Viņa kaitējošais pirkums. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ style="font-size:15px;">      Viņi mani izveda zem baltām mazām rociņām un iesēdināja mašīnā. Drūmais Ians nonāca lejā…

      Mēs braucām viņa mašīnā, kamēr viņš sagremoja saņemto informāciju, ar savu ļauno skatienu lūkodamies man sejā.

      – Tātad, tu neesi jaunava? – vīrietis teica, caururbdams mani ar savu skatienu desmit minūtes pēc brauciena sākuma.

      "Es tev teicu," es izdvesu, nemaz nenožēlojot notikušo.

      Viņa garie pirksti ieurbās manā zodā, pievelkot mani sev klāt.

      Nepatīkami un nedaudz sāpīgi. Viņš piespieda mani sēdēt tuvāk un sēdēt ļoti tuvu.

      "Tas sāp, palaidiet mani vaļā," es nevarēju to izturēt, mēģinot atbrīvoties.

      Es satvēru viņa roku ar pirkstiem, jūtot cieto tēraudu zem savas plaukstas. Grūti, grūti…

      "Tu esi mans," viņš atbildēja ar smīnu, caururbdams mani ar savu augstprātīgo skatienu. – Ja gribu, pieskaros, ja gribu, tad nē.

      Viņš pieliecas pie manis un mūsu lūpas praktiski saduras.

      Kļūst biedējoši, bet es izrādos, krājot drosmi:

      – Es neesmu tavs! – Es atspiedu rokas uz viņa krūtīm. Bet es nevaru to pārvietot pat milimetru tālāk no sevis.

      "Nespēlējies ar uguni, mazulīt," viņš norūca pret manām lūpām, iespiežot savu ķermeni manī un paceļot manu kleitu līdz viduklim.

      Es pagriezos, mēģinot viņu iztaisnot.

      – Tāpat kā manējais! – Ians teica, iedurot pirkstos starp manām kājām.

      Vīrietis nolaida melnošo skatienu, pavelkot manas biksītes uz sāniem un pieskaroties ķermenim.

      Mana seja iedegās sašutumā un dusmās.

      "Nekādu līgavu vai sievu," viņš skarbi teica. "Tu tagad esi tikai metiens." Jūs strādājat ar savu parādu ar savu ķermeni.

      Tas mani šausmīgi nobiedēja. Vēl jo vairāk, kad viņš iespieda savas lūpas manā mutē, uzņemoties iniciatīvu. Nekaunīgi ielauzies manā mutē un savijoties ar mēli, viņš piespieda mani sašutumā vaidēt.

      Es mēģināju viņu atgrūst, iekost, lai kaut kā samazinātu spiedienu. Nekad agrāk nebiju jutis tik pazemojošu stāvokli.

      Viņam bija vienalga. Viņš pievilka mani tuvāk, ar roku satverot manu kaklu un ar lūpām atstājot uz tā karstu skūpstu pēdas. Viņa deguns pieskārās manai ādai, Ians apzināti skaļi ieelpoja manu smaržu, izbaudot to un daloties tajā ar mani.

      "Izpleti kājas, skaistulīt," viņš pēkšņi aizsmakusi teica, iemetot mani panikā.

      Tas nebeigsies tikai ar skūpstiem. Zvērs negrasījās ilgāk gaidīt un aprobežoties ar šķīstību, uzzinājis, ka upuris vairs nav meitene.

      Viņa roka piegāja pie viņa biksēm un atpogāja tās.

      Es šausmās paskatījos uz viņu, metot mežonīgus skatienus uz priekšā sēdošajiem apsargiem, kuri klusēja.

      Vai viņš mani izdrāzīs tieši šeit? Viņu priekšā?

      Spriežot pēc vispārējā miera, šī nav pirmā reize.

      – Bāc! – izdvesu un ar kājām iegrūdu viņu krūtīs.

      Es neredzēju, vai mēs braucam vai stāvam pie luksofora, man tam nebija laika. Es atvēru durvis un izkritu no šī elles velna, cerot uz labāko. Par laimi mašīna palēnināja ātrumu un tas mani izglāba no iespējamām traumām.

      Es aizbēgu no viņa, šīs mašīnas, klupdams un metoties uz priekšu pa ceļu, atmiņu vadīta par zvērību, kas tikko tika pastrādāta pret mani.

      Skrien! Ātrāk! Es atskatījos uz sargu, kurš steidzās pēc manis un skrēja vēl ātrāk, pieliekot visas pūles.

      Es neesmu lieta vai dzīvnieks!

      Ceļš bija tikai viens, tāpēc šeit es biju ierobežota savā iespējamā izvēlē, pa to virzoties uz priekšu, izstumjot no ceļa pretimbraucošos gājējus, nolecot un steidzoties tālāk.

      Es vēlreiz paskatījos apkārt un pamanīju, ka mans vajātājs ir palicis.

      Ha ha! Viņš satvēra sānu. Ir skaidrs, ko es darīju iepriekšējā dienā. Acīmredzot ne treniņš.

      Šī atziņa man deva priecīgu cerību. Tagad jūs noteikti mani nepanāksit!

      Ar šādām domām es pēkšņi atklāju, ka esmu iesprostota. Kāds puisis satvēra mani aiz rokas un ievilka savās rokās, ievelkot spēcīgo roku gredzenā.

      Vai viņš to darīja ar nolūku? Vai jūs redzējāt, kā viņi man sekoja?

      Es raustījos un raustījos, cenšoties pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un aizbēgt no šejienes. Bet viņa tēraudais tvēriens neļāva viņam izkļūt no šīs lamatas.

      Viņa dusmās sakoda zobus. Vēl mazliet, un es būtu uzdūrusies viņam virsū un sakodusi!

      – Ļauj man iet! – noņurdēju un tikai tad pacēlu skatienu uz viņu. Un pretestība samazinājās.

      Šoks. It kā tajā brīdī manī iespēra zibens.

      Tas puisis. Jaņ… Mans lāsts. Un mana pestīšana?

      "Es palīdzēšu," viņš tikai elpoja, ciešāk satvēris.

      Tieši tā. Mana pestīšana.

      Un šie vārdi mani nomierināja. Es pēkšņi sapratu, ka esmu gatava viņam uzticēties par visiem 100 procentiem.

      Neviens man nekad nav licis tā justies. Vai sekss jūs saveda kopā?

      Manā dvēselē radās pārliecība, ka viņš mani viņiem neatdos.

      Atvieglojumu un atslābuma vilnis pārņēma manu ķermeni, it kā es pēc skolas būtu atnācis mājās un apgūlies uz dīvāna, lai skatītos televizoru.

      Viņa roka vairs neturēja mani tik rupji, bet maigi, uzmanīgi. Pāri manai ādai pārskrēja zosāda.

      "Alise, labāk atgriezies," viens no mana sagūstītāja sargiem izveda mani no šīs hipnotisma.

      Un atkal atgriezās bailes, panika un vēlme tikt prom no šejienes.

      "Nē," es izmisumā kliedzu.

      Un mans vīrietis uztvēra manas jūtas un uzreiz iestājās par mani, izraisot milzīgu pateicības sajūtu, pasargājot mani no drošības.

      Es skatījos no viena apsarga uz otru, cerot, ka tas neiznāks kautiņā.

      Divi slepkavas pret vienu… Un tad es pamanīju vienam rokās pistoli.

      Viņi СКАЧАТЬ