Pazudušās dvēseles. Vecā muiža. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ viņš paturēja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabošu skaņu – iedeva dārznieks:

      – Svētais ūdens, esi uzmanīgs, nelauz to. Sekojiet man.

      Lasot lūgšanu latīņu valodā, tēvs Jakovs virtuvē uztaisīja krusta zīmi, izņēma no somas pudeli, kuru Montijs izpalīdzīgi viņam pasniedza, un apsmidzināja sienas ar svētu ūdeni. Arī krusta formā.

      – Galdnieka kungs, man vajag bļodu, bļodu, šķīvi vai vāzi, vispār jebkuru trauku, kurā var ietilpt ūdens.

      Vīrietis gribēja uzdot jautājumu, bet priesteris paskatījās uz viņu tik ļoti, ka viņš pārdomāja. Viņš izņēma no skapja porcelāna šķīvi un klusēdams to pasniedza. Viņš izlēja no pudeles atlikušo šķidrumu un no maza audekla maisiņa izņēma krustiņu. Viņš pieskārās tai ar lūpām un uzmanīgi nolaida svētītajā ūdenī.

      – Šos sudraba krustus iesvētījis pats bīskaps Godeskalcs. Viņiem ir īpašas pilnvaras. Es tos atvedu uz šīm vietām kā dāvanu tiem draudzes locekļiem, kuri īpaši dedzīgi kalpo Dievam. Starp citu, tādu šeit nav daudz. Netīrs cilvēks nevarēs iekļūt telpā, kur ir vismaz viens šāds krusts. Arī jums tas būs jānēsā visu laiku, Kārpentera kungs. Jūs un jūsu dārznieks. Ar šādu krustu palīdzību pat parasts cilvēks var iesvētīt ūdeni: vienkārši nolaidiet tajā relikviju un izlasiet lūgšanu “Mūsu Tēvs”.

      "Es nedomāju, ka tas palīdzēs, es neticu Dievam," Kungs atbildēja pilnīgi mierīgi un pat pazemīgi.

      "Un es vairākkārt esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels grēks atteikties no Dieva." Liels grēks, liels grēks,” dārznieks nobļāva.

      "Es neatteicu, Montij." Es vienkārši nekad tam neticēju.

      – Vai jūs esat kristīts, galdnieka kungs? – dialogā iejaucās priesteris.

      – Tāpat kā visas. Mana māte mani kristīja dzimšanas brīdī, tomēr es nekad neesmu izcēlusies ar dievbijību. Pat bērnībā.

      "Tomēr tas ir labāk nekā tad, ja jums vispār nebūtu nekāda sakara ar baznīcu." Tas Kungs ir žēlsirdīgs: Viņš piedos visus grēkus, ja cilvēks patiesi nožēlo izdarīto. Ielaidiet Radītāju savā dvēselē. Tas palīdzēs padzīt ļaunumu, kas slēpjas ārpusē.

      Galdnieks smagi nopūtās un nomurmināja:

      – ES mēģināšu.

      – Montij, izņem no somas zaļo stikla pudeli. Jā, jā, tieši viņa.

      "Smagi," nomurmināja dārznieks.

      Tēvs Jakovs uzmanīgi paņēma no viņa trauku un atkorķēja vāku: gaiss smaržoja pēc vīraka, citrusaugļiem un kaut kā cita. Kaut kas pazīstams un tajā pašā laikā netverams.

      "Svētā eļļa no pašas Jeruzalemes," viņš paskaidroja, "jums jāpievieno daži pilieni katrai lampai." Un atkārtojiet šo darbību katru vakaru nedēļu. Vēlāk tādas lampas karināsim dārzā. Tā ir uzticama aizsardzība pret ļaunajiem gariem: neviens dēmons neuzdrošinās parādīties šādas lampas gaismā. Tagad ejam uz pagrabu, mums jāpasteidzas. Līdz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.

      Tā Kunga kalps iesvētīja visas pirmā stāva telpas, arī vīna pagrabu. Viņš tikai mirkli uzkavējās viesistabā, vērīgi skatīdamies uz gleznu, kas karājās virs kamīna. Tad viņš uzkāpa labajā spārnā, kur bija vairākas istabas, tostarp Galdnieka guļamistaba. Īpašuma īpašnieks negribīgi ielaida iekšā Jakova tēvu, atstājot Montiju aiz durvīm.

