15 sekundes. Endrū Gross

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ iebraucu pagrieziena joslā un pasteidzos šķērsot krustojumu, neskatīdamies uz luksoforu. Es arī tāpat biju nepatikšanās līdz ausīm!

      – Šoferis zilā sedanā brauc pa galveno ielu uz I – 10 nobrauktuves pusi! – es iekliedzu klausulē. To izdzirdējusi, dispečere lika man apstāties trešo reizi.

      Es nepievērsu tam uzmanību. Atkal pamanīju automašīnu – mūs šķīra kādi desmit vai divpadsmit spēkrati. Es turpināju palielināt ātrumu, apdzīdams citas automašīnas.

      Mūs šķīra vairs tikai astoņi auto.

      Tad sev par pārsteigumu es ievēroju citu zilu automašīnu! Tā atradās nedaudz priekšā pirmajai, kurai sekoju.

      Kura bija īstā?

      Nevienai no abām nebija vietējās pavalsts numura zīmju, taču otrajai – tai, kura atradās priekšā – uz zīmes bija redzams vēl kaut kas, un, samiedzis acis saulē, es ieraudzīju, ka numurs sākas ar A! Nospiedu gāzes pedāli. Spidometrs pakāpās līdz septiņdesmit jūdzēm stundā. Nu es atpaliku tikai nedaudz. Mūs šķīra piecas vai sešas automašīnas. Mēs strauji tuvojāmies šosejai. Es nokliedzu klausulē: – Te ir vēl otra automašīna!

      Ja viena nogrieztos uz šosejas, bet otra paliktu uz ceļa, man nāktos izvēlēties.

      Pirmā manis pamanītā automašīna ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka nogriezties uz šosejas pusi, palielinot ātrumu. Es nespēju saskatīt numura zīmes, tikai burtus AD un varbūt arī J vai ko tamlīdzīgu… Daļu numura es nespēju ieraudzīt. Otrā automašīna turpināja braukt taisni. Un tai uz numura zīmes bija vēl kaut kas.

      Man nācās pieņemt lēmumu.

      Es uzsaucu operatorei: – Viena no tām nogriežas uz I – 10 autostrādi rietumos. Otra turpina braukt pa galveno ielu… Es palieku tepat, – es paziņoju.

      Pirmā automašīna nogriezās uz šosejas. Es pabraucu garām zem ceļa pārvada, klusībā lūgdams Dievu, kaut nu tas nebūtu Martinesa slepkava, kurš šobrīd izbēg.

      Nospiedu gāzes pedāli, vēl vairāk pietuvodamies otrajai zilajai automašīnai. Tai bija gaišas numura zīmes, tāpat kā sedanam nozieguma vietā. Es sāku saskatīt numuru. AB4… Es nezināju. Varbūt tas bija īstais.

      Un tur bija arī kāds attēls…

      Palielināju ātrumu, pamazām virzīdamies tuvāk, līdz beidzot spēju saskatīt visu numura zīmi. AB4-699.

      Tas bija Tenesī numurs. Un attēls… Tā bija ASV armijas emblēma.

      Un aizmugures logā rēgojās uzlīme. “Pasignalizē, ja atbalsti mūsu karaspēku.”

      Vai tas varēja būt īstais?

      Piebraucot tam līdzās, es ieraudzīju, ka pie stūres sēž sieviete. Un aizmugures sēdeklī atradās bērns. Vienīgais, par ko es jutos pārliecināts, bija fakts, ka cilvēks, kurš brauca ar slepkavas automašīnu, bija vīrietis! Braucu līdzās zilajam auto, noraudzīdamies uz to ar satriektu skatienu. Sieviete palūkojās uz mani tā, it kā es būtu kāds trakais, un mainīja joslu.

      – Sasodīts! – Uzsitu ar plaukstu pa stūri. Slepkava bēga projām pa I – 10 autostrādi. Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Piepeši es aptvēru situācijas nopietnību. Man vajadzēja doties atpakaļ uz notikuma vietu un pastāstīt policijai visu, ko zināju. Man vajadzēja stāties pretī bariņam sašutušu, niknu pogaino, kuri tikpat labi varētu notriekt mani zemē un atkal ieslēgt roku dzelžos.

