Pēdējās trīs dienas. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pēdējās trīs dienas - Edgars Auziņš страница 11
9 nodaļa
Mūsu dienas. Karlovi Vari
"Jā, mammu," Tanja teica ar cieņu. – Izrādās, tu vēl biji tā svilpe!
„Meitiņ, izvēlies sejas izteiksmes,” mamma sarauca pieri. Tomēr viņas seja uzreiz nogludināja. – Lai gan, iespējams, tev taisnība. Kā vēl jūs varat mani saukt? Tiklīdz ieraudzīju vīrieti, es uzreiz zaudēju galvu. Bet tieši par šādu vīrieti – izlēmīgu, paveiktu, elegantu – es visu mūžu biju sapņojusi. Turklāt es pavadīju veselu gadu, sēdēju mājās ar mazuli uz rokām. Un tavs tēvs – nu, tu pats to zini – darīja visu, lai es vīlos vīlos.
– Kas tad notika tālāk? Jūs un Miroslavs gājāt, skūpstījāties, apliecinājāt viens otram savu mīlestību. Un naktī? Vai tu gāji pie viņa un ļāvies kaislībai?
"Par ko tu runā, Taņečka," Jūlija Nikolajevna nopūtās. – Vai varu?
– Nu ko?
"Es varētu piekrist," mana māte apmulsusi atzina. – Bet neaizmirstiet, kādi laiki bija toreiz. Visas pārvietošanās uz ārzemēm notiek tikai ar grupu, stingrā kontrolē. Man arī paveicās, ka pa dienu man iedeva brīvību. Un deviņos vakarā vajadzēja – kā durklis! – atgriezties viesnīcā.
"Fi," Tatjana sarauca degunu.
– Bet nākamajā rītā mēs tikāmies desmitos. Un zini… Vēl vakar man likās: rīt apsēstība norims. Es būšu viņā vīlusies. Bet tiklīdz ieraudzīju Miroslavu nākam man pretī – steidzās, pat paklupa, rokās turēja pušķi, seja mirdzēja – viss uzreiz uzplauka dvēselē…
– Kas tad notika? Kāpēc jūs neprecējāties, kāpēc jūs un es nedzīvojam burvīgā mājā kaut kur šeit, kalnu pakājē?
– Ak, Taņa… Visus šos gadus es domāju, ka Miroslavs ir tikai gļēvulis. Tāpat kā viņi visi, vīrieši. Un tagad, lūk, es sapratu: ar viņu kaut kas notika. Un es – es nesteigtos palīdzēt! – Es pat nesapratu, ko.
10 nodaļa
Ilgu laiku. Karlovi Vari
– Šeit ir skaisti. "Kamēr es dzīvoju, es tik ļoti apbrīnoju," domīgi sacīja Miroslavs.
Viņš un Jūlija lēnām, ar kājām putojot kritušo lapu kaudzes, uzkāpa kalnā. Mežs tā nogāzēs bija nemierīgs ar rudens krāsu pārpilnību, zirnekļu tīkli trīcēja gaisā.
"Tagad mēs dosimies uz Rusalkas būdu," paziņoja jauneklis.
– Kas tas ir?
– Lapene. Tajā viņi saka, ja jūs izteiksiet vēlēšanos, tā noteikti piepildīsies. Un ļoti ātri.
"Katrā pilsētā ir piecas šādas vietas," pasmaidīja Jūlija. – It īpaši kūrortā.
"Bet tikai šeit vēlmes patiešām piepildās." Pārbaudīts.
Miroslavs apskāva Jūliju aiz pleciem, acīm mirdzot.
– Kāda ir tava vēlme? – viņa viltīgi pasmaidīja.
– Tu nevari to atzīt. Izdomā pats!
– Man liekas, tu gribi kļūt par sava, tāpat kā viņš… kurortoloģijas institūta direktoru!
– Ak, Jūlija! Tu esi jauks. Bet es neuzminēju. Vēlme ir saistīta ar jums. Tikai ar tevi.