      Masīva melnkoka gulta, pārklāta ar spalvu gultām, atradās blakus milzīgam drēbju skapim, kura grebtie rokturi vien maksāja veselu bagātību. Pie griestiem karājās kristāla lustra, līdzīga viesistabā esošajai, bet mazāka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiešu paklājs ar reliģiskiem rakstiem, aizkari, kas izšūti ar zelta pavedienu – priesteris ar ziņkāri apskatīja situāciju. Pamanīju, ka uz vienas no sienām, šķiet, trūkst gleznas – šajā vietā virsma bija nedaudz gaišāka.

      Tas viss neizbēga no Kārpentera skatiena:

      "Laiks negaida, tēv Jakov," viņš nepacietīgi nomurmināja.

      Priesteris pamāja ar galvu, veica ceremoniju un izgāja no guļamistabas. Tad viņi trīs devās uz savrupmājas kreiso spārnu. Visur šeit bija redzamas pamestības pēdas: bieza putekļu kārta uz izbalējušajiem paklājiem, kuriem iepriekš bija spilgti sarkana krāsa; kožu saēsti aizkari uz logiem; apzaļumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrāva dārznieka nestā lampas blāva gaisma.

      "Man nav pietiekami daudz spēka, lai uzturētu šeit kārtību," Kārpenters nomākts nopūtās, pamanījis priestera apmulsušo skatienu, "laiks dara savu."

      – Kas te bija agrāk? – viņš jautāja.

      – Lorda Darkfīlda biroji. Viņš bija kaislīgs cilvēks, izprata zinātni, lasīja, mācījās valodas. Šeit ir bibliotēka, – Kārpenters ar lielām grūtībām atslēdza slēdzeni un atvēra durvis, – viņš šeit pavadīja daudz laika.

      Istabas vidū stāvēja masīvs melnkoka rakstāmgalds. Tēvs Jakovs pienāca tuvāk: uz galda gulēja sabojāti dzelteni papīri, kas klāti ar mazu rokrakstu. Viņš atnesa lampu un bija pārsteigts:

      – Hmm, šķiet, latīņu valodā! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacēla kaudzi dzeltenu palagu un tajā pašā mirklī tie pārvērtās putekļos.

      – Lordu Eliotu interesēja medicīna, – Kārpenters lietišķi atbildēja, – un viņš brīvi runāja latīņu valodā. Grāmatas bija viņa elements.

      Priesteris pamāja mājas īpašniekam un sāka lasīt lūgšanu. Viņš visu saprata bez vārdiem: viņš pievienoja lampai dažus pilienus svētās eļļas un atstāja to uz galda. Liesma sāka mirdzēt ar daudzkrāsainām nokrāsām: zaļu, zilu, tumšsarkanu. Priesteris, noskaitot lūgšanu, pacēla svētītā ūdens pudeli, lai apkaisītu plauktus, bet Kārpenters viņu piekāva. Viņš izlēca uz priekšu un, izpletījis rokas, kliedza:

      – Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfīlds aizliedza pieskarties grāmatām, vēl jo mazāk liet uz tām ūdeni! – tad turpināja mierīgākā tonī, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne grāmatas. Šī ir atmiņa par viņu, lūdzu, neaiztieciet tos.

      Tēvs Jakovs piekrita šim lēmumam, lai gan viņa uzacis sacēlās, ieraugot šādu reakciju. Pabeidzis rituālu, viņš iemērca krustu pudelē ar svētītā ūdens paliekām un atstāja to uz galda.

      Nākamā istaba izrādījās senlietu noliktava: daudzas kastes, lādes, figūriņas no keramikas, vara niķeļa un porcelāna, bronzas piekariņi, svečturi, smilšu pulksteņi un ūdens pulksteņi, senas grāmatas, rotaslietas, ieroči, bruņas un sen pazuduši priekšmeti. un aizmirstās civilizācijas, kuru mērķi priesteris varēju tikai nojaust, kā te pietrūka.

      “Kungs Eliots daudz ceļoja un atveda šos… to visu no saviem ceļojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu lietas.

      – Ziņkārīgs. Ļoti interesanti.

      Priesteris veica rituālu un, izgājis no pagaidu noliktavas, izgāja koridorā. Viņš norādīja СКАЧАТЬ