      – Man jāzina jūsu uzvārds, ser! – palīdzības dienesta operatore neatlaidās.

      Vai viņi kaut uz mirkli noticēs manis teiktajam? Ka es vajāju zilo automašīnu. Slepkavas automašīnu. Man nebija nekādu konkrētu pazīmju tās atpazīšanai. Tie būs tie paši policisti, kuri nupat bija redzējuši mani saslēgtu roku dzelžos Martinesa automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Strīdamies ar to pašu policistu, kurš tagad bija miris! Un es biju aizmucis no notikuma vietas!

      – Jums ir jāatrod automašīna, – es sacīju dispečerei. – Tā dodas uz rietumiem pa I – 10 autostrādi. Tas ir zils sedans ar citas pavalsts numura zīmēm. Man šķiet, ka pirmie burti ir AMD… Uz numura zīmes ir kaut kāds attēls, pūķis vai putns ar izplestiem spārniem. Es dodos atpakaļ uz notikuma vietu. Gan kāds būs to pamanījis.

      Atvainojos un apgriezos braukšanai pretējā virzienā, nervozi apsvērdams to, ar ko man nāksies saskarties. Priekšā izskatījās, ka automašīnu plūsma tiek novirzīta no galvenā ceļa. Jādomā, ka nu jau viņi būs atraduši Martinesa automašīnu. Viņi visi šā vai tā zināja, kas es esmu un ar kādu automašīnu braucu. Man nāksies izskaidroties. Stāstīt, ka neesmu nogalinājis Martinesu. Skaidrot, kāpēc esmu aizbēdzis no notikuma vietas.

      Nolēmu padoties pirmajam ieraudzītajam policistam.

      Apmēram jūdzes attālumā no notikuma vietas policijas automašīnas bija nobloķējušas ceļu un novirzīja satiksmi pa blakus ielu. Es zināju, ka man ir vajadzīgs advokāts. Labs advokāts. Tāds, kurš specializējies krimināltiesībās. Tuvodamies policistiem un savai nenovēršamajai notveršanai, es sāku prātot, kam lai zvana. Pabraucu vēl mazliet uz priekšu un pamanīju divus tumšzilos formastērpos ģērbušos policistus, kuri regulēja satiksmi.

      Manas acis iepletās.

      Viens no tiem bija tas suņabērns Roulijs. Skūtgalvis. Tas, kurš bija man daudznozīmīgi pamirkšķinājis un noteicis, lai nekad vairs negados viņam ceļā!

      Viņš bija gatavs mani saplosīt par tādu nieku kā satiksmes pārkāpums. Nu bija nogalināts viņa kolēģis.

      Viņš bija pēdējais cilvēks zemes virsū, kuram es vēlējos padoties!

      Iedomājos, ka es varētu mainīt joslu un sameklēt kādu citu. Taču neviena cita policista tur nebija. Vismaz ne šeit. Automašīnu rinda turpināja virzīties uz priekšu gliemeža gaitā. Man nekas cits neatlika kā tuvoties, jo citādi es pievērstu sev uzmanību. Tāda veida uzmanību, kāda man šobrīd nepavisam nebija vajadzīga.

      Piepeši Roulijs pacēla galvu un nopētīja automašīnu rindu, un man par lielu nepatiku viņa skatiens nofiksēja manu balto kadiljaku.

      Tad viņš pievērsās tieši man.

      Ikviena mana ķermeņa šūna sastinga. Novietoju rokas tā, lai viņš varētu tās saskatīt. Es nezināju, ko vēl lai dara. Tad es ieraudzīju, kā tas suņabērns uzsauc kaut ko savam partnerim un pasniedzas pēc pistoles.

      Man par šausmām viņš metās uz priekšu gar pārējām automašīnām uz manu pusi.

      Es sāku kliegt: – Nē, tas nebiju es! Tas nebiju es! – Un viņš sauca kaut ko pretī: – Ārā no automašīnas! Izkāpt no automašīnas!

      Sūdu būšana!

      Un tad viņš notēmēja!

      Mana sirds teju izlēca pa muti laukā, skaidri atceroties viņa brīdinājumus par to, kas notiks, ja mūsu ceļi vēlreiz krustosies. Man galvā nodimdēja brīdinājuma zvans: Henrij, tev jātiek prom СКАЧАТЬ