Pēdas pagātnē. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Maksims izbrīnīts skatījās viņā.

      – Un kas tas bija, Katenka, kurš paspēja mani ieķīlāt? Varbūt to izdarīja jūsu slepenais pielūdzējs, kurš jums šorīt uzdāvināja rozes? – viņš uzreiz izvirzīja versiju.

      "Tu esi pārāk uzmanīga," Katja bija samulsusi. "Par šīm rozēm jau esmu daudz saņēmis no nodaļas vadītājas." Šis slepenais pielūdzējs tos izgrieza no puķu dobes, kas atrodas tieši zem pārvaldnieka loga.

      "Es saprotu…" Maksims viltīgi pasmīnēja. "Tomēr, ja es būtu nodaļas vadītājs, es iedvestu arī romantisku pielūdzēju, lai nesabojātu vidi, ļaujoties saviem kārotajiem noskaņojumiem."

      Katja uzmeta viņam jēgpilnu skatienu. Viņai nepārprotami patika Maksima reakcija.

      – Hm. Bet mans pielūdzējs sevi nedeklarē, un es nezinu, kas man uzdāvināja šīs rozes. Vai varbūt tas biji tu, kas man tos iedevi? – viņa iesmējās. – Lai gan maz ticams, ka jūsu aizraušanās slēpjas septītajā palātā, un jūs viņai dāvināt rozes no kaimiņu puķu dobes…

      Maksima acis iepletās.

      “Kas attiecas uz manu braucienu uz septīto palātu, tur guļ mana dēla draudzene Klima, pierobežas skolas kursante. Starp citu, Katenka, tu viņu šodien vari redzēt. Manam dēlam nav iespējas viņu apciemot labi zināmo notikumu dēļ Brežņevskas laukumā, tika atceltas atlaišanas, tāpēc es apmeklēju meiteni, kuras vārds ir Dusja…

      Ketija dziļi ievilka elpu, pirksti nervozi grozīja halāta pogu.

      "Bet bez jūsu dēla draudzenes ir arī viņas māte," viņa negaidīti greizsirdīgi sacīja, un viņas balss nedaudz trīcēja.

      Maksima acis dramatiski iepletās, tad viņš skaļi iesmējās.

      – Katenka, bīsties Dieva! Es ar mammu, mans dēls ar meitu? Tā nepārprotami ir Santa Barbara! Nu, jūsu iztēle uzzīmēja attēlu.

      Katja iesmējās.

      – Patiešām, tas izrādījās smieklīgs mīlas trīsstūris, pat ārzemju romānos šādu sižetu redzi reti.

      "Jā," sacīja Maksims. – Es neesmu ārzemju romānu cienītājs. Bet es zinu, ka dzīvē var notikt jebkas. Mans tēvs reiz man pastāstīja par smieklīgu stāstu, kas notika ar viņa draugu, ko viņš pats viņam pastāstīja.

      – Pastāsti man arī šo stāstu.

      – Bet viņai ir zemenes…

      "Nu, pastāstiet man," Katja jautāja mazas meitenes balsī.

      Maksims uzmanīgi ieskatījās viņas smejošajās acīs.

      – Labi, klausies. Mana tēva draugs dzīvoja ciematā kopā ar sievu. Kādu dienu pie viņiem atnāca viņu pašu brāļameita: sešpadsmit gadus veca, salmu krāsas bizes līdz pirkstiem, asinis un piens – krievu skaistums vienā vārdā.

      Viss bija labi, bet tad mājas saimniekam sāka iezagties galvā visādas kaitīgas domas un viņš zaudēja mieru un miegu. Nezināms spēks viņu aizvilka no augšistabas, kur viņš gulēja ar savu veco sievu, uz virtuvi, pie plīts, uz kuras gulēja šī sarkanā jaunava. Viņa guļ uz plīts, zvana, māj, pat ja tu pamet savu sievu,” viņš sūdzējās manam tēvam par hormonālo sprādzienu organismā.

      – Un kas viņš ir? Vai tomēr pametāt sievu?

