Zem zvaigžņu kuģa spārna. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pēc dažām minūtēm pārtrauca klusumu.

      "Reālistiski," es atbildēju, "ļoti reālistiski." Es tikai domāju, kādu palīdzību Venēra var sniegt nākamajiem Tīgardenas iemītniekiem šādā situācijā?

      – Venera? – Makss neizpratnē paskatījās uz mani, paceļot jautājošu uzaci.

      "Tātad tagad jūsu parauga numuru sauc par kaut ko," es paskaidroju.

      – Tas ir skaidrs. Šajā situācijā droši vien nekas, taču viņa ieteica izmaiņas avārijas seku likvidēšanas protokolā. Konkrēti, kolonisti tagad tiks izcelti no kriomiega tikai tad, kad viņi piezemēsies maršruta pēdējā punktā,” Mans neizpratnē atbildēja Makss.

      "Starp citu, Pāvels Dmitrijevičs minēja, ka jūs mācījāt Venēru, izmantojot zinātniskās fantastikas rakstnieku darbus," es turpināju sarunu.

      "Kopumā tas nav tālu no patiesības," sacīja Makss.

      – Un kā šajā situācijā rīkojās zinātniskās fantastikas korifeju tēli? – ES jautāju.

      "Principā tāds pats kā tu, Vasīlij," Makss atbildēja.

      – Kāda tad bija šīs simulācijas jēga? – turpināju jautāt.

      "Ir daudz nozīmju," viņš sāka skaidrot, "modeļa veiktspējas pārbaude, kapsulas darbības pārbaude, simulācijas atbilstības pārbaude un subjekta reakcijas, tīri zinātniska zinātkāre, derības."

      – Vai tu domā derības? – es nesapratu.

      "Mēs deram uz laiku, kad tēma turpināsies," viņš smaidot paskaidroja.

      – Kā man iet? – ES jautāju.

      "Es biju vistuvāk," Makss lepojās.

      "Apsveicam," es teicu, "kāda ir balva?"

      "Es visus pacienāju ar vakariņām," viņš smejoties sacīja.

      "Tev ir dīvainas spēles," es novilku.

      – Nu, vai esat gatavs otrajai kārtai? – Makss jautāja, uzsitot man pa ceļgalu.

      – Vai man ir izvēle? – jautāju un piecēlos no dīvāna.

      3. nodaļa. Ja ilgi skatāties bezdibenī…

      Mani ievietoja atpakaļ kapsulā. Vāks aizvērās un iestājās tumsa. Tumsa ievilkās. Es mēģināju kustināt pirkstus, bet es tos nevarēju sajust, es mēģināju kustināt kāju pirkstus, bet es arī nevarēju tos sajust. Es mēģināju saliekt rokas un kājas, atkal nekādas atbildes. Es atslābinājos un mēģināju analizēt situāciju. Izdomāju divus variantus.

      Pirmais bija tas, ka kapsula nedarbojās. Mani cieši ieskauj gēls, kam ir jānodod impulsi nervu sistēmai. Ja tas tā ir, tad pēc kāda laika vai nu tehniķi attālināti atrisinās problēmu un eksperiments turpināsies, vai arī neatrisinās un mani atkal izņems no kapsulas. Šajā gadījumā viss, ko es varu darīt, ir gaidīt. Nav tā ērtākā vide morālajam mieram, bet man nav izvēles. Interesanti, kā šādā situācijā uzvesties īsti kolonisti? Tad mani pārņēma nojauta, ka tā tomēr ir iespējama otrā iespēja, proti, uzvedības pārbaude nestandarta situācijā.

      Atcerējos bērnībā un jaunībā lasītu stāstu, šķiet, Staņislava Lemu un, šķiet, par pilotu Pirksu. Šajā stāstā Pirx tika pārbaudīta psiholoģiskā stabilitāte. Lai to izdarītu, viņš tika ievietots ūdens baseinā, kura temperatūra bija vienāda ar viņa ķermeņa temperatūru. Es neatceros, kā viņi sasniedza neitrālu peldspēju, bet viņš nemaz nevarēja nogrimt. Nu, arī gaismas tika izslēgtas. Rezultātā šķita, ka viņš peld pilnīgā tumsā.

