Mulsums. Meredita Vailda

Чтение книги онлайн.

      – Tad jau nav jābrīnās. Tev tā tik brīnišķīgi piestāv.

      Vai viņš bija seksīgs?

      Bleiks Lendons bija viens no seksīgākajiem vīriešiem, ar kuriem es jebkad biju elpojusi vienu gaisu, taču pret sievietēm biznesā viņš izturējās necienīgi, un šāda uzvedība manās acīs krietni vien mazināja viņa pievilcību. Diemžēl viņš atradās draudīgi tuvu desmit manis visvairāk nicināto cilvēku sarakstam.

      – Tam nav nekādas nozīmes, Allij. Es vēl nekad neesmu jutusies tik pazemota. – Sarāvos, no jauna skaidri atcerējusies viņa mestos izaicinājumus un tam sekojušo noraidījumu.

      – Tev taisnība. Cik žēl, ka neatrados tev līdzās un nevarēju palīdzēt.

      – Man arī žēl. Starp citu, kā noritēja tava intervija?

      Allija uz mirkli apklusa.

      – Labi.

      – Jā?

      – Patiesībā ļoti labi. Es gan negribu sadomāties par daudz, taču izklausījās visnotaļ daudzsološi.

      – Tad jau lieliski. – Pūlējos apslēpt vilšanos, jo zināju, cik liela bija viņas sajūsma. Ja viss izdotos, viņai mārketinga daļas vadītāja pakļautībā būtu jāstrādā vienā no lielākajiem modes zīmoliem. Jau mēnešiem ilgi biju zinājusi, ka Allija pēc diploma saņemšanas sāks meklēt pilnas slodzes darbu, taču doma par to, ka nāktos vadīt vietni bez viņas, šķita nomācoša. Man vajadzēja kļūt par uzņēmuma jauno balsi līdz brīdim, kad mēs varēsim atļauties pieņemt darbā jaunu mārketinga daļas vadītāju, un sakaru veidošana nekad nav bijusi mana stiprā puse.

      – Nekas jau vēl nav iekalts akmenī. Gan redzēsim.

      – Mums vajadzētu to nosvinēt, – es ierosināju. Dievs bija mans liecinieks, ka pēc tik velnišķīgiem rīta pārdzīvojumiem man bija nepieciešams kāds atalgojums.

      – Mēs varētu nosvinēt to, ka tagad mums ir jauns labākais draugs – Makss! – viņa iespiedzās.

      Iesmējos, zinādama, ka arī Makss būtu tieši viņas gaumē, ja vien abi būtu satikušies. Ieraugot vīriešus uzvalkos un vestēs, viņa burtiski ģība.

      – Jācer, ka viņš nepiekrita mani uzklausīt vēlreiz tikai tāpēc, lai izdarītu vēl vienu pakalpojumu Kvinlenam.

      – Cilvēki nemēdz šūpot citiem deguna priekšā burkānus divu miljonu dolāru vērtībā tikai tāpēc, lai izdarītu kādam pakalpojumu.

      – Tiesa gan, taču es nevēlos, lai viņš iegulda naudu, ja vien tas viņu patiešām neinteresē.

      – Ērika, tu atkal sāc visu pārmērīgi analizēt, kā jau allaž.

      Lēni izelpoju. – Var jau būt.

      Cerams, viņai bija taisnība, taču man šķita neiespējami nepārdomāt visus iespējamos notikumu virzības variantus, lai mēģinātu visu izplānot un tiem pienācīgi sagatavoties. Pēdējā laikā man bija tik daudz darba, ka smadzenes ne mirkli nepārstāja darboties.

      – Pēc stundas kāpšu vilcienā. Atgriezīšos pirms vakariņām, un tad mēs varēsim kaut ko iedzert.

      – Labi, tad arī tiksimies. – Beidzu sarunu un piespiedu sevi piecelties, lai sameklētu savas ērtās sporta bikses, tās, ko allaž taupīju šķiršanos un paģiru brīžiem. Šī diena bija izrādījusies neticami nogurdinoša.

      Mūsu kopīgajā istabā apstājos pie lielā spoguļa, lai vērtējoši nopētītu sevi. Atraisīju savu franču bizi, un mani gaišie, viļņainie mati noslīga lejup pār muguru.

