Īpaši. Ceļš uz izcilību. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

      Elīnas rīts bija parasts. Viņai normāli. Vēl viens izsaukums uz negadījuma vietu. Mašīna ietriekusies kokā, vadītājs miris, pasažieris vēl dzīvs.

      Elīna sēdēja ātrās palīdzības furgonā un šausmīgi uztraucās, viņas sirds pukstēja kā traka. Šķiet, ka tas tūlīt izlidos no manām krūtīm. Viņa vienmēr bija noraizējusies pirms darba, jo viņai bija milzīga atbildība cilvēka dzīvības formā.

      Mašīna apstājās, un Elīna sāka trīcēt vēl vairāk. Ārsti izgāja uz ielas, un arī viņa viņiem sekoja vājām kājām.

      Negadījums bija šausmīgs: mašīna salocījās akordeonā, blakus gulēja puiša līķis un vēl dzīvs jaunas meitenes ķermenis. Elīna aizmirsa par bailēm, viņa metās pie cietušā un sāka aptaustīt savu ķermeni, meklējot lūzumus.

      Tie bijuši vairāki – lauzta roka un kāja. Milzīgais dzelzs gabals, kas izvirzījās no otras kājas, atkal lika Elīnai krist panikā. Citi ārsti viņu aplenca un sāka glābt viņas lauzto roku. Elīnai uz kājas bija pārsējs.

      Viņa paņēma žņaugu no pirmās palīdzības aptieciņas, pārbaudīja tā veselumu un dziļi ieelpoja. Meitene virs brūces uzlika žņaugu, lai apturētu asiņošanu, un tikai tad satvēra lūzumu.

      Elīna pārcēlās uz otru kāju, izņēma visu, kas nepieciešams kājiņai, un sāka rīkoties. Viņa bija apņēmīga, bailes kaut kur bija pazudušas.

      Ievainoto, bet vēl dzīvu meiteni uzvilka uz nestuvēm un ieveda mašīnā, blakus apsēdās Elīna. Viņai iekšā nebija emociju, it kā viņa būtu garīgi sagrauta. Viņa vienkārši gribēja doties mājās zem siltas segas.

      Slimnīcā visi steidzās šurpu turpu, meiteni veda uz operāciju zāli, Elīna devās uz tualeti, lai zem auksta ūdens nomazgātu visas šausmas, ko bija redzējusi. Viņa saprata, cik pasaule ir nežēlīga, kā nevainīgi cilvēki cieta visnežēlīgāko nāvi. Un tas bija negodīgi. Šausmīgi negodīgi.

      Viņa ieputoja trīcošās rokas ar smaržīgām ziepēm un tad sāka raudāt. Nervi, kuriem šādā profesijā vajadzētu būt tēraudam, padevās. Asaras tecēja pār maniem vaigiem un pilēja izlietnē. Meitene juta, ka ir pārāk vāja, ka šī profesija nav viņai. Taču tajā pašā laikā viņa saprot, ka nevar nepalīdzēt cilvēkiem.

      Elīna paskatījās uz savām bālajām rokām, nolemdama pārbaudīt, vai uz tām nav palicis asinis. Bet viņa tos neredzēja. Rokas pazuda, kļuva neredzamas. Viņa pacēla galvu uz augšu, lai paskatītos spogulī un tajā pašā brīdī skaļi kliedza.

      Elīna pazuda. Viņa neredzēja sevi, un tajā brīdī viņa juta bezsvara stāvokli, vieglumu, sajūtu, ka viņa sver tikai divdesmit kilogramus, ne vairāk.

      Viņa nemitīgi kliedza un pēkšņi kļuva redzama. Tajā brīdī tualetē ieskrēja pāris ārstu, nobijušies no tik skaļa kliedziena.

      Elīna smagi elpoja, elsot pēc gaisa, it kā viņai būtu astmas lēkme. Manu acu priekšā sāka palikt tumšs un mana apziņa izslēdzās.

      Viņa nokrita uz flīžu grīdas, un ārsti viņu ielenca, nesaprotot, kas notiek.

