Pūķa ēna. Ieslodzījuma. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš страница 16
Es vērīgāk aplūkoju gaisa vadu griestos un pavēlēju: "Nāc!"
Berliāns izpleta spārnus, un plašā ala uzreiz šķita pārāk šaura. Šūpoles, citas, pat ne pilnvērtīgas, bet tā… Akmeņi zvanīja, atsitoties viens pret otru, kad pūķis sasniedza griestus un pieskārās tiem ar spārniem. Caurums bija pārāk mazs, lai tajā pat ietilptu galva. Pilnīgi nebija vietas lidojumam, un mēs neveikli sagriezāmies un nokritām. Beidzot es ieelpoju uguni, un mana liesma izlauzās ārā no dimanta alas…
*Sterions ir garuma mērs, kas vienāds ar pusotru tūkstoti km. (autora piezīme)
6. nodaļa. Dortholas pils briesmīgie noslēpumi
Sonics šķita sastindzis gaisā, skatījās uz kaut ko aiz manis, un tikai viņa spārni turpināja plīvot. No nezināmo briesmu virziena atskanēja nepatīkama slīdēšanas skaņa, kas lika mati stāvus. Nepagriezusies, lai pārbaudītu, kas tur atrodas, viņa pacēlās, pa ceļam ar brīvo roku satverot pūķi. Otrajā es saķēru vietējo burkānu ķekaru un nedomāju to izmest.
Es nezināju, kur meklēt tuvāko ieeju pilī, tāpēc es metos cik ātri vien varēju uz tuvākajām kāpnēm, kas ved uz sienu. Augstā zāle ļoti apgrūtināja skriešanu. Viņa satvēra mani aiz potītēm un mēģināja novilkt manu pagaidu kleitu.
Dievs, kaut man būtu laiks! Nekāp uz grābekļa! Nevajag sapīties garajos kātos…
Dažas reizes es aiz kaut kā paklupu, bet noturējos kājās un vienā elpas vilcienā nogāju pusi kāpņu augšā, nerūpējoties par to, kā piespiesties pie sienas vai neuztraucoties par to, ka nav margu.
Man aiz muguras čaukstēšana kļuva attālāka, un es atļāvos apgriezties.
Mani dzenāja zirneklis!
Aizaudzis sarkans spalvains tarantuls, strauji kustinot kājas, mēģināja kāpt pa akmens kāpnēm, taču atkal un atkal krita, nespēdams noturēties uz pakāpieniem, kas bija pārāk šauri savam izmēram. Varbūt bailēm ir lielas acis, taču tās bija lielākas nekā Kamaz!
– Mammītes! – no pārsteiguma nometu Sonicu un savu vienīgo ēdienu uz kāpnēm.
Es īpaši nebaidos no zirnekļiem, bet, to redzot, man viss ķermenis niezēja un mana galva, godīgi sakot, sāka griezties. Vēl nedaudz un es būtu nokritusi, zaudējot samaņu, sagādājot Sefīrai vakariņās siltu gaļas kūku, bet tad mazais pūķis atjēdzās. Nikni plivinot spārnus tieši manā acu priekšā, šis nelaimīgais man sāpīgi iekoda degunā. Tas strādāja ne sliktāk kā amonjaks. Mana galva noskaidrojās, un es varēju skatīties prom.
– Bēdziet, Linij! Skrien! – puķu pūķis iesaucās, un viņa izspiedušās acīs, krēslā mirdzot sārti violeti, izšļakstījās patiesas šausmas.
Pirms sekoju prātīgajam ieteikumam, notupos, lai paņemtu kādu burkānu, un tajā brīdī virs galvas kaut kas atskanēja blāvi būkšķi.
"Sefira nevar šeit uzkāpt, bet viņa precīzi izspļauj tīklus!" – Sonic mani apgaismoja.
Tik ātri četrrāpus vēl nebiju skrējusi. Pa ceļam pazaudējis vienu no diviem burkāniem un nodīrājis ceļgalus, beidzot sasniedzu kāpņu augšdaļu un aizripojos zem iekšējā zobrata aizsardzībā. Mana elpošana kļuva nestabila, un mana sirds dauzījās tik spēcīgi, ka draudēja izlēkt un dejot hopaku.