      Kopumā viņa smadzenes, mēģinot pieķerties vismaz kaut kam absolūtā informācijas bada stāvoklī, sāka mēģināt papildināt informācijas plūsmas, kuras no ārpuses bloķēja plūsmas no iekšpuses. Un viņam nekas neizdevās. Mūsu smadzenes ir paredzētas, lai apstrādātu informāciju no ārpuses. Informāciju, kas nāk no iekšpuses, lieliski apstrādā muguras smadzenes. Vispār sāka klīst, šķobīties un ļodzīties.

      Un šķiet, ka es sāku nonākt līdzīgā stāvoklī. Kamēr es to atcerējos, mana sajūtu zona sabruka līdz zonai, kurā maska pieskārās manai sejai. Tiklīdz es par to domāju, manas smadzenes priecīgi pieķērās šim informācijas kanālam un nāsis šausmīgi niezēja.

      Es mēģināju abstrahēties no šīs sajūtas, bet vienalga. Centieties nedomāt par balto ziloni, kad jums nav atļauts domāt par balto ziloni. Mūsu smadzenes ir tik nepatīkama lieta. Šķiet, ka daba evolūcijas procesā pēkšņi ieguva inteliģenci un to mums piešķīra kā sodu.

      Jo vairāk es centos nedomāt par deguna niezi, jo vairāk tas kļuva niezošs. Ak, mammu! Es mēģināju atcerēties, ko pilots Pirkss darīja šajā stāstā. Cik atceros, viņš neko nedarīja. Vienkārši mēģinu paturēt smadzenes savās rokās. Vismaz man noteikti ir deguns.

      Pēkšņi es atcerējos, ka patiesībā esmu testētājs un man pat ir virtuālais palīgs. Es piezvanīju Venērai. Venēras figūra materializējās no tumsas manu acu priekšā.

      – Venēra, kas notiek? – ES jautāju.

      "Pārbaudām subjekta reakciju uz uzdevumu MA-23-675," viņa atbildēja.

      – Vai to iespējams cilvēciski izskaidrot? – turpināju jautāt.

      – Es sniegšu detalizētu skaidrojumu. Meteorīta uzbrukuma rezultātā tika bojāta kriomiega kapsulu vadības ķēde. Kapsulas pārgāja uz autonomu vadību. Kapsulu uzturs ir traucēts. Ir imitācija stāvoklim, kad tiek piegādāta jauda tikai vadības ķēdei un uzraudzīta smadzeņu darbība,” viņa skaidroja praktizējamā uzdevuma būtību.

      – Tātad, cik es saprotu, šajā scenārijā topošais kolonists nekad nekļūs par kolonistu? Kuģis būtībā tika iznīcināts, un tagad viss, ko es redzu, ir mirstošu smadzeņu halucinācijas,” es turpināju sarunu.

      "Pilnīga taisnība," apstiprināja Venēra.

      – Un kā jūs varat palīdzēt šajā situācijā? – Arvien vairāk nesapratu, ko sistēmu izstrādātāji vēlas panākt, pārbaudot šādus uzdevumus.

      – Daudzos zinātniskās fantastikas darbos mirstošajam galvenajam varonim ir reāls vai iedomāts sarunu biedrs, ar kuru sarunās varonis pavadīja savas dzīves pēdējās stundas vai minūtes. Parunāsim? – Vai tas ir tikai es, vai arī viņa mani ķircina?

      – Pagaidām ar to iztiksim. Cik ilgi es tā karāšos tumšajā nebūtībā? – es jautāju, nedaudz nomierinoties.

      "Es varu pāriet uz nākamo uzdevumu," Venēra atbildēja.

      – Kuru? – jautāju, cerot vismaz garīgi sagatavoties.

      "Tas ir noslēpums," Venēra atbildēja. Vai tas ir tikai es, vai arī viņa ļauni smaida?

      Ainava uzreiz mainījās. Lai gan es paliku kriomiega kamerā, tagad es jutu savu ķermeni un pat varēju kustināt savas ekstremitātes. Viņš izdvesa. Varu sev atzīties, ka biju diezgan nobijies. Tātad, ko nejauku СКАЧАТЬ