Meitene skumji teica:
"Tad tas noteikti nepiepildīsies." Es domāju par jūsu priekšlikumu… Tas, protams, ir vilinoši, bet… Tas viss ir pārāk sarežģīti. Dažādas pilsētas, valstis…
– Jā kāpēc? Es jau visu uzzināju. Saņemšu atļauju izbraukt no Čehoslovākijas, padomju vīzu. Es ieradīšos pie jums Maskavā. Iesniegsim iesniegumu, jums ir speciāla dzimtsarakstu nodaļa, kurā reģistrē ārzemnieku laulības. Mēs apprecēsimies, nāc šurp, un tu pieteiksies pilsonībai. Viss ir sarežģīti, drūmi, bet atrisināmi. Un lai tu nemainītu savas domas…” Viņš samazināja ātrumu. Viņš izņēma no iekšējās kabatas samta kastīti: "Še, paņem."
Un Jūlija ieraudzīja to pašu smaragda kaklarotu no veikala Ganušs. Viņa izbrīnīta čukstēja:
– Miroslavs! Vai tu esi traks!..
"Tiesa, jums vajadzētu uzdāvināt gredzenu par saderināšanos," jaunais vīrietis teica, nedaudz izrādīdamies. – Bet likās, ka tev patika šī konkrētā lieta!
– Tas maksā daudz naudas!
– Yulechka, Jūlija! “Viņš viņu cieši apskāva, tad pacēla un pagrieza rokās. – Jā, es esmu gatavs jums atdot visu pasauli! Es tavā labā varu darīt jebko!.. Nekad agrāk neesmu ticējusi sentimentālai pļāpāšanai – par mīlestību mūžīgi, par divām pusītēm. Un tagad ar tevi es saprotu: mīlestība notiek! Kā tas notiek!
Viņa vārdi skanēja kā mūzika. Smaragds žilbinoši mirdzēja rudens saules staros. Mīlestība Miroslava acīs mirdzēja vēl spožāk. Un mana dvēsele bija laimīga, bet tajā pašā laikā satraukta. Kaut kā pārāk pēkšņi viss sanāca. Pārāk skaista, nereāla. Fantastiski.
Bet cik mīļi!.. Visādā ziņā.
Miroslavs, kaut arī uzstāja, ka viņam nav personīgās dzīves – viņš dienām ilgi pazuda savā klīnikā, – zināja, kā skūpstīties. Tiklīdz viņš pieskārās viņas lūpām ar savām lūpām, Jūlija uzreiz izkusa. Un, kad viņš piesprādzēja viņai ap kaklu kaklarotu, pielaboja centrālo akmeni, noskūpstīja viņu (blakus smaragdam, bedrē starp atslēgas kauliem), meitene jutās tā, it kā viņa kaut kur lidotu…
"Tas bija orgasms," ciniski komentēja meita.
– Ak, Tanja! – Jūlija Nikolajevna ierasti pārmeta. – Cik tu esi neromantiska!
Un viņa turpināja savu stāstu.
Tad viņi, sadevušies rokās, devās uz Rusalkas būdiņu. Miroslavs izvilka kabatas nazi. Un viņš augstu zem griestiem izgrieza viņu vārdus – latīņu valodā: Julia & Miroslav.
"Vasja bija šeit," Jūlija iesmējās. – Godīgi sakot, man nepatīk, ja cilvēki šādi iezīmē savu teritoriju.
"Es arī," jauneklis viegli piekrita. Un viņš nopietni piebilda: "Bet tikai jums un man ir īpašs gadījums." Tagad esam sākuši veidot ģimenes vēsturi!
– Kā tas ir?
– Kad mūsu bērni izaugs, atvedīsim uz šejieni, parādīsim, kur sākās mammas un tēta mīlestība!
– Bērni?
– Noteikti. Jums – mums – jau ir meita. Bet es gribu dēlu. Un vēl dēls. Un tad, iespējams, atkal meita.
– Ak, Miroslav, kad tu to saki, man vienkārši paliek bail…
– Kāpēc?
СКАЧАТЬ