Varoņi ir mana vājība. Sūzana Elizabete Filipsa

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ iemīlēs jauno meiteni. Abi apprecēsies, un tad viņa pārkārtos šo māju.

      Nepagāja ilgs laiks, kad piecpadsmit gadu vecā pusaudze, kas pārāk daudz lasīja un pārāk maz bija pieredzējusi, saskārās ar skarbo realitāti, kas izgaisināja romantiskos sapņus.

      Tagad peldbaseins bija rēgaini tukšs, un parastās dēļu kāpnes uz mājas otru pusi un sānu ieeju bija nomainītas ar akmens pakāpieniem, kurus sargāja fantastiskas figūras.

      Annija pagāja garām stallim un pa raupjas grants taku devās uz pagalma puses durvīm. Šovam būtu jāatrodas tur, nevis jārikšo apkārt uz viena no Eljota Hārpa zirgiem. Annija piespieda zvana pogu, taču nedzirdēja skaņu iekšpusē.

      Māja bija pārāk liela. Viņa pagaidīja, tad piezvanīja vēlreiz, bet neviens nenāca. Uz paklājiņa bija pēdas, it kā tur kāds nesen būtu nopurinājis sniegu. Annija stingri pieklauvēja.

      Durvis pašas atsitās vaļā.

      Annijai bija tik auksti, ka viņa nevilcinādamās gāja iekšā. Koridorā pie sienām bija pakarināti dažādi apģērba gabali, turpat stāvēja arī sukas un slotas. Pagriezusies ap stūri, Annija devās uz virtuvi un apstājās.

      Telpa bija pārvērtusies. Tur vairs nebija riekstkoka skapīšu un nerūsējošā tērauda sadzīves tehnikas, ko viņa atcerējās no laika pirms astoņpadsmit gadiem. Tagad viņai radās iespaids, ka virtuve aizsūtīta atpakaļ uz deviņpadsmito gadsimtu.

      Siena starp virtuvi un telpu, kas reiz bija brokastu istaba, bija nojaukta, radot divreiz lielāku platību nekā agrāk. Augstie, horizontālie logi ielaida gaismu, bet, tā kā tie atradās vismaz sešas pēdas no grīdas, tikai gara auguma cilvēks varēja paskatīties ārā pa tiem. Raupjš ģipsis klāja sienu augšējo daļu, un zemāk rēgojās četrreiz četras collas lielas kvadrātveida flīzes, kas agrāk bijušas baltas, taču stūros nodrupušas, citas laika gaitā ieplaisājušas. Grīdu veidoja vecas akmens plāksnes, nokvēpušais pavards bija tik liels, ka uz tā varēja cept mežacūku… vai cilvēku, kam pietrūcis prāta, un viņš pieķerts apzogam saimnieku.

      Skapīšu vietā bija raupji plaukti ar keramikas traukiem un dažādiem māla podiem. Neglītai melnai liela izmēra AGA plītij abās pusēs stāvēja augstas tumša koka bufetes. Laucinieciska akmens izlietne bija pilna ar netīriem traukiem. Vara podi un pannas – ne jau spīdīgi un nospodrināti, bet ar plankumiem un nolietoti – karājās virs gara, nobružāta koka galda, kas paredzēts cāļu galvu ciršanai, gaļas griešanai vai pusdienu gatavošanai viņa augstībai.

      Ja virtuvi bija paredzēts pārbūvēt, tad kāpēc tā izskatījās kā no divu gadsimtu tālas pagātnes?

       Bēdz! Princesīte iespiedzās. Te kaut kas nepavisam nav lāgā! Kad vien Princesīte krita histērijā, Annija rēķinājās ar Dillijas pietiekami prātīgo pieeju parādīt to, kas notiek, patiesā gaismā, taču Dillija šoreiz klusēja, un pat Nebēdne nenāca klajā ar kādu prātojumu.

      – Mister Šov? – Annijas balss nepauda ierasto spēku.

      Atbildes nebija, un viņa virzījās dziļāk virtuvē, atstājot slapjas pēdas uz akmens grīdas. Viņa nekādā ziņā negrasījās noaut zābakus. Ja būs jābēg, viņa taču to nedarīs zeķēs.

      – Vill?

      Nekur nebija dzirdama ne skaņa.

