Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Pēdas pagātnē - Edgars Auziņš страница 21
Pie durvīm pieklauvēja. Mājā iekļuvuši trīs robežsargi. Viņi ienesa savus koferus, kurus nolika pie ieejas. Dusja jautājoši paskatījās uz Maksimu. Viņš viņai uzsmaidīja, viņš saprata, kas slēpjas aiz šī skatiena.
"Izvēlies savu istabu, Dusja, pirmā prioritāte ir jums," viņš teica. – Vai tā nav, Jeļena Feliksovna?
– Man nav nekas pretī, man patīk visas telpas.
Dusja bez vilcināšanās norādīja uz stūra istabu, kuras logi pavērās uz jūras krastu. Maksims paņēma viņas koferi un svinīgi aiznesa to uz turieni.
Iekārtojušies savās istabās, viņi steidzās uz priekšposteni, kur viņus jau gaidīja Nikolajs.
Pusdienas bija lieliskas. Izcils borščs, cepta salaka, stirnas cepetis un, protams, tradicionālie korejiešu salāti, kurus tik ļoti mīl salas iedzīvotāji.
Kā vēlāk izrādījās, priekšnieki viņus atveda uz priekšposteni. Tas ietver īpaši marinētus kimchi kāpostus ar laša gabaliņiem, diedzētām sojas pupu sēklām un jauniem papardes dzinumiem. Īpašu apbrīnu izraisīja tonizējošais dzēriens no sarkano ogu ogām, ko Sahalīnas iedzīvotāji sauc vienkārši par klopovku.
– Nu, kā jums patīk mūsu salaka? – Nikolajs jautāja. – Vai tev patika?
– Pusdienas un nekas vairāk! – Maksims un Jeļena Feliksovna pauda sajūsmu gandrīz vienlaikus.
"Kopumā salaka ir unikāla, tā ir vienīgā šāda veida zivs, kas, gatavojot ēdienu, nav jātīra," sacīja Nikolajs. “To ir viegli apcept – izvelk no maisa aiz astes, iemērc miltos un uz pannas. Kas attiecas uz kaltētu salaku, tā ir jebkuras Sahalīnas alus ražošanas uzņēmuma neaizstājams atribūts.
"Mums noteikti jākļūst atkarīgiem no salaku zvejas," Maksims nekavējoties atbildēja.
"Tieši tā," Nikolajs pasmaidīja. "Priekšposteņa labajā flangā bākas rajonā ir sākusies aktīva salaku makšķerēšana, tāpēc, Jeļena Feliksovna un Dusja, sagatavojieties garīgi, lai kādā no jaukajām dienām dotos "pēc gurķiem". Mana sieva, viņu sauc Ļena, un mans dēls Artjoms sagatavos jums ziemas makšķeres, viņi ir dedzīgi makšķernieki…
"Man priekšpostenī būs jāsaņem gripas vakcinācija," atcerējās Jeļena Feliksovna.
– PAR! Tas neaizņem daudz laika. Mēs esam apzinīga tauta, gribētājiem nebūs gala,” smējās Nikolajs.
"Tad es arī iešu." Es esmu ieinteresēts. Atgriežoties Kazahstānā, man vairākas reizes bija iespēja doties ziemas makšķerēšanā uz Šalkaras ezeru. Reiz tur noķēru vienpadsmit asari, no kuriem vārījām izcilu zivju zupu…
Dusja pārsteigumā iepletās acis. Viņa acīmredzami nebija gaidījusi dzirdēt šādas ziņas no savas mātes.
Pirmā nedēļa ir pagājusi. Maksims pieņēma robežas priekšposteni un oficiāli stājās amatā. Priekšposteņa robežsargi jau nākamajā dienā nosauca Dusju un viņas māti viņu pirmajos un patronimvārdos.
Jeļena Feliksovna sāka pildīt feldšeres pienākumus. Viņa aprīkoja feldšeru punktu viņai atvēlētajā priekšposteņa telpā, kas atrodas blakus bibliotēkai, veica personāla medicīnisko pārbaudi un sāka gatavoties vakcinācijai.
