Grejs. E. L. Džeimsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      – Sietlā?

      – Nē. Es dzīvoju viesnīcā “Hītmens”.

      Un manas bezcerīgās medības nupat vainagojās panākumiem.

      – Kā tu mani atradi?

      – Pēc mobilā telefona signāla, Anastasija. – Es soļoju uz mašīnu. Gribu aizvest viņu mājās. – Vai tev ir jaka vai somiņa?

      – Jā… jā, ir gan. Lūdzu, Kristjen, man jāaprunājas ar Keitu. Viņa satrauksies.

      Es apstājos un iekožu mēlē. Kevana nesatraucās, ka Ana ir ārā viena pati ar savu pārāk dedzīgo fotogrāfu. Rodrigess. Tā viņu sauc. Vai īsta draudzene tā rīkojas? Bāra gaisma apspīd meitenes raižpilno seju.

      Kaut gan tas ir grūti, es nolieku viņu zemē un piekrītu ievest iekšā. Sadevušies rokās, mēs atgriežamies bārā un apstājamies pie Keitas galdiņa. Viens no jaunajiem vīriešiem tur sēž vēl joprojām, izskatīdamies neapmierināts un pamests.

      – Kur ir Keita? – Ana skaļi jautā.

      – Dejo, – jauneklis atbild un drūmi palūkojas uz deju grīdas pusi. Ana paņem jaku un somiņu, bet piepeši satver manu roku.

      Es sastingstu.

      Sasodīts!

      Sirds piepeši sitas neizturami strauji, un iznirst tumsa, kas sagrābj mani aiz kakla un žņaudz.

      – Keita dejo! – Ana uzsauc, un viņas elpa kutina manu ausi, novēršot domas no bailēm. Tumsa spēji pazūd, un arī sirds pukst normāli.

      Ko tas nozīmē?

      Es paceļu acis pret griestiem, slēpjot apjukumu, un vedu Anu pie bāra. Pasūtījis lielu ūdens glāzi, es sniedzu to viņai.

      – Dzer.

      Nopētījusi mani pār glāzes malu, viņa iemalko ūdeni.

      – Visu! – es pavēlu. Ceru, ka ar to būs gana, lai izvairītos no drausmīgām paģirām nākamajā rītā.

      Kas ar viņu būtu noticis, ja es neiejauktos? Ar šo domu pietiek, lai noskaņojums sabojātos.

      Un es domāju par to, kas nupat notika ar mani.

      Viņas pieskāriens. Mana reakcija.

      Noskaņojums kļūst vēl sliktāks.

      Ana nedaudz sagrīļojas, tāpēc es uzlieku roku viņai uz pleca. Man patīk šī saikne, kad es viņai pieskaros. Viņa ir kā eļļa, kas izlieta pār maniem vētrainajiem, baisajiem viļņiem.

      Hmm… puķains apraksts, Grej.

      Viņa iztukšo glāzi, un es to nolieku uz letes.

      Labi. Viņa grib aprunāties ar savu tā dēvēto draudzeni. Es pārlaižu skatienu pārpildītajai deju grīdai, bažīgi domājot par visiem šiem augumiem, kas grūdīsies man virsū, kad lauzīsimies cauri.

      Dziļi ievilcis elpu, es satveru Anas roku un vedu viņu uz deju grīdas pusi. Viņa vilcinās, tomēr vienīgais veids, kā aprunāties ar draudzeni, ir dejot ar mani. Kad Eljots sāk izklaidēties, viņu vairs nav iespējams apturēt. Tā beidzās viņa klusais vakars mājās.

      Es viegli parauju Anu, un viņa ir manās skavās.

      To es spēju paciest. Ja zinu, ka viņa man pieskarsies, viss ir labi. Varu to izturēt, it īpaši ar jaku mugurā. Es virzos tuvāk Eljotam un Keitai, kas piesaista visu skatienus.

      Eljots turpina dejot, bet pieliecas man tuvāk, kad nostājamies blakus, un neticīgi nopēta mūs abus.

