Skandāliste. Kristīna Doda

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Adornai tas ir veiksmīgs. – Džeina palūkojās uz vīrieti un novērsās, it kā būtu grūti ilgstoši skatīties uz viņu. – Mēs dzīvojam pie lēdijas Tārlinas. Vai atceraties lēdiju Tārlinu, milord?

      Blekbērns un lēdija Tārlina bija draugi kopš bērnības, bet abu attiecībās nebija romantiskas dzirksts un valdīja tikai ķircināšana. Kad Rensoms pieauga un ieguva Londonas augstākās sabiedrības vadoņa titulu, viņi pārstāja sazināties. Nākamreiz abi satikās Vaioletas pirmajā sezonā.

      Tā bija arī Džeinas pirmā sezona.

      Būdams augstākās sabiedrības priekšgalā, Blekbērns priecājās satikt Vaioletu, bet ne pietiekami, lai atjaunotu patiesu draudzību. Viņa tomēr bija tikai debitante. Rensoms bija nevērīgi laipns un palīdzēja Vaioletai kļūt par vienu no spilgtākajām debitantēm. Viņš pat iepazīstināja meiteni ar Tārlinu – krietnu cilvēku ar labu galvu uz pleciem.

      Pateicību viņš nesaņēma. Kad notika skandāls, Vaioleta bija pārskaitusies uz Rensomu. Tagad viņš atbildēja uz Džeinas jautājumu:

      – Jā, es atceros lēdiju Tārlinu. Ja nemaldos, jūs bijāt draudzenes… – viņš vilcinājās.

      – Es to dēvēju par Šaušalīgo sezonu, milord. Manuprāt, tas ir piemērots apzīmējums, kas man ļauj atturēties no jebkādas notikumu romantizēšanas.

      Blekbērns atkal palūkojās uz sievieti, kura tik pašapzinīgi valkā vecmeitas cepuri. Viņas mierīgās rokas un skatiens liecināja par to, ka viņa nespēj romantizēt neko.

      – Lēdija Tārlina atbalsta Adornu. Kad mēs ieradāmies Londonā, viņa no mums neatkāpās ne soli un palīdzēja man apgūt jaunos pienākumus. – Džeinas balsī atskanēja uzjautrinājums. – Man ir interesanti vērtēt vīriešus no saprāta viedokļa un izdarīt secinājumus par viņu piemērotību manai māsasmeitai.

      Šķita, ka tagad Džeina spēj pasmieties gan par sevi, gan par Blekbērnu. Viņas jaunavīgā, atklātā, nopietnā attieksme bija mainījusies, un Rensoms juta, ka cenšas tai pielāgoties. Viņam patiešām patika Džeinas klātbūtne – vismaz brīžos, kad viņa uzvedās pieklājīgi.

      – Atzīstos, – viņa turpināja, – ka ar prieku novērtēju vīriešu piemērotību Adornai. Tāpēc es aizsūtīju lēdiju Tārlinu parunāt ar draugiem un pati paliku šeit.

      Blekbērna skatiens bija pievērsts Džeinai, bet viņš bija pārliecināts, ka soļo taisni. Tomēr viņš ar kādu sadūrās, tādēļ pagriezās, lai atvainotos, un ieraudzīja saīgušo lordu Etavu.

      – Piedodiet, Blekbērn.

      Rensoms neatbildēja, tikai īsi paklanījās un turpināja ceļu, apzinādamies, ka Etavs viņu vēro, saraucis pieri.

      “Mazais ķēms acīmredzot nevar atcerēties Džeinas vārdu,” Blekbērns nosprieda.

      Higenbotemas jaunkundzes sejas izteiksme nemainījās, tomēr viņa īsi un strauji ievilka elpu. Tas nozīmēja, ka viņa pazina Etavu.

      – Vai tagad esam runājuši pietiekami ilgi?

      – Sarunas ir tradicionāls laika pavadīšanas veids viesiem, kuri nedejo.

      – Agrāk jūs dejojāt. – Džeina saviebās, it kā būtu pārkāpusi savu apņemšanos neizrādīt interesi.

