Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ – viņam patika spēlēties. Sliktākais bija tas, ka pieskārieni kļuva bieži, it kā aizbildnis pārbaudītu, cik man pietiek. Es mēģināju viņu atvilkt, bet tas izraisīja smīnu un jaunus mēģinājumus. Ļaujiet viņam darīt, ko viņš gribēja – viņš ātrāk atpaliks.

      – Noslēpums? – viņš jautāja un iztaisnojās.

      Beidzot attālinājās. Melns krekls ar šaurām piedurknēm, tumši violeta veste ar rakstu – viņš kā ēna slīdēja gar galdu, tikai blondie mati ļāva nesajaukt ar dzīvo tumsu.

      – Par ko tu runā, tas ir tikai… tas ir personiski.

      Aizbildnis ieinteresējās un paskatījās uz mani. Kādreiz viņam bija pelēkas acis, bet drudzis padarīja tās gaiši zilas. Viņa arī atstāja purpursarkanu vēnu tīklu ap kreiso. Ja paskatās vērīgi, tas izskatījās rāpojošs, bet tā patīkamais izskats kompensēja visu. Viņam bija šaura seja, taisns deguns un augsta piere, un viņš izskatījās jaunāks par saviem četrdesmit gadiem.

      – Vai tiešām? – Viņš pasmaidīja, iekārtojoties pie galda galvgalī.

      Aizbildnis pat neizskatījās dusmīgs, taču viņu nevajadzēja apmānīt. Viņš graciozi uzklāja klēpī salveti un viltīgi paskatījās uz mani – ieinteresēts, labs.

      «Isari,» viņš sauca, nepaskatīdamies. – Vai drīkstu zināt, kādas personīgās lietas ir manai līgavai?

      Es nedaudz pavēru muti, bet sastingu: pie aizbildņa piegāja kalpone un vilcinājās. Īsa, baltā priekšautiņā un cepurītē, viņa spocīgi uz mani paskatījās.

      Adelfi.

      Es vienmēr baidījos, ka viņš to uzzinās. Kāpēc jūs saucāt kalponi?.. Nē, vai viņai ar to ir kāds sakars?

      «Isari,» aizbildnis maigi atkārtoja, turpinot skatīties uz mani.

      Nolaidusi acis, istabene vilcinādama noregulēja salveti viņam klēpī. Kam tas domāts?

      – Kas tad notiek tavā pilsētā? – jautāja aizbildnis.

      Kalpone gribēja taisnoties, bet viņš satvēra viņas roku.

      «Man jāiet uz vienu vietu…» Nevarēju saprast, ko teikt: istabene nosarka un novērsās, un aizbildni… aiz galda nevarēja redzēt, likās, ka viņš ir. liekot viņai pakustināt roku. Starp kājām. Tajā pašā laikā viņš mierīgi paskatījās uz mani. Tā viņš sēdēja un skatījās, vēroja reakciju un mocīja nabagu.

      «Isari, piens ir atdzisis, saki man to uzsildīt,» es teicu, un kalpone atrāva roku. Spriežot pēc balss, viņa tajā vakarā bija ar aizbildni.

      Viņš vāji pasmaidīja un kliedza viņai pakaļ:

      – Un piezvani pavāram.

      Es nespēju noticēt, viņam patika ar mums spēlēties, mūs apkaunot un skatīties, kas notiks tālāk! Šis bija jaunums. Esmu pieradusi pie atvērtām durvīm un tāpēc vaidu, pie neķītriem mājieniem niecīgās sarunās un citos sīkumos, bet šis… Man vajag sevi glābt, viņam noteikti man ir īpaša loma. Un viņš gribēja precēties, lai apmierinātu savas pamatvajadzības: bezspēcīgs bārenis, kas viņam pieķēdēts – ideāls.

      «Es gribu apmeklēt vecmāti,» es izteicu.

      – Vecmāte? – Viņš sirsnīgi pasmaidīja. – Kāpēc tev to vajag?

      – Dažreiz tev vajag viņu apciemot. Pirms kāzām tas ir dabiski.

      Viņš iesmējās un atgāzās krēslā. Plāns bija ideāls – pārāk intīms apmeklējums, lai sūtītu ar mani draugus. Sievietes veselība tika uzskatīta par tik personisku lietu, ka dāmas vecmātes sauca tikai dzemdībās. Nepatikšanas gadījumā viņi slepus piezagās viņiem klāt, piesedzoties ar plīvuru.