      Dažu pēdējo nedēļu laikā pārdzīvotā stresa dēļ biju kļuvusi tievāka nekā parasti, tomēr mana saskaņotā apakšveļa vēl aizvien cieši ieskāva manus neuzkrītošos apaļumus. Pārlaidu plaukstas pār mīkstajām mežģīnēm, kas piekļāvās maniem gurniem, vēlēdamās, kaut to darītu citas rokas, liekot aizmirst visu, kas šodien bija noticis. Nebiju gaidījusi, ka jau pirmajā oficiālās prezentācijas reizē saļodzīsies ceļgali kāda iedomīga investora dēļ, taču mana fiziskā reakcija uz Bleiku bija nopietns apliecinājums tam, ka vajadzēja atsākt savu saviesīgo dzīvi. Man vajadzēja izklaidēties un iepazīties ar citiem. Tikt prom no datora, vismaz sestdienu vakaros. Parasti tieši tad mēs veicām vietnes uzturēšanas darbus, jo datu plūsma bija neliela, bet, ja tā turpinātos, man līdz trīsdesmit gadu vecumam nāktos iztikt bez jebkādām attiecībām.

      Padzinusi raizes, apģērbos un aši aizsūtīju Sidam elektroniskā pasta vēstuli ar jaunumiem. Viņam vajadzēja pamosties ne ātrāk kā pēc dažām stundām. Viņš, tāpat kā daudzi programmētāji, ne vien strādāja pārsvarā naktīs, bet arī dienu pirms tikšanās bija pamatīgi apaukstējies. Turklāt viņš īpaši labi neprata uzstāties publikas priekšā, taču spēks bija vairumā, un viņa atbalsts man būtu noderējis.

      Uzņēmums ļāva Allijai, Sidam un man noturēties virs ūdens. Būdami koledžas studenti, mēs varējām nosegt gan izmaksas, gan savus pieticīgos izdevumus, tomēr mēs lolojām lielas cerības attiecībā uz to, kur ar saviem Efeju līgas diplomiem varējām nonākt uzreiz pēc studiju beigām. Kamēr Sids un Allija kā atbildīgi koledžas pēdējā kursa studenti meklēja darbu, es visus savus spēkus veltīju “Knaģim”. Vietnes sākotnējie panākumi bija mani pārliecinājuši, ka es to varētu pārvērst par kaut ko daudz labāku nekā darbavietu, kurā mēs visi varētu strādāt no deviņiem līdz pieciem.

      Pastāvēja iespēja, ka Maksa potenciālās investīcijas bija mana vienīgā cerība. Pēc tam atliktu vienīgi pastumt šo sapni malā un sameklēt kādu parastu darbu. Tikmēr man nepilnas nedēļas laikā vajadzēja izvākties no kopmītnes un sameklēt sev mājokli.

      Mani pamodināja kafijas smarža, kam aši pievienojās trulas galvassāpes.

      – Nolādētais vīns! – Paberzēju deniņus, vēlēdamās, kaut spētu padzīt sāpes.

      Piecēlos sēdus uz sava zemā matrača, ietinos dūnu segā un pateicos dieviem par to, ka viņi bija dāsni dāvājuši mums kafiju. Allija tieši īstajā brīdī pasniedza man kūpošu tasīti un ibuprofēna tableti.

      – Lai kā arī būtu, mums gāja vareni. – Viņa iekārtojās man blakus ar savu kafijas tasi. Allijas garie, brūnie mati bija saņemti paviršā mezglā. Viņa bija uzvilkusi krekliņu, kas bija par lielu un noslīdējis no viena pleca, un melnas, pieguļošas trikotāžas bikses. – Veselu mūžību nebiju redzējusi tevi tā izklaidējamies. Tu biji pelnījusi nedaudz atpūsties.

      – Tā tikšanās man bija pēdējais piliens, – noteicu. Par spīti galvassāpēm, jutos pateicīga, ka vairs nebiju tik nervoza kā iepriekšējā dienā.

      – Nu, tad pastāsti man vēl kaut ko par Maksu – un kur es ar viņu varu satikties? Spriežot pēc piedzērušās Ērikas stāstiem, mēs esam viens otram kā radīti.

      Es iesmējos, pamazām sākdama atcerēties iepriekšējā vakara notikumus. Neviena maltīte ar iedzeršanu nevarēja iztikt bez meiteņu sarunām.

      – Es СКАЧАТЬ