Pūķa ēna. Saimniece. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ Tāpēc viņš neizlikās, ka baidās no zirnekļiem.

      "Redzi Sefiru, dažiem cilvēkiem tu tik ļoti patīc, ka viņi krīt tev pie kājām."

      Man kaut kas bija jādara, es nevarētu turpināt gulēt zirnekļa klātbūtnē, un es nezināju, kā to padzīt. Lai gan… Varbūt pietiktu tikai pajautāt, ko es arī izdarīju.

      "Labi, mēs esam redzējuši viens otru, un tagad ir pienācis laiks jums," nez kāpēc jutos neveikli, lai tikai aizbaidītu viņu kā vistu.

      Zirneklis kaut ko rāva, tad pēkšņi rāpoja taisni lejā pa nogāzi bez ceļa.

      "O-fi-get…" bija viss, ko es teicu zem deguna, atzīmējot, cik ātri viņa to izdarīja. – Trūkst vārdu! Kaut arī man tā būtu…

      Un tad manā galvā viss sakrita. Sefira ne tikai nejauši atradās tuvumā, bet arī nāca palīgā. Nu vai mana iztēle paskrēja vaļā. Bet kāpēc tad tu mani tik uzmanīgi pamodināji?

      Tikmēr zirneklis tikpat veikli un ātri nolaidās un apstājās man pretī, hipnotizējot mani ar savu dīvaino acu skatienu. Vienu es zināju noteikti: es uzticos zirneklim vairāk nekā nazim.

      – Sfira, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā? – nejauši jautāju un nojauta pastiepa roku, cenšoties neizrādīt riebumu.

      Man tas bija daudz vieglāk nekā iepriekš. Vai es sāku pierast?

      Tiklīdz pieskāros, manā galvā pazibēja attēli, it kā ātri attītu filmu, viss bija dīvaini, izplūduši un izplūduši. Reizēm šajā “dūbumā” varēja saskatīt skaidrākas dažu figūru kontūras, taču es ne tik daudz skatījos ar viņas acīm, cik garīgi sazinājos. Es nezinu, kā vēl nosaukt to, kas notika starp mums. Nobijusies es atrāvu roku un sāku strauji elpot no nepārvaramā vājuma, taču tas mani nelaida vaļā. Šķita, ka tas, ko es redzēju, atkārtojas manās smadzenēs, bet tagad lēnāk. Pārskatīju šo “video”, it kā pēc pasūtījuma, koncentrējoties uz “interesantākajiem” objektiem, līdz ierakstīju vienu – ļoti līdzīgu guļoša cilvēka aprisēm.

      – Kas tas ir? Vai viņam ir vajadzīga palīdzība?

      Zirneklis aizbēga kā suns un pēc tam atgriezās.

      – Vai gribi, lai es tev sekoju? Uzgaidi minūti…

      Es gulēju neizģērbusies, tāpēc vienkārši ātri uzvilku kurpes un uzmetu somu pār plecu, kā arī pārbaudīju apvalku ar dunci un kolbas uz jostas.

      – Nyera, es esmu ar tevi! – Pirans gatavojās.

      Es nezināju, ko viņam atbildēt, un tikmēr Sfira metās augšup pa gandrīz vertikālo klinti.

      – Čau, es to nevaru! – es kliedzu pēc viņas.

      Tad notika kaut kas tāds, ko nebiju gaidījis. Zirneklis pat nedomāja apstāties. Viņa šāva pret mani ar tīklu un pirmo reizi trāpīja mērķī. Es uzreiz sapinos baltā vielā. Raut!

      Es nezinu, kā es nepametu… visu uz krūmiem un akmeņiem. Raustīšanās bija tik asa, ka man pat nebija laika nobīties, vienkārši aizlidoju garām attālumam, kas mūs šķir un iestrēgu… Pat negribu domāt, kur tieši.

      – Hei, tu nemēģini mani apēst, vai ne? – Man pat nebija laika īsti nobīties no šoka. – Beidz! Man ir tik neērti! Tu mani sāpināsi! Sefira, beidz!

      Zirneklis, dīvainā kārtā, paklausīja un pat atrada salīdzinoši līdzenu vietu, kur es veicu transplantāciju. Ar viņas palīdzību. Es nezinu, kā viņa to izdarīja, bet viņa mani atšķetināja, nenodarot nekādus bojājumus. Atliek tikai noņemt no matiem un drēbēm blīvos, piemēram, stipro polietilēnu, zirnekļu tīklus. Dīvaina viela, jāsaka. Es izvilku gabalu, kas atgādināja vai nu plastmasu, vai gumiju. Svaigs tas bija vijīgs, bet sasalstot kļuva stiprs.