      Isari atgriezās ar pienu, kam sekoja viņas vīrs, pavārs. Aizbildnis runāja par muļķībām, un tad pēkšņi:

      – Isari, vai tu gribētu pienu? Baltie pilieni tik skaisti izskatās uz tavām lūpām.

      Man nebija vārdu. Kas viņš par cilvēku? Vai jūs uzskatījāt sevi par radītāju, tumšās mājas karali? Šķita, ka viņš gūst prieku no spēlēm, kas līdzīgas tam, ko man sniedza Adelfs.

      Isari aizvēra acis un tik tikko aizturēja asaras. Viņas vīrs pavēra muti, bet visi klusēja. Paust neapmierinātību nozīmēja palikt uz ielas pilsētā, kur viņus vairs nepieņems darbā. Aizbildnis to varēja noorganizēt, viņš varēja darīt jebko. Es vairs nebiju pārliecināta, ka vecāki bija brīvprātīgi lūguši viņu par mani parūpēties.

      Gaismas vēstneši, cik viņš sākumā likās draudzīgs. Mazliet dīvaini, bet sirsnīgi. Viss auga kā sniega bumba, un tagad tas ir vainagojies ar šo. Kas tālāk, vai viņš ielauzīsies manā guļamistabā un izvaros mani Šarvaja priekšā?

      «Es aiziešu pie vecmātes,» es teicu un izgāju no ēdamistabas.

      Man nerūp atļauja, viņa viedoklis un viss pārējais. Iepriekš bija izdevīgi izlikties par vājprātīgu muļķi – viņi nešaubās par šādiem cilvēkiem. Bet aizbildnim ir apnicis pakļauties, es nesavaldīšos un izrādīšu riebumu, pat pārspīlēšu, lai reakcija nešķiet vāja un apmierina šo nelieti. Ļaujiet viņam spēlēt, nekas nav palicis.

      3 nodaļa

      Tas maksāja daudz, lai neizrādītu Šarvai emocijas. Viņa bija tik priecīga par došanos uz pilsētu, ka es negribēju viņu apbēdināt.

      Nācās atteikties no modes un ģērbties pēc visiem likumiem, lai nepiesaistītu uzmanību: bēša blūze, pieskaņots kakla lakats un tumši zili svārki. Es uzvilku pieguļošu mēteli, lai tas atbilstu viņas krāsai, Šarvai piestiprināja matiem nelielu cepuri ar plīvuru.

      Karietē mēs nedaudz atvilkām aizkarus. Es neesmu pārliecināts, ka viņi palīdzēja, jo uguns drudzis bija maģiskas izcelsmes. Klīda baumas, ka to ieveda kalnrači, kuri izmantoja vecos kalnu troļļu tuneļus. Karantīna palīdzēja, taču bailes palika, un cilvēki visādi centās sevi pasargāt.

      Caur spraugu mēs redzējām sīkas lapiņas uz kokiem un zāli, kas tikko lauzās ārā no zemes. Putni čivināja, un saule maigi sildīja. Ratiņu riteņiem dārdinot pa bruģi, parādījās šauras ieliņas un māju sienas. Balts un dzeltens apmetums, arkveida logi, akmens figūras uz jumtiem, griežas vējrādītāji – viss dvesa prieku un pavasari. Arī cilvēki bija priecīgi un jautri gāja, un drīz es būšu viņu vidū. Aizbildnis mani vairs neaizliegs, neko nedemonstrēs un pazudīs uz visiem laikiem.

      Kariete apstājās pie vecmātes mājas kaltā dzelzs žoga.

      – Vai tu visu atceries? – jautāju Šarvai.

      Viņas milzīgās zilās acis viltīgi mirdzēja. Viņa dosies uz virtuvi, lai netraucētu intīmai sarunai, un tad izlīdīs pa kalpu durvīm. Otrā izeja vienmēr bija virtuvē, lai tirgotāju rati netraucētu ārdurvīm. Šarvaja dosies pie manas draudzenes un iedos viņai zīmīti – viņa gatavojās apciemot radus uz citu pilsētu un varēs uzzināt, kā rīkoties. Mēs ar Liziju bijām draugi kopš bērnības, СКАЧАТЬ