– S-sonic? P-Kur viņa ir? Viņš noteikti šeit neienāks? – Es tik ļoti trīcēju no bailēm, ka sāku stostīties.
– ES domāju, ka nē. Iepriekš viņai nebija iemesla to darīt.
– Un tagad ir ko darīt! – es biju sašutis un uzmanīgi paskatījos ārā, lai pārbaudītu, ko zirneklis dara.
Viņa traucās kāpņu pakājē, nekad nepametot mēģinājumus tikt pie laupījuma. Viņa uzreiz pamanīja mani un, izliekusi vēderu, veikli izšāva tīmeklī. Par laimi, Sphira bojājumu rādiuss nebija tik liels. Bet es joprojām iegrimu aizsegā, pirmo reizi pēc ilga laika ļaujot sev netīri un grezni zvērēt.
"Ar to nepietiks," Sonic mani mierināja un nedomāja atkārtot manu manevru un ātri jautāja. – Kādu burvestību tu lasīji?
“Ļaunuma kliedēšana,” viņa neiedziļinājās detaļās.
Sonics domīgi pamāja ar galvu un domīgi paskatījās lejup.
– Patiesībā tas nedarbosies. Sefira nav ļauna, viņa vienkārši ir ļoti izsalkusi," viņš paskaidroja. "Dzīvnieki bieži neierodas Dortholā, un viņai vajag daudz pārtikas." Bet tagad esmu pārliecināts, ka viņa nevarēs uzkāpt sienā, pretējā gadījumā viņa jau sen būtu aizbēgusi no Dortholas medīt.
– Jā. Kā jūsu “ne ļaunais” kļuva tik liels? Es kaut kā neesmu vairāk pieradis pie zirnekļiem kā tu.
Šeit es pat nedaudz meloju. Jā, es īpaši nebaidos no zirnekļiem, bet tikai tik ilgi, kamēr to izmērs nepārsniedz monētu.
"Maģija," Sonic paskaidroja. "Viņa barojas ar maģiju, bet izsalkums nepazūd."
Kolorista secinājumi par sienas nepieejamību mani iepriecināja, un es nedaudz atslābu. Bet tad viņa atkal saspringa, atceroties otrās nakts šausmas, no kurām viņai vajadzēja turēties tālāk.
– Un Anguss? Vai viņš arī ir zirneklis?
– Nē, Anguss ir spoks, bet viņš nekad neienāk istabā. Ejam! – pūķis man pamāja, lai sekoju viņam uz tuvāko torni.
Drīz vien mēs abi atradāmies uz šauras istabas sliekšņa. Izskatās, ka te kādreiz bijusi kaut kāda sarga māja. Pie izejas saspiedās kaut kāda lete, līdzīga ieroču novietnei. Uz pretējās sienas uz grīdas gulēja izdilis vecs matracis ar sen sapuvušiem salmiem, bet stūrī sēdēja… skelets ar dunci krūtīs.
Es ilgi nevilcinājos un izvēlējos mierīga izskata skeletu, nevis nezināmu, bet noteikti bīstamu spoku. Sasveicinies ar mirušo vīrieti čukstus, nezin kāpēc, un apmetās pretējā stūrī pie šaurā cauruma loga.
– Sonic, kāpēc es nekur citur neesmu redzējis skeletus? – Es paskatījos sānis uz nelaimīgo vīrieti, kurš nomira, bet nesaņēma normālu apbedījumu.
“Veclaiki stāsta, ka pēc tam, kad šeit viss sākās, pagalmā bija daudz līķu, bet Sfira mielojās ar viņu mirstīgajām atliekām.
Kaklā sacēlās slikta dūša, un es ciešāk satvēru burkānu. Man riebās ēst netīru ēdienu, un zirnekļa skats uz kādu laiku pilnībā atņēma apetīti. Katram mākonim ir zelta maliņa.
–Vai visi zirnekļi šeit ir tik milzīgi? Kā ar citām dzīvām radībām?
Iztēlojos mušas mazas lidmašīnas lielumā un odus ar divmetrīgu dzēlienu.
– Nē! – pūķis iesmējās. "Sefira reiz nebija lielāka par mani, bet veclaiki saka, ka viņa norijusi kādu artefaktu, tāpēc viņa izauga līdz šķūņa izmēram."
"Es СКАЧАТЬ