Visu šo laiku Dusja priecājās par daiļliteratūras grāmatu lasīšanu, par laimi priekšposteņa bibliotēkā bija vairāki simti grāmatu. Viņa neaizmirsa arī par kucēniem, kuri, viņu ieraugot, ar čīkstēšanu metās viņai pretī.
Un vakaros, kad visi bija mājās, viņi kopā ar kaimiņiem skatījās Japānas televīzijas programmas.
– Kaimiņi! – uz viņu dzīvokļa sliekšņa atskanēja Ļenas iecirtīgā balss: "Sagatavojies, mēs ejam makšķerēt." Mēs ar Tjomu jau esam savākušies…
– Tagad Ļenočka, Dusja un es esam kā muša…
Izejot no mājas, viņi ieraudzīja divus sniega motociklus Buran stāvam pie mājas lieveņa. Maksims par kaut ko dzīvīgi runāja ar Nikolaju.
Visas sievietes bija ģērbušās armijas zirņu mēteļos, cepurēs ar austiņām, stepētās biksēs un čuni.
Tioma bija ģērbusies siltā slēpošanas kostīmā un somu Aļaskas jakā.
Jeļena Feliksovna un Ļena sēdēja aizmugurējos sēdekļos, un Dusja un Artjoms tika iesēdināti kamanās un pārklāti ar sarga aitādas mēteli. Maksims un Nikolajs ar grūtībām spēja atturēties, lai nesmietos, ieraugot Dusju. Ja šis aprīkojums vairāk vai mazāk izskatījās uz pieaugušām sievietēm, tad viņas trauslajā augumā tas izskatījās komiski.
Sniega motocikli, kurus vadīja divi robežsargi, rūca un ātri aizbrauca, atstājot aiz sevis sniega putekļu stabu.
– Gaidām tevi ar tavu lomu! – Nikolajs kliedza viņiem pēc.
"Mēs noķersim salakas pretī bākai," konfidenciāli sacīja Dusja Tjoma. – Tur ir seši metri dziļi. Zivis iekost visu dienu. Pagājušajā pavasarī ar mammu noķērām vairākus samus maza rozā laša lielumā, un arī tur skraida daudz lapsu…
Dusja izņēma piezīmju grāmatiņu, kas viņai vienmēr bija līdzi, un zīmuli no pāva kabatas.
–Kāpēc tu, Tjoma, neej uz skolu? – viņa rakstīja.
Puisis uzmeta viņai acis.
– Kā tad es nemācos? Es mācos piektajā klasē Korsakovas pilsētā. Es tur dzīvoju pie vecmāmiņas. Un tagad esmu atvaļinājumā…
–Tas ir skaidrs, – viņa rakstīja uz papīra lapas.
– Nosmakšana?
Viņa jautājoši paskatījās uz viņu.
–Tu esi ļoti skaista meitene! – viņš pēkšņi izpļāpājās ar bērnišķīgu spontanitāti. —Es iemācīšu ķert lielās salakas. Man ir dažas foršas vītnes, kuras izveidoju no dzelteniem un zaļiem pavedieniem no manas vecmāmiņas mohēras cepures, es jums iedošu pāris no tām…
Nez kāpēc Dusja pēkšņi samulsa par šādu viņai adresētu puiša komplimentu un nevarēja atrast neko labāku, kā izbāzt galvu, lai atdzesētu sakarsušo seju. Aukstais un caururbjošais vējš gandrīz norāva nost cepuri, viņa tik tikko spēja noturēt to galvā.
– Dusja, nāc atpakaļ! Tu nosalsi,” viņa dzirdēja Tjomas saucienu.
Tomēr viņa nepakāpās zem aitādas kažoka, jo redzēja priekšā bāku.
"Nu, mēs esam ieradušies," Ļena paziņoja, nolecot no sniega motocikla. "Tagad puiši urbs mums caurumus ledū, СКАЧАТЬ