Nosaukts par eņģeli. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

СКАЧАТЬ pusē ir neliels mākslīgais dīķis, kas dekorēts ar daudzkrāsainiem oļiem, kas, šķiet, atvesti no jūras. Netālu no tās atradās veca aka personīgai lietošanai. Tuvāk mājai atradās koka soliņi, kuriem abās pusēs auga jasmīnu, ceriņu un rožu krūmi.

      Viņi vēl nav uzziedējuši, viņu izrādīšanās laiks būs nedaudz vēlāk.

      Dārzs bija pilns ar daudziem ziediem: dzeltenām un baltām narcisēm, sarkanām un oranžām tulpēm, vēl neziedējušiem gladiolu un peoniju pumpuriem.

      Viss smaržoja ar šiem brīnišķīgajiem, sajauktajiem aromātiem, pašas dzīvības, pašas Mātes Zemes aromātiem.

      Divstāvu mājas fasāde tika pārklāta ar baltu apšuvumu, mūsdienīgā veidā.

      Otrais stāvs būtībā bija bēniņi, labi pārveidots par pilnu stāvu.

      Bordo krāsas jumtam bija skurstenis, kas liecināja par krāsns vai kamīna klātbūtni.

      Pārejot