Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi - Edgars Auziņš страница 2

Название: Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi

Автор: Edgars Auziņš

Издательство: Автор

Жанр:

Серия:

isbn:

isbn:

СКАЧАТЬ smīns. Gregorijs noslaucīja labo gribu no savas sejas, atstājot aukstumu, kas viņam sagrāba zobus. Es vēlreiz paskatījos uz vēstuli…

      “…sekojiet līdzi meitenei…”, “…gudra, atriebīga, prātīga…”, “… ja no viņas galvas…”

      Nekromants savu talantu dēļ bija atturīgs vīrs, bet tagad viņš gribēja uzliesmot tik daudzstāvu tirādē pret tēva veco draugu, ka tikai dabiska izturība, ko rūdīja darbs kapsētās un pēc tam ar nogurdinošām ziņām par skaitu. no spokiem vienā pilsētas kapsētā, neļāva viņam tik smagi sist ar seju uz leju netīrumos. Viņam nevajag ne palīgu, ne palīgu, ne galvassāpes. Bet tu to dabūsi! Un neviens tev nejautās. Paturi savā rīcībā seksuāli nobriedušu meiteni, kas satricinās ne tikai tavu saprātu, bet arī īpašuma pamatus.

      Atmetis nevajadzīgu jaukšanu, Stenlijs sarkastiski un neslēpdams savu nejauko prieku pavēlēja:

      – Piebūve pa kreisi no mājas ir gan darba vieta, gan guļamvieta. Ir trīs telpas: viesu uzņemšanas zona un divas jūsu rīcībā. Pēc ēdiena ienāciet mājā caur melno virtuvi. Darba diena sākas rīt astoņos no rīta,” viņš pagriezās pret mājas durvīm un aizcirta tās, gandrīz aizspiežot raganas degunu. – Es ienīstu pārsteigumus…

      Frāze sastinga tukšajā zālē.

      2. nodaļa

      Alise stāvēja uz sliekšņa un spītīgi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Viņa nesaprata, kas viņu satika, taču viņa skaidri saprata, ka viņai šis kāds nepatīk. Nez kāpēc meitenei ienāca prātā, ka, ja vīrietis būtu bijis īsts bruņinieks, viņš būtu nogalinājis princesi un izglābis pūķi. Tīri no solidaritātes. Aiz ieraduma.

      Burvnieces nekaunība pārņēma krustmāti Klotildi. Pazīstams radinieks varēja notriekt pat jumtu ķirzaku, lidojot viņam pretī un kliedzot uz plaušām: “Es tevi satriekšu!!!”, tāpēc, ar īgnumu paskatījusies uz savām kuplajām mantām, Alise piegāja pie gludekļa- aizsēja durvis un ar roktura gredzenu no visa spēka atsita durvis. Meitene nesūdzējās par dzirdi, apslāpētie lāsta vārdi tajā pusē kļuva par balzamu tējā un viņa sāka āmurēt ar divkāršu spēku. Kad viņas plauksta sāka mirdzēt un pirkstu locītavas nepārprotami liecināja, ka ir pienācis laiks un gods zināt, ragana sakoda zobus un savāca mantas, lepni ejot pa grants taku uz savu dzīvokli.

      Viņa jutās tik stulbi septiņu gadu vecumā, kad vakariņu laikā nometa uz kleitas kūku un rāvās, lai to paceltu no grīdas. Augstākās sabiedrības dāma, kas viņus apciemoja, grasījās noģībt, bet aukle slēpa savu apmulsumu, ievedot Alisi bērnistabā. Tad viņa nesaprata, kāpēc šāda reakcija sekoja parastai neveiklībai. Vēlāk tika paskaidrots, ka labi audzinātas meitenes nemet ēdienu un noteikti neskrāpē krēsla kājas uz parketa. Tad viņi paskaidroja, un meitene saprata, cik stulba viņa izskatās. Tagad nekādu skaidrojumu nav, bet apziņa, ka darba devēja iepazīšana tā nenotiek, runā pati par sevi.

      Viņa atdzīvināja brunetes tēlu savā galvā. Vīrietis bija ģērbies melnās biksēs un tumši zaļā kamzolī. No pēdējās apakšas iznira nevērīgi atpogāts krekls. Zābaki no labas kvalitātes ādas, gluži kā manam tēvam. Un nekaunīgais puisis izskatās apmēram trīsdesmit gadus vecs. Melni, kupli mati bija nogriezti līdz kaklam, nedaudz cirtaini. Neapšaubāmi aristokrātiskā seja ir piesātināta ar riebuma grimasēm. Sajūta, ka vīrietim izmisīgi sāp zobs. Viņš savilkās grimasē katru reizi, kad uz viņu paskatījās.