      Pagājusi garām pieliekamajam, Annija pa šauru gaiteni apgāja apkārt ēdamistabai, pa arkveida ieeju nokļūstot hallē. Sešas kvadrātveida rūtis virs ārdurvīm tik tikko ielaida telpā ļoti blāvu, pelēku gaismu. Smagnējas sarkankoka kāpnes ar nomācošu sarkanbrūnu grīdsegu agrākās puķainās vietā veda uz kāpņu laukumu ar tumšu bieza, krāsaina stikla logu. Mēbeles klāja putekļu kārta, kaktos karājās zirnekļu tīkli. Sienas bija apsistas ar smagnēju tumša koka paneli, bet jūras ainavas nomainītas ar drūmiem eļļas portretiem – turīgiem kungiem un dāmām deviņpadsmitā gadsimta tērpos. Neviens no viņiem neizskatījās pēc iespējamiem Eljota Hārpa īru zemnieku senčiem. It kā ieeja mājā jau neatstātu pietiekami smagu iespaidu, hallē vēl stāvēja bruņutērps un izbāzts krauklis. Izdzirdējusi virs galvas soļus, Annija pagāja tuvāk pie kāpnēm.

      – Mister Šov? Te Annija Hjūita. Durvis nebija aizslēgtas, tāpēc es pati ienācu. – Viņa pacēla skatienu augšup.

      – Man vajag… – Vārdi izdzisa uz mēles.

      Kāpņu galā stāvēja pats nama saimnieks.

      Otrā nodaļa

      Viņš lēnām kāpa lejup. Kā vēsturisks gotu varonis pērļu pelēkā vestē, tumšās biksēs, jātnieku zābakos no melnas ādas, ar pieguļošiem stulmiem. Pie sāna nevērīgi karājās duelēšanās pistole ar tērauda stobru.

      Annijai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Mirkli viņai ienāca prātā, ka atkal sācies drudzis – vai arī iztēlei beidzot izdevies pārspēt realitāti. Redzētais tomēr nebija halucinācija, viss bija pārāk reāls.

      Lēni, lēni viņa novērsa skatienu no pistoles, zābakiem un vestes, lai aplūkotu pašu cilvēku.

      Blāvajā, pelēkajā gaismā viņa mati izskatījās kraukļa melni, acis bija majestātiski bāli zilas, seja ar smalkiem vaibstiem bez smaida ēnas. Viss viņā pauda deviņpadsmitā gadsimta augstprātību. Annijai radās vēlēšanās pakniksēt. Un bēgt. Pateikt, ka īstenībā viņai nav nepieciešams tas guvernantes darbs.

      Vīrietis nonāca kāpņu apakšā, un tad viņa to ieraudzīja. Gaiši baltu rētu virs uzacs. Šī rēta bija radusies viņas dēļ.

       Teo Hārps.

      Astoņpadsmit gadu ir pagājis kopš viņu pēdējās satikšanās. Astoņpadsmit gadu, kopš Annija mēģināja aizmirst to briesmīgo vasaru.

       Bēdz! Bēdz, cik vien ātri spēj! Šoreiz galvā kliedza nevis Princesīte, bet prātīgā, praktiskā Dillija.

      Un vēl kāds…

       Tātad… beidzot esam satikušies. Leo mūžīgais mierīgums bija zudis, dodot vietu godbijībai.

      Hārpa dzedrais, vīrišķīgais skaistums atbilda gotiskajai videi. Viņš bija garš, slaids un atstāja eleganti izlaidīgu iespaidu. Baltā kravate uzsvēra tumsnējo sejas krāsu – mantojumu no mātes andalūzietes –, un pusaudža kalsnums nu bija tikai sena atmiņa. Taču trasta fonda lietotāja augstprātīgā stāja nebija mainījusies.

      Viņš veltīja Annijai aukstu skatienu.

      – Kas vajadzīgs?

      Annija bija stādījusies priekšā, tātad Teo ļoti labi zināja, kas viņa ir, bet izturējās tā, it kā viņa mājā būtu ienācis svešs cilvēks.

      – Es meklēju Villu Šovu, – viņa paskaidroja, ienīstot vieglās trīsas balsī.

      Teo panācās uz priekšu pa marmora grīdu ar melna rombveida formas oniksa ielaidumiem.

      – Šovs te vairs nestrādā.

      – Kurš tad rūpējas par kotedžu?

      – Tas СКАЧАТЬ