      – Es vedu Anu mājās. Pasaki Keitai! – es iekliedzu Eljotam ausī.

      Viņš pamāj un ierauj Kevanu skavās.

      Labi. Esmu gatavs vest mazo grāmatu mīļotāju mājās, bet viņa kāda neizskaidrojam iemesla dēļ šķiet atturīga. Viņa bažīgi vēro Kevanu. Kad esam atvirzījušies no deju grīdas, viņa pārmaiņus uzlūko Keitu un mani, nedaudz grīļodamās.

      – Velns…! – Notiek brīnums, un man izdodas viņu noķert, kad viņa zaudē samaņu bāra vidū. Rodas kārdinājums pārmest meiteni pār plecu, bet mēs piesaistītu pārāk daudz uzmanības, tāpēc paceļu viņu uz rokām, piespiežu pie krūtīm un nesu līdz mašīnai.

      – Jēzus, – es noņurdu, vienlaikus izvelkot no kabatas atslēgu un turot Anu. Man kaut kā izdodas iesēdināt viņu pasažiera vietā un piesprādzēt siksnu.

      – Ana. – Es viņu viegli sapurinu, jo viņa ir biedējoši klusa. – Ana!

      Viņa kaut ko nomurmina, un es apjaušu, ka viņa vēl nav atguvusi samaņu. Zinu, ka vajadzētu vest viņu mājās, bet līdz Vankūverai ir tāls ceļš, un es nezinu, vai viņai atkal kļūs slikti. Negribu, lai mans Audi ož pēc vēmekļiem. Es jau jūtu smārdu, kas uzvējo no viņas drēbēm.

      Pieņēmis lēmumu, es braucu uz “Hītmenu”, atgādinot sev, ka daru to Anas labā.

      Jā, iestāsti to sev, Grej.

      LIFTĀ VIŅA IEMIGUSI GUĻ MANĀS ROKĀS. Jānovelk viņai džinsi un kurpes. Šauro telpu piepilda skābens vēmekļu smārds. Man gribētos viņu nomazgāt, bet tādējādi es pārkāptu pieklājības robežas.

      Vai tās jau nav pārkāptas?

      Viesnīcas istabā es nometu viņas somiņu uz dīvāna, ienesu meiteni guļamistabā un noguldu. Viņa vēlreiz kaut ko nomurmina, bet nepamostas.

      Es steigšus noauju viņas kurpes, novelku zeķes un ielieku visu plastmasas drēbju maisā, ko nodrošina viesnīca. Pēc tam es novelku viņas džinsus un ielūkojos kabatās, pirms ielieku bikses maisā. Viņa atkrīt uz gultas, izpletusies kā jūraszvaigzne, izstiepusi bālās rokas un kājas, un es brīdi iztēlojos šīs kājas apvītas sev ap vidu, kamēr plaukstu locītavas piesietas pie mana Svētā Andreja krusta. Uz ceļgala ir gandrīz izbalojis zilums, un es prātoju, vai tas radās, iekrītot manā kabinetā.

      Kopš tās reizes viņa ir iezīmēta. Kā es.

      Es pieceļu Anu sēdus, un viņa atver acis.

      – Sveika, Ana, – es nočukstu, nesteidzīgi novelkot viņai jaku.

      – Grej. Lūpas, – viņa noņurd.

      – Jā, mīlulīt. – Es saudzīgi noguldu viņu. Meitene atkal aizver acis un pagriežas uz sāniem, bet šoreiz savelkas čokurā. Viņa izskatās maza un neaizsargāta. Es viņu apsedzu un noskūpstu uz matiem. Netīrās drēbes ir novilktas, un atkal uzvējo viņas smarža. Āboli, rudens, svaigs, gards aromāts… Ana. Viņas lūpas ir pavērtas, skropstas slīgst pār bālajiem vaigiem, un āda izskatās nevainojama. Es sev ļauju viņai pieskarties tikai vienu reizi, noglāstot vaigu ar rādītājpirkstu.

      – Dusi СКАЧАТЬ