      Viņš smaržoja neparasti. Būdama indes un pretlīdzekļu meistare, meitenei bija fenomenāla oža, kas padarītu greizsirdīgu dresētāko suni. Viņa samazināja ātrumu un, aizvērusi acis, lēnām caur degunu ievilka gaisu: sāli, garšvielas… Vetivēru? Var būt. Šajā aromātā bija kaut kāda citādība. Viņa nevarēja atcerēties vīriešu odekolonu ar šādām sastāvdaļām. Un balss izrādījās patīkama: samtains, biezs baritons, neliels aizsmakums. Taču viņa manieres saskan ar slikti audzināta ļaužu tēlu. Viņš nepasniedza roku, neteica savu vārdu, nepalīdzēja nest lietas. Starp citu, tieši viņu dēļ Alise ieņēma cietoksni kaujā. Tante Klū šo vīriešu kategoriju sauca par “suņa iekšām”, tas ir, pretīgiem līdz zobu griešanai. Vecākā radinieka viedoklis Alisei vienmēr ir bijis būtisks. Un tagad, atceroties aizcirtās durvis, meitene vēlreiz pārliecinājās par savas vectantes gudrību un ieskatu.

      Paskatījusies apkārt, ragana ieraudzīja saimniecības ēku. Viņa berzēja savu ievainoto roku. Viņa nebija zeltīta apmetuma un piecmetrīgu strautiņu cienītāja, taču kaut kāda beigta mājas piebūve arī nebija viņas sapņu robeža.

      No akmens šķembām veidotais celiņš mēģināja sagrozīt manas kājas. Meitene ar cirtaino matu mopu vienmēr slīdēja, un viņas papēži smagi šķīra. Saimniecības ēkas durvis nebija aizslēgtas. Viņa pastūma to ar kāju un iegāja aukstajā krēslā.

      Viņa trīs reizes pacirta ar pirkstiem un uzlidoja trīs ugunspuķes, kas aizlido pat piecus gadus vecam bērnam. Viņa nometa somas tur, kur stāvēja, un piegāja pie aizkara. Viņa to ar drosmīgu paraustīšanu atvilka un nosmaka putekļos. Smagais aizkaru audums izrādījās nevis dūmakainā vīna krāsā, bet vienkārši bordo. Viņa redzēja šādus atkritumus viņu mājā bēniņu stāvā un uztvēra to kā veltījumu senām atmiņām. Bet tie bija bēniņi, un te var teikt, ka tā ir slimo uzgaidāmā telpa, un dīvaini, ka tā tiek turēta nobružātā stāvoklī.

      Doma, ka pirms viņas te neviens nav strādājis un nedzīvojis, radās pēkšņi. Varbūt šī vieta bija speciāli kalpotājiem, tad nav brīnums, ka putekļi vienmērīgā slānī pārklāj visas virsmas. Īpaši palodze. Viņa pieskārās vecajiem, vēl joprojām ozolkoka dēļiem, un parādījās nospiedums. Kā bērnībā gribēju uzzīmēt apmierinātu sauli vai kā romantiskajā četrpadsmit gadu vecumā vēlējos uzzīmēt salauztu sirdi. Nevajadzētu liegt sev mazas palaidnības, tāpēc pēc sekundes kāda zobaina saule ar agresīvām izspiedušām acīm smīnēja raganu. Un viņa norādīja savējo ārā pa logu, no kura paveras skats uz pagalmu. Es aizgāju uz atlikušajiem diviem. No viena pavērās skats uz dārzu, otra bija blakus durvīm, tāpēc nekā interesanta tur nebija. Es dienas gaismā paskatījos pa istabu. Liela reģistratūra. Netālu atrodas krēslu rinda, kas izskatās ērti, bet patiesībā ir briesmīgi. Aizmugurē atradās dokumentu skapji un vairāki grāmatu plaukti.

      Maniakālā vēlme pieskarties grāmatu galapapīriem bija viens no raganas nepārvaramā eksperimentālā rakstura netikumiem. Galu galā grāmatās bija paslēpts daudz informācijas un gribas visu uzreiz izmēģināt, lai arī kā pietrūktu zināšanu. Viņa klusi, grozīdamās no kājas uz pēdu, piegāja pie plauktiem un ieelpoja vecā papīra aromātu. Pat grāmatu putekļiem ir īpaša smarža, nemaz nerunājot par tintes smaržu. Viņa braukāja ar tievajiem pirkstiem gar muguriņām, iegaumējot provokatīvākos vārdus. Daži bija ļoti seni, piemēram, vecas kurtizānes bikses. Dažus rakstījuši laikabiedri, taču tie nezaudē savu šarmu.

      No uzņemšanas zonas veda divas durvis. Es paskatījos pa kreisi. Mazs: gulta, dīvāns un kamīns. Labajā pusē izrādījās viesistaba, tāda paša izmēra. Viņa atgriezās pēc somām un ieslīdēja guļamistabā, pie skapjiem.

      Patīkams atradums bija iekšpusē paslēptas durvis, aiz kurām bija paslēpta neliela vanna ar tualeti. Vismaz kaut ko. Iespējams, ar šādu ērtību komplektu viņa tiks galā ar darbu; meitene nodrebēja no domas izskaloties baseinā un izskriet ārā, lai atvieglotu sevi. Viņa bija pilsētas iedzīvotāja, un tas, kas citiem bija greznība, viņai bija nepieciešams, jo īpaši vannas istaba.

      Viņa СКАЧАТЬ