Lielie mazie meli. Laiena Moriartija

Чтение книги онлайн.

      Viņa runāja pa telefonu, sēdēdama uz gultas kabinetā/ brīvajā istabā, kur vienmēr mēdza locīt izmazgāto veļu. Nupat viņa bija ieraudzījusi sevi sienas skapja spoguļdurvīs. Neatraudama telefonu no auss, Medelaina piecēlās un piegāja pie spoguļa.

      – Varbūt tāpēc, ka tu patiešām esi nogurusi, – Seleste ieminējās.

      Medelaina ar pirksta galu uzspieda sev zem acs.

      – Naktī es ļoti labi izgulējos! – viņa iebilda. – Katru dienu es nodomāju: paklau, tu nu gan šodien izskaties drusku nogurusi. Tikai nesen es aptvēru, ka nemaz neesmu nogurusi. Es tagad gluži vienkārši tā izskatos.

      – Varbūt tev vajag gurķus? Vai tad tie nepalīdz pret uztūkumu? – Seleste laiski painteresējās. Medelaina zināja, ka Seleste vispār neinteresējas par milzīgu dzīves jomu, kura Medelainai sagādāja neaprakstāmu prieku: par tērpiem, ādas kopšanu, kosmētiku, smaržām, rotām un dažādiem aksesuāriem. Dažreiz, skatoties uz Selesti, kuras garie, zeltaini rudie mati bija pavirši saņemti zirgastē, Medelainai no visas sirds gribējās sagrābt viņu un parotaļāties kā ar vienu no Kloī Bārbijām.

      – Es sēroju par savu zaudēto jaunību, – viņa sacīja Selestei.

      Seleste nicīgi nosprauslojās.

      – Es zinu, ka jau tāpat neesmu bijusi skaista…

      – Tu vēl aizvien esi skaista, – Seleste pārtrauca.

      Medelaina paskatījās spogulī, saviebās un novērsās. Viņa nevēlējās atzīt kaut vai tikai pati sev, cik ļoti nomācoši bija raudzīties uz savu novecojošo seju. Medelaina ilgojās, kaut šādas seklas rūpes viņai vispār neliktos saistošas. Viņa gribēja raizēties par pasaules mēroga problēmām, nevis par savu brūkošo un krunkaino ādu. Ikreiz, ieraugot kādu sava ķermeņa dabiskās novecošanās apliecinājumu, Medelainu pārņēma neloģisks kauns, it kā viņa nebūtu pietiekami centusies. Tikmēr Eds ar katru gadu kļuva aizvien seksīgāks, lai gan sīkās krunciņas ap viņa acīm ievilkās aizvien dziļāk, bet viņa mati kļuva vēl sirmāki.

      No jauna apsēdusies uz gultas, Medelaina atsāka locīt drēbes.

      – Šodien Bonija bija atbraukusi pēc Ebigeilas, – viņa sacīja Selestei. – Viņa pienāca pie durvīm, izskatīdamās pēc – nu, nezinu – pēc zviedru ābolu vācējas. Viņa bija apsējusi ap galvu sarkanbalti rūtainu lakatu, un Ebigeila izskrēja ārā pa durvīm. Izskrēja. It kā nespētu vien sagaidīt, kad varēs tikt prom no savas vecās, noplukušās mātes.

      – Ahā, – Seleste noteica. – Nu es sapratu.

      – Dažreiz man ir tāda sajūta, ka es Ebigeilu zaudēšu. Es jūtu, kā viņa attālinās, un man gribas sagrābt viņu un uzkliegt: Ebigeila, viņš taču pameta arī tevi. Viņš pameta mūs abas. Tomēr man ir jāizturas kā pieaugušai sievietei, un visbriesmīgākais, ka man šķiet: Ebigeila patiešām jūtas daudz laimīgāka, ja var kopā ar to stulbo ģimeni meditēt un ēst turku zirņus.

      – Nevar būt, – Seleste iebilda.

      – Nevar taču, vai ne? Man riebjas turku zirņi.

      – Patiešām? Man gan tie ļoti garšo. Turklāt tie ir ļoti veselīgi.

      – Aizveries. Nu, tātad tu atvedīsi savus puikas paspēlēties ar Zigiju? Man ir tāda sajūta, ka tai nabaga mazajai Džeinai šogad būs vajadzīgi draugi. Kļūsim par viņas draudzenēm un pieskatīsim viņu.

      – Protams, ka mēs atnāksim, – Seleste atteica. – Es paņemšu līdzi turku zirņus.