      – Katja, nesasteidz lietas. Uz sievas jautājumu, kāpēc viņš katru vakaru klīst virtuvē, viņas vīrs bez papildu runas atbildēja: "Es biju izslāpis, mēs ēdām sāļus…".

      – Un kā ar viņa sievu? Vai jūs tiešām ticējāt šīm muļķībām? – Katja atkal nepacietīgi pārtrauca viņa stāstu.

      Maksims iesmējās.

      – Nē, es neticēju. Galu galā sālīta liellopa gaļa nebija uz galda katru dienu. Tāpēc viņa nolēma kādu dienu sekot savam vīram.

      – Un kas?

      “Viņa redzēja, ka viņas vīrs izkāpj no gultas un devās uz virtuvi. Viņš piegāja klāt no krāsns gala, atrada mazu soliņu, nostājās uz tā, uzmanīgi novilka segu no guļošās jaunietes un ar trulu skatienu sāka apcerēt viņas valdzinājumus. Pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, viņš atgriezās laulības gultā.

      "Jā," Katja izplūda maigā smaidā, "ne velti viņi saka: "Auksta jauna sieviete ir labāk gultā nekā karsta veca sieviete." Tātad, kā šis stāsts beidzās? Ģimenes skandāls?

      – Tas beidzās diezgan smieklīgi. Sieva nolēma nobiedēt savu vīru. Lai to izdarītu, viņa vakarā ielēja spaini auksta ūdens un nolika to uz grīdas. Vai tu zini, Katja, kas ir polati ciems?

      "Nē, es nezinu," Katja godīgi atzina.

      – Polati ir tādi guļvietas, kas ir bruģēti ciemata būdās zem griestiem starp krāsni un sienu pretī tai.

      – A-a-a… Es jau sāku minēt, kas notika tālāk. Sieva piesēja spainim auklu un slepus apvilka to ap būdu. Tad, izvēloties īsto brīdi, kad viņas vīrs atkal sāka apbrīnot ciema makhas kailos priekus, viņa pavilka virvi un aplēja viņu ar aukstu ūdeni. Vai es kļūdos?

      – Es nekļūdījos. Tā tas bija. Rezultātā vīrs aiz bailēm saslapināja apakšbikses, un jaunā sieviete pat nepamodās…

      "Meitenei nepārprotami ir labi nervi, tāpēc tāds varonīgs sapnis," atzīmēja Katja, "mūsdienās jūs gandrīz nesatiekat tādus cilvēkus, visi kļūst neirastēniski jau no mazotnes…"

      – Bet, Katenka, mēs taču neesam neirastēniķi, vai ne?

      – Nē, ne neirastēnijas! – meitene iesmējās.

      – Nu, tas ir lieliski. Tagad atgriezīsimies, Katenka, pie mūsu sarunas sākuma. Teicu, kas ir meitene no otrā stāva septītās palātas, nu, mammai nav aizdomas, pati pazuda.

      – Nē, neviens neatkrita. "Tu man apsolīji nepārkāpt slimnīcas režīmu," viņa aizvainota nopūtās ar konfekšu papīriņu. – Ko tu pats dari?

      – Nedusmojies, tu zini, ka Dusja nervu stresa dēļ zaudēja balsi un nerunā, tad kāda jēga ar viņu flirtēt? Turklāt viņa ir pilnīgi zaļa…

      – Viņa nemaz nav zaļa, viņa ir tikai divus gadus jaunāka par mani.

      – Kā tu zini viņas vecumu? – Maksims bija pārsteigts. – Tomēr par ko es runāju? Jums ir savi cilvēki visos stāvos…

      "Nez kāpēc man ir žēl šīs meitenes…" Katja pēkšņi kļuva emocionāla. "Viņa var palikt mēma visu savu atlikušo mūžu." Viņas psihe ir iedragāta, un tagad viņa katru kazahu uzskatīs par draudu sev. Viņai steidzami jāpamet Almati, lai izvairītos no recidīva…

      Maksims piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš pats par to bija domājis pēdējās dienas, bet nekas jēdzīgs neienāca prātā. Un tad pēkšņi viņam atausa, tagad viņš zināja, СКАЧАТЬ