      – Es agrāk ticēju augstākās sabiedrības uzskatam, ka labākais veids, kā atrast sievu, ir satikt viņu ballē un padejot. Tā ir gluži kā došanās uz tirgu un ķēves iejāšana pirms iegādes.

      “Nolāpīts! Kāpēc es tā pateicu?”

      Caur sarunu un mūzikas troksni Blekbērns sajuta, kā Džeina saraujas. Viņa noņēma plaukstu no vīrieša rokas.

      – Atvainojiet. – Viņš apstājās un stīvi paklanījās. – Mans draugs Fics apgalvo, ka es kļūstu par rupekli.

      Izrādās, ka viņam ir taisnība.

      – Es to apgalvoju jau gadiem ilgi, Rensom, un tu manī neklausies. – Aiz kolonnas parādījās namamāte lēdija Gudridža un pagrieza vaigu. Blekbērns to noskūpstīja, un sieviete aplūkoja viņa sabiedroto. – Higenbotemas jaunkundze, jūs beidzot atgriezāties Londonā! Es jau domāju, ka tas nekad nenotiks.

      SEPTĪTĀ NODAĻA

      Lēdija Gudridža pazina viešņu, turklāt bez grūtībām. Džeina nespēja paskatīties uz Blekbērnu. Viņš augstprātīgi smīnēja.

      – Rensom, tev nav iemesla izturēties nejauki. Ja tu nebūtu iejaucies, Higenbotemas jaunkundzi neviens nebūtu ievērojis.

      – Vai tiešām, Sūzana? – Rensoms prasīgi lūkojās uz māsu.

      Viņa piekāpās:

      – Iespējams, ka tā nav taisnība. Higenbotemas jaunkundze, redzu, ka esat pārstājusi Rensomu pielūgt. Žēl, ka viņš tik un tā ir iedomīgs. – Lēdija Gudridža norādīja uz diviem smalkiem, polsterētiem, sārtiem krēsliem, kas bija atbalstīti pret kolonnu. – Vai apsēdīsimies?

      – Protams.

      Džeinu pārņēma emociju jūklis. Spilgtā sieviete vienmēr izturējās laipni. Reiz, kad Džeina tika pazemota, lēdija Gudridža viņu atbalstīja. Sūzana bija pilnīga un valkāja apģērbu sārtos toņos, tomēr bija ļoti līdzīga brālim.

      Gaišie mati un spēcīgie sejas vaibsti, kas vīrietim ļoti piestāvēja, piešķīra lēdijai Gudridžai nopietnu sejas izteiksmi, kas mēdza aizbaidīt biklas debitantes.

      Džeina apspieda šādu refleksu. Galu galā viņa jau sen vairs nebija debitante. Tomēr viņa palika stāvam kājās, kad lēdija Gudridža apsēdās.

      – Ko tu gaidi? – Sūzana nepacietīgi atvairīja brāli. – Ej! Mēs gribam paēst.

      Viņš vilcinājās un vēroja māsu caur palielināmo stiklu sudraba ietvarā.

      – Es baidos atstāt Higenbotemas jaunkundzi divatā ar tevi.

      – Es esmu atbrīvojusies no savām kanibālisma tieksmēm. – Lēdija Gudridža tikko jaušami pasmaidīja. – Vismaz tikmēr, kamēr esmu paēdusi. Es vēlos balodi, aprikožu virtuli un ceptu brieža gaļu. Atnes to!

      Pavēle Džeinu izbrīnīja, un viņa gaidīja vīrišķīga temperamenta un ievainota lepnuma sprādzienu. Tomēr Rensoms atbildēja:

      – Sūzana, tev vajadzīgs vīrs.

      – Vīrs! – lēdija Gudridža atcirta. – Vīrs! Ko es iesāktu ar vīru? Pirmo vīru es apbedīju gadu pēc mūsu kāzām. Es nevēlos to piedzīvot vēlreiz.

      – Šoreiz apprecies ar jaunu vīrieti, – Blekbērns ierosināja. – Izvēlies jebkuru, kurš tev patīk. Šoreiz tētis nevarēs uzspiest tev saderināšanos, un vīrs apvaldīs tavu vēlmi uzkundzēties.

      – Tā СКАЧАТЬ