Название: Kaisle
Автор: Meredita Vailda
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Жанр: Зарубежные любовные романы
isbn: 978-9984-35-826-0
isbn:
Hīts sasveicinādamies skaļi uzsita Bleikam pa plaukstu un paspieda to.
– Apsveicu, vecīt!
Pār Bleika seju pārlaidās viegls smaids.
– Paldies.
Tad Hīts pievērsās man, lai cieši apskautu mani.
– Ērika, mana topošā svaine! Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi sagaida kopā ar šo cilvēku, bet lai tev veicas!
Iesmējos un rotaļīgi atgrūdu viņu. Abi vīrieši nesteidzīgi iegāja dzīvojamajā istabā, lai parunātos, bet Allija tikmēr burtiski aizvilka mani uz virtuvi, lai varētu rūpīgi nopētīt gredzenu. Viņa labu brīdi vērīgi aplūkoja briljantus ar dejojošajiem gaismas atspīdumiem. Pasmaidīju, un mani atkal pārņēma saviļņojums. Bleiks bija mani bildinājis, un es biju šo bildinājumu pieņēmusi. Lai gan man nekad nebija radusies iespēja iztēloties, kāds šis brīdis varētu būt, es tūlīt biju sapratusi, ka tieši tādu biju to vēlējusies.
Savilkusi vienu uzaci, Allija pārlaida īkšķi pār gredzena stīpiņu.
– Tas ir neparasts.
Paraustīju plecus, īsti nezinādama, ko sacīt. Nemaz negrasījos viņai stāstīt, ka pirms vairākiem mēnešiem man uzdāvinātās aproces kalpoja arī par roku dzelžiem, un arī šis gredzens nozīmēja kaut ko līdzīgu.
– Neparasts, tomēr mums abiem pa prātam. Man tas ļoti patīk. Un kā gan es varētu visu dienu strādāt pie datora, ja man pirkstā būtu gredzens ar milzīgu akmeni?
Allija atbalstījās pret leti un, lai gan bija pagājis jau krietns brīdis, beidzot pirmo reizi ieskatījās man acīs. Tad viņa mani nopētīja gandrīz tikpat ieintriģēti, kā pirmīt bija aplūkojusi manus briljantus.
– Tātad, ja vien es tevi pazīstu, tavs prāts šobrīd drudžaini darbojas.
Es iesmējos.
– Tā varētu teikt. Es tikai…
– Ko tad?
Es nopūtos.
– Pati nezinu. Laikam vēl aizvien neesmu atguvusies no satricinājuma par to, ka Bleiks vēlas patiešām nopietnas attiecības.
– Viņš tevis dēļ ir kā prātu zaudējis. Tu taču to zini. – Man nebija grūti izlemt. Acīmredzot arī es pati esmu viņā neprātīgi iemīlējusies. Viņš gan nebūtu grasījies samierināties ar atraidījumu. – Es klusi iesmējos, pūlēdamās iztēloties, ko Bleiks būtu gatavs paveikt, lai tikai izdzirdētu kāroto atbildi.
Kamēr biju uz mirkli aizdomājusies, Allija plati pasmaidīja un viegli pašūpojās uz pirkstgaliem.
– Es tik ļoti priecājos par tevi, Ērika! Visu nedēļas nogali man nebija miera. Tiklīdz jūs bijāt aizbraukuši, Hīts man visu pastāstīja, un es nespēju vien sagaidīt, kad atkal tevi redzēšu.
– Man par to nebija ne jausmas, – atteicu, apbrīnodama Bleika dāvanu un viņa solījumu.
– Nevar būt, ka tā bija pirmā reize, kad jūs runājāt par laulībām.
Izbrīnā iepletu acis.
– Kāpēc tu tā saki? Vai jūs jau esat to apsprieduši?
Allija pēkšņi nosarka.
– Es runāju par tevi, nevis par mani. Cilvēki parasti mēdz ieminēties par laulībām pirms bildināšanas. Lai noskaidrotu otra viedokli un tā tālāk.