      * * *

      Kaleba mājā skanēja maigas mūzikas skaņas. Viņš cēlās ļoti agri, lai ilgāk būtu viens ar savām domām, jo pavisam drīz atnāks Mārtiņš un iztraucēs idilli. Viņš var atkal atnest dzērienus un pavadīt mežonīgu vakaru. Kālebs par to ienīst savu draugu, jo dzīvē viņu visvairāk piesaista klusas brīvdienas kaut kur pie dabas.

      Puisis izņēma no ledusskapja Coca-Cola pudeli un apsēdās uz dīvāna. Viņš iedzēra malku ūdens un atslāba, iegrimstot savās bērnības un pusaudža atmiņās. Kā viņš brauca ar velosipēdu, un pēc tam krita un nokasīja ceļgalus, kā tēvs viņam nopirka lidmašīnas modeļus, kurus puisis pēc tam pats savām rokām samontēja. Manu acu priekšā pazibēja skola, klasesbiedru iebiedēšana, viņu izsmiekls par mazo vaimanātāju, kurš baidās no visa pasaulē. Es atcerējos, kā cīnījos ar Hariju pagalmā, kā Martins viņu izglāba un tad mēģināja apturēt asiņu tecēšanu no viņa deguna.

      Tagad viņš vēlas smieties, jo tas viss ir pagātnē. Viņš vairs nav vaimanātājs, viņš ir kļuvis citādāks. Tagad viņai nav tādu muļķīgo bērnības fobiju kā bailes no klauniem vai tumsas.

      Tikai bailes no vientulības viņu nogalina.

      Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni, un Kalebs uzlidoja no dīvāna, ātri izslēdzot mūziku. Mārtiņš ieradās agrāk nekā solīts. Tas ir viņa garā.

      Draugs stāvēja uz sliekšņa tukšām rokām, kas Kalebu ļoti pārsteidza, jo viņš domāja, ka iedzers viskiju vai degvīnu. Mārtins ienāca mājā, pasveicināja un apsēdās uz dīvāna.

      "Es redzu, ka jums šeit ir jautri," viņš atzīmēja, norādot uz Coca-Cola pudeli.

      – Ir nedaudz. Jūs šodien esat bez alkohola, apbrīnojami.

      – Jā, esmu šokēts. Man vienkārši radās labāka ideja.

      Kalebs ieinteresējās un apsēdās uz dīvāna blakus savam draugam.

      – Valai.

      "Man ienāca prātā doma, ka mums ir jāizklaidējas." Manuprāt, klubs ir lieliska vieta. Turklāt tur ir foršas meitenes.

      – Nē, es esmu pret. Es neatbalstu šādu prieku.

      – Vai nevēlaties izklaidēties? Pastāsti man, kad tu pēdējo reizi biji kopā ar meiteni? – Mārtiņš jautāja.

      Kalebs saspringa. Šādas runas viņu kaitināja.

      – Tev tas nav jāzina.

      – Nāc, saki man, es esmu tavs labākais draugs.

      – Nē.

      Arī Mārtiņš sāka dusmoties.

      – Kaleb, neesi gļēvulis.

      Un tad puisis tika nomests no ķēdes. Viņš pielēca no vietas, uzmeta niknu skatienu draugam un jau gatavojās viņam sist. Mārtiņš iesmējās.

      "Tu esi dusmīgs, neticami." Tātad, par ko jūs stāvat? Iesit man; pārsteidz mani! – viņš spēlēja, kas puisi ļoti pārsteidza. – Vai arī tu esi vājš?

      Un tad Kalebs neizturēja un no visa spēka iesita draugam pa degunu. Tajā brīdī visas mājā esošās spuldzes uzsprāga ar spilgtu zibspuldzi, Keilebs metās prom, aizsedzot seju ar rokām, un Mārtiņš pat klusi kliedza.

      –Kas pie velna ir šis? – jautāja draugs, turēdams degunu, kas asiņoja.

      "Es… Es nezinu," Kalebs atbildēja un pacēla galvu.

      Lampas dzirkstīja vietās, kur bija stikla spuldzes. Puisis nevarēja saprast, kā tas var notikt.

      Un viņš piecēlās kājās; kaut kas viņu pamudināja to darīt. Viņš piegāja pie galda lampas, kas dzirkstīja spoži, bet mazi zibeņi. Kalebs bija pārsteigts СКАЧАТЬ