa ietiepīgi nosaka.

      Mēs esam krustcelēs. Es nevēlos, lai viņa aizbēg. Tomēr nekad neesmu juties tik… izvilkts starmešu gaismā. Pat ne Elinas rokās… un šī sajūta rodas tāpēc, ka viņa neko nezina par manu dzīvesveidu.

      Es atveru durvis un ielaižu viņu spēļu istabā.

      Savā drošajā patvērumā.

      Vienīgajā vietā, kur atklājas mana īstā būtība.

      Ana stāv istabas vidū un pēta piederumus, kas veido lielu daļu manas dzīves: pletnes, nūjas, gultu, solu… Viņa klusē, aplūkodama telpu, un es dzirdu tikai apdullinošu šalkoņu ausīs, ko rada sirdspuksti.

      Tagad tu zini.

      Tas esmu es.

      Viņa pagriežas un uzmet man caururbjošu skatienu, kamēr es gaidu kādus vārdus. Tomēr Ana paildzina manas mokas un dodas tālāk. Esmu spiests viņai sekot.

      Ana pieskaras zamša pātagai, vienai no manām iecienītajām rotaļlietām. Es paskaidroju, kā to sauc, bet viņa neatbild un tuvojas gultai. Viņa pieskaras smalkajam, kokgrebumiem rotātajam stabam.

      – Saki kaut ko, – es lūdzu, vairs nespējot izturēt viņas klusēšanu. Man jāzina, vai viņa bēgs.

      – Vai tu to nodari citiem cilvēkiem vai arī citi to dara tev?

      Beidzot!

      – Cilvēkiem? – Man gribas iespurgties. – Es to daru ar sievietēm, kuras to vēlas.

      Viņa ir gatava runāt. Cerība nav zudusi.

      Ana sarauc pieri. – Ja tev ir labprātīgas partneres, kāpēc šeit esmu es?

      – Tāpēc, ka es vēlos to visu darīt kopā ar tevi. Ļoti vēlos. – Manu iztēli pārņem ainas, kurās viņa ir sasieta dažādās pozās šajā istabā. Uz krusta, gultas, pār solu…

      – Ak tā, – viņa nosaka un pieiet pie sola. Es vēroju, kā viņa ziņkāri laiž pirkstus pār ādas pārklāju. Anas pieskāriens ir jautājošs, lēns, juteklisks… vai viņa pati to apzinās?

      – Vai tu esi sadists? – viņa jautā, un es satrūkstos.

      Sasodīts! Viņa mani redz.

      – Es esmu Pavēlnieks, – steigšus saku, cerot, ka izdosies virzīt sarunu uz priekšu.

      – Ko tas nozīmē? – Ana jautā. Viņa izklausās satriekta.

      – Tas nozīmē, ka es vēlos, lai tu man labprātīgi pakļautos itin visā.

      – Kāpēc man to vajadzētu darīt?

      – Lai sagādātu baudu man, – es nočukstu. Lūk, ko man no tevis vajag. – Viss ir ļoti vienkārši: es vēlos, lai tu gribētu man izpatikt.

      – Kā es to varu izdarīt? – Ana izdveš.

      – Man ir daži noteikumi, un es gribu, lai tu tiem pakļautos. Tie ir paredzēti tavām ērtībām un manam priekam. Ja izpildīsi šos noteikumus, es tevi apbalvošu. Ja ne, es tevi sodīšu un tu gūsi mācību.

      Un nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tevi apmācīt. Visos veidos.

      Viņa lūkojas uz nūjām aiz sola. – Kā tajā iederas viss šis? – Viņa norāda uz apkārtni.

      – Tā ir daļa no motivācijas. Vienlaikus sods un apbalvojums.

      – Tātad tu gūsi baudu, uzspiežot man savu gribu.

      Pilnīgi pareizi, Stīlas jaunkundze.

      – Galvenais ir iegūt tavu uzticēšanos un cieņu, lai tu pakļautos manai gribai. – Man vajag tavu atļauju, mazā. – Tava padevība man sniegs lielu baudu un pat prieku. Jo vairāk tu pakļausies, jo kvēlāks būs mans prieks, – ļoti vienkārši.

      – Labi, un ko no tā iegūšu es?

      – Mani. – Es paraustu plecus. Tas arī viss, mazā. Tikai mani.

      Visu mani. Un arī tu gūsi baudu…

      Viņa tik tikko manāmi iepleš acis un klusējot lūkojas uz mani. Es to nevaru izturēt. – Tu neko nesaki, Anastasija. Iesim atpakaļ uz pirmo stāvu, kur es spēšu labāk koncentrēties. Es nevaru domāt, kamēr tu esi šeit.

      Es sniedzu viņai roku, un viņa beidzot ielūkojas man sejā, manāmi svārstoties.

      Sasodīts!

      Esmu viņu nobiedējis. – Anastasija, es tev nenodarīšu sāpes.

      Viņa bikli satver manu roku, un man gribas gavilēt. Ana nebēg.

      – Ja piekritīsi, es vēlos tev parādīt vēl kaut ko. – Es aizvedu viņu tālāk pa gaiteni. – Šī būs tava istaba. Varēsi to iekārtot pēc savas gaumes, ienest šeit visu, ko vien vēlies.

      – Mana istaba? Vai tu gribi, lai es pārceļos šurp? – viņa izbiedēta iepīkstas.

      Skaidrs. Varbūt vajadzēja to atlikt uz vēlāku laiku.

      – Ne jau uz pastāvīgu dzīvi, – es viņu mierinu. – Piemēram, no piektdienas vakara līdz svētdienai. Mums vajadzēs par to apspriesties, risināt pārrunas. Ja tu piekritīsi.

      – Es gulētu šeit?

      – Jā.

      – Nevis pie tevis?

      – Nē, es tev jau teicu, ka ne ar vienu neguļu. Tikai ar tevi, kad esi piedzērusies līdz nemaņai.

      – Kur tu guli?

      – Mana istaba ir pirmajā stāvā. Iesim, tu droši vien esi izsalkusi.

      – Dīvaini, bet mana ēstgriba ir zudusi, – Ana paziņo, un viņas sejā atkal parādās stūrgalvīgā izteiksme.

      – Tev jāēd, Anastasija.

      Viņas ēšanas paradumi būs viens no pirmajiem jautājumiem, kam pievērsīšos, ja viņa piekritīs būt mana… un arī nervozā mīņāšanās.

      Nepārsteidzies, Grej!

      – Anastasija, es lieliski apzinos, ka grasos iemest tevi ēnu pasaulē, un tāpēc gribu, lai tu ļoti labi visu apdomātu.

      Ana seko man uz dzīvojamo istabu.

      – Tev noteikti ir jautājumi. Tu parakstīji konfidencialitātes līgumu; jautā man visu, ko vien vēlies, un es atbildēšu.

      Lai sadarbība būtu veiksmīga, viņai nāksies runāt atklāti. Es atveru СКАЧАТЬ