Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Rodžers, protams. Paklau, nevar būt, ka tu esi aizmirsusi Rodžeru. Vai tā ir? – Māte izskatījās pārbijusies. Viņa uzrunāja Elizabeti: – Tas ir ļoti nopietni, vai ne? Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Viņa ir burtiski bezkrāsaina.

      Alise mēģināja atcerēties kādu citu vārdu, kas izklausītos tāpat kā Rodžers. Rods? Roberts? Māte parasti mēdza izrunāt citu cilvēku vārdus mazliet nepareizi. Džeimijs pārtapa par Džoniju, Sūzena par Sūzanu un tā tālāk.

      – Vienīgais Rodžers, ko es pazīstu, ir Nika tētis, – Alise viegli iesmējās, jo Nika tētis bija nedaudz smieklīgs.

      Māte stingi raudzījās uz viņu. Melnās, smailās skropstas padarīja viņu līdzīgu lellei.

      – Nu, bet tieši par to Rodžeru es jau arī runāju, mīļā. Par savu vīru Rodžeru.

      – Par tavu vīru?

      – Dievs, stāvi man klāt, – Elizabete nopūtās.

      Alise pagriezās pret viņu.

      – Mamma ir apprecējusi Rodžeru?

      – Baidos, ka jā.

      – Bet… Rodžeru? Patiešām?

      – Jā. Patiešām.

      Tātad tā otra Alise viņas vietā bija apmeklējusi vēl vienas kāzas. Tādas, ko Alise pat nemaz nespēja iztēloties.

      Pirmkārt, māte nekad nebija gribējusi ne dzirdēt par satikšanos ar citiem vīriešiem. “Ak, es esmu par vecu tādām lietām,” viņa mēdza sacīt. “Uz satikšanos var iet tikai jaunas un skaistas sievietes! Turklāt dzīvē ir tikai viena īsta mīlestība, un man tas bija jūsu tēvs. Vai gan kāds cits vīrietis vispār spēj viņam līdzināties?” Lai gan Elizabete un Alise pastāvīgi centās iegalvot mātei, ka viņa vēl aizvien ir jauna un pievilcīga un tētis nemūžam nebūtu gribējis, lai mamma par viņu sēro līdz mūža galam, klusībā Alise bija lepojusies ar šādu mātes uzticību. Tas bija kaut kas skaists un aizkustinošs, tomēr vienlaikus arī kaitinošs, jo tas nozīmēja, ka Alisei un Elizabetei nācās uzņemties atbildību par visu mātes sabiedrisko dzīvi.

      Nu labi, jauki, viņa bija pārvarējusi savas bailes no satikšanās ar citiem vīriešiem (droši vien vainīgas bija tieši tās, nevis mūžīga uzticība), taču apprecēties lai nu ar ko, bet ar Nika tēvu?

      – Bet kāpēc? – Alise bezpalīdzīgi vaicāja. – Kāpēc tev vajadzēja apprecēt Rodžeru?

      Viņa nodomāja: pareizi, Rodžers ir tas, kurš tur galvu gluži kā pāvs.

      Barba iepleta acis un koķeti savilka lūpas. Šī izteiksme bija viņai tik ērmīgi neraksturīga, ka Alise bija spiesta novērsties, it kā būtu iztraucējusi māti kādas perversas, seksuālas nodarbes laikā.

      Māte atsāka:

      – Es viņā neprātīgi iemīlējos, tu atceries, protams, ka atceries, viss sākās Medisonas kristībās, kad Rodžers ieminējās, ka grasās pievērsties salsai, un jautāja, vai mani arī tas varētu ieinteresēt, un man nemaz nebija iespējas atteikties, izskatījās, ka viņam ir radies iespaids, ka es esmu ar mieru, un es negribēju viņu pievilt, tas šķita tik nepieklājīgi, lai gan sākumā es biju briesmīgi uztraukusies un pat nodomāju, vai nevajadzētu pierakstīties pie doktora Holdena, lai viņš man izraksta kaut ko nervu nomierināšanai, un jūs, meitenes, kļuvāt tik kašķīgas, it kā es grasītos kļūt par kokaīna lietotāju vai kaut ko tamlīdzīgu, dieva dēļ, man padomā bija tikai dažas valiuma tabletes, cik var noprast, no tām rodas tāda jauka, peldoša sajūta, bet man nekādi neizdevās pierakstīties pie ārsta, tipiski, protams, tā jaunā reģistratore ir tik iedomīga, patiešām ļoti gribētos zināt, kas noticis ar to jauko Keitiju…