– Bleiks vienreiz par tām ieminējās, man šķiet, ka jokojot, bet es pateicu, ka viņš ir traks, un tā arī domāju. Es joprojām uzskatu, ka tas viss savā ziņā ir neprāts.
Esmu nobijusies līdz nāvei, tomēr vēlos būt kopā ar Bleiku. Ja viņš tā grib un tam jānotiek tieši tagad, tad lai tā būtu.
Šāda perspektīva bija vienlīdz satriecoša un negaidīta. Es mīlēju Bleiku bez jebkādiem nosacījumiem, taču par mūsu attiecību nostiprināšanu biju gatavojusies runāt tikai pēc vairākiem gadiem.
Es uzskatīju, ka laulība nozīmē stabilitāti, kaut ko drošu un uzticamu. Laimīgu dzīvi līdz mūža beigām un visu, kas vien ir labs. Šobrīd manā dzīvē stabila bija vienīgi mīlestība pret Bleiku. Par spīti viņa mierinājumiem, es zināju, ka nespēšu vien beigt raizēties par sava uzņēmuma nākotni, kamēr man beidzot nekļūs skaidrs, ka ne tam, ne arī maniem darbiniekiem nedraudēs nekas ļauns.
“Knaģis” man nozīmēja kaut ko vairāk par parastu darbu, un uzņēmuma panākumi man bija svarīgāki par jebkuru īstermiņa mērķi. Bija tik daudz iemeslu, kuru dēļ man vajadzēja, lai viss izdotos. Pretējā gadījumā es kļūtu vēl atkarīgāka no Bleika naudas un sagādātās drošības. Lai gan biju ļoti pateicīga, ka viņš bija gatavs man to visu nodrošināt, neliekot justies pazemotai, doma par pilnīgu atkarību no kāda cita mani darīja nemierīgu.
– Vai jūs jau esat domājuši par kāzu dienu? Un par svinību vietu?
Redzot Allijas aizrautību, es iesmējos, tomēr biju spiesta apvaldīt pēkšņu nemieru. Man vajadzēja to visu nokārtot. Sasodīts, kurā brīdī es varēšu to atļauties? Vai viņa ģimene cerēja, ka svinības būs lielas? Bildinājums bija mani tā satriecis, ka man pat neienāca prātā pajautāt Bleikam, ko viņš pats par to visu domā. Man vēl aizvien bija grūti aptvert jau tikai pašu domu par laulību.
– Nudien, man nav ne jausmas, ko un kad mēs darīsim.
Allijas lielās, brūnās acis bija plati ieplestas un gaidu pilnas.
– Protams, es priecātos, ja tu man palīdzētu, – aši piebildu.
Draudzene pasmaidīja un vēlreiz atsperīgi pašūpojās uz pirkstgaliem. Nosmējos par tik nebeidzamo aizrautību. Zināju, ka manu kāzu jomā viņa būs nenovērtējams palīgs. Allija bija vienīgā, kas spēja kaut ko tādu dabūt gatavu.
– Tev pašai vajadzētu apprecēties. Tu droši vien jau pilnībā esi izplānojusi savas kāzas, – klusi ieminējos, zibenīgi atskatījusies pāri plecam, lai pārliecinātos, vai Hīts to nav sadzirdējis.
– Iespējams, taču šobrīd pietiks, ja ķeršos pie tavu kāzu rīkošanas. Kas zina, vai un kad mēs vispār tiktāl nonāksim.
– Tomēr izklausās, ka jūs abi jau esat par to runājuši? Viņa paraustīja plecus un ar gurnu atbalstījās pret galdu.
– Nedaudz, tomēr tas ir tik nopietns solis. Mēs apzināmies, ka vēl īsti neesam tam gatavi. Toties man tev ir daži citi labi jaunumi.
– Ak tā? – Ziņkāri savilku uzacis.
– Mēs ar Hītu esam sev atraduši jaunu mājokli. Tas atrodas pavisam netālu, un Bleiks noteikti briesmīgi nopriecāsies, ja mēs izvāksimies no viņa dzīvokļa. Jau šonedēļ СКАЧАТЬ