      – Tātad. Es braukšu mugurā, bet kaut kā vajag sevi nodrošināt. Varbūt varam man uzbūvēt seglu?

      Es rosījos apmēram trīsdesmit minūtes, bet es uzbūvēju sev konstrukciju, kurā varēju sēdēt uz zirnekļa muguras un cieši turēties. Un es pat uzbūvēju kaut ko līdzīgu drošības jostām krustām šķērsām, bet man nācās tajās iespiesties.

      "Tas ir nedaudz saspringts, bet vismaz es uzreiz neizkritīšu, un jūs varat mani noķert, ja kaut kas notiks."

      Mēs devāmies tālāk, un tad es sapratu savu kļūdu. Kad Sfira staigāja pa parastu virsmu, es varēju patiesi lepoties ar “roku darbu”, ko man izdevās paveikt gandrīz tumsā. Bet, kad zirneklis sāka kāpt augšup pa stāvo nogāzi, man nācās gandrīz gulēt uz viņas muguras otrādi.

      Karājoties otrādi, priecājos, ka vismaz neizkrītu, pateicoties kāpslu un “drošības jostu” līdzībai.

      Sefira strauji kustējās, šad tad mainot savu trajektoriju, tagad apstājoties, tagad paātrinot. Man šausmīgi reiba galva, es uzreiz sajutu nelabumu no šādas kustības, un lielāko daļu laika pavadīju ar cieši aizvērtām acīm. Es ļoti gribēju saslapināt kaklu, bet nevarēju aizsniegt kolbu, tāpēc man tas bija jāiztur.

      Kad austrumos debesis sāka kļūt gaišākas, zirneklis paātrinājās. Tagad viņa metās, nesapratusi ceļu, pārvarot šķēršļus, it kā to nemaz nebūtu. Tikko bijām sasnieguši salīdzinoši līdzenu apvidu un man radās iespēja iztaisnoties seglos, ko arī izdarīju, lai paņemtu pauzi no karāšanās otrādi. Tieši šajā brīdī pie apvāršņa parādījās Pūķis, kas ar pirmajiem stariem apgaismoja Pūķa virsotni, un… Sefīra pazuda!

      Un līdz ar to visa mana improvizētā zirglieta. Protams, es nokritu zemē no pienācīga augstuma.

      – Ak! – Nedaudz apstulbusi un pavisam pārgurusi, viņa ar grūtībām piecēlās sēdus, berzējot sasitušās vietas, bet uzreiz atjēdzās un sāka skatīties apkārt: "Sefira!"

      Man bija bail, ka esmu saspiedusi savu palīgu, bet nē. Zirneklis izrāpās ārā no kaut kurienes man aiz muguras un, mani apļodams, rikšoja augšup pa taciņu, it kā saritinājies.

      – Pagaidi! Es neesmu tik ātrs kā daži!

      Precīzāk viss. Visi šeit ir daudz stingrāki un ātrāki par mani. Viņi plaucē un applaucējas, kur es varu sekot līdzi? Es stenēdama piecēlos kājās un vispirms sniedzos pēc dārgās kolbas. Vēl nedaudz, un es vienkārši neizdzīvošu. Esmu šausmīgi noguris…

      Kamēr es alkatīgi dzēru buljonu un ūdeni, nākot pie prāta, tas kļuva pietiekami gaišs, lai viegli redzētu pilnīgi kailu vīrieti, kas guļ tālumā.

      7. nodaļa. Misija “Sildīt Draklordu”

      Steidzīgi uzlikusi abas kolbas uz jostas, es lēnām sāku tuvoties ķermenim. Kad viņa pienāca pietiekami tuvu, lai pareizi ieraudzītu svešinieku, viņa viņu uzreiz atpazina.

      – Reginhards Berlians?! Bet kā viņš šeit nokļuva?

      Nav šaubu, ka tas ir viņš. Jau pēc mūsu pirmās tikšanās vīrieša tēls man bija stingri iestrēdzis galvā, un portrets manā guļamistabā neļāva aizmirst ņirgājošos СКАЧАТЬ