      – Cik ilgi jūs jau esat precējušies? – Alise pārtrauca māti. Viņu atkal pārņēma šausmas. Viņa nepārzināja pati savas dzīves faktus. Viņa jutās kā izklaides parka atrakciju braucienā. Viņa tika triekta te pa kreisi, te pa labi, un tad visa pasaule apgriezās ar kājām gaisā, liekot uz brīdi ieraudzīt pazīstamas lietas no svešāda skatpunkta. Alisei ļoti nepatika izklaides parka atrakcijas.

      – Nu, drīz jau būs pieci gadi. Tu taču atceries tās kāzas, Alise, protams, ka atceries. Medisona bija ziedu kaisītāja. Tajā dzeltenajā kleitā viņa izskatījās tik burvīga, dzeltena krāsa viņai ļoti piestāv, daudziem tā nepiestāv. Es viņai dzimšanas dienā nopirku dzeltenu krekliņu, bet tas, vai viņa to vilks mugurā, jau ir pavisam cits jautājums…

      – Mammu, – Elizabete strupi iejaucās, – Alise pat nemaz neatceras Medisonu. Viņa atceras vienīgi to, kā bijusi stāvoklī.

      – Viņa neatceras Medisonu, – Barbara klusi atkārtoja. Tad viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt satraukti un priecīgi, it kā vēlēdamās ar jautrību padzīt visas muļķīgās Alises domas. – Jā, es varu saprast, ka šajā konkrētajā brīdī tu vēlies aizmirst Medisonu, to mazo īgņu, lai gan es varu saderēt, ka drīz viņai tas viss atkal pāries, bet tu taču noteikti atceries Tomu un mīļo Olīviju, vai ne? Neticami, ka es tev vispār uzdodu šādu jautājumu. Protams, ka tu viņus atceries. Savus bērnus taču nav iespējams aizmirst! Tas būtu… neiedomājami.

      Viņas balsī ieskanējās baiļu trīsas. Alisei tās šķita savādi mierinošas. Jā, mammu, tas ir biedējoši. Jā, tas ir neiedomājami.

      – Mammu, – Elizabete atkal ierunājās, – lūdzu, pamēģini to aptvert. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.

      – Neko?

      – Pēc kāda laika tas noteikti pāries.

      – Ak! Protams. Pēc kāda laika tas pāries.

      Māte apklusa un ar pirksta nagu apvilka ap savām biezi uzkrāsotajām lūpām.

      Alise prātā pārlika šo jauno faktu: mana māte ir apprecējusi manu vīratēvu.

      Šis fakts bija tikpat neaizmirstams kā man ir trīs bērni un mans dievinātais vīrs ir izvācies no mūsu mājas, tomēr viņai kaut kā bija izdevies to aizmirst.

      Nekas no tā visa nevarēja būt patiess. Tā noteikti bija tikai milzīga, sarežģīta izjokošana. Neticami reāls sapnis. Spilgta halucinācija. Nebeidzams murgs.

      Rodžers! Kas gan varēja būt uznācis Alises mīļajai, piesardzīgajai mātei, lai viņa varētu neprātīgi iemīlēties (mamma nekad nemēdza izteikt tādas pārspīlētas frāzes kā “neprātīgi iemīlēties”) tādā vīrietī kā Rodžers? Rodžers, ap kuru nomācoši stipri vēsmoja pēcskūšanās losjona aromāts, kurš runāja kā radio diktors un mēdza sacīt “man domāt” un “var gadīties”? Rodžers, kurš, izdzēris dažas glāzītes ģimenes viesībās, mēdza iespiest Alisi stūrī, lai pagodinātu viņu ar monologu par sevi pašu un savu nebeidzami apbrīnojamo personību. “Vai es esmu sportisks cilvēks? Jā, pavisam noteikti. Vai es esmu intelektuālis? Labi, varbūt ne vistiešākajā švītīga filozofijas grāda nozīmē. Bet, izsakoties citiem vārdiem, vai es esmu gudrs cilvēks? Atbildei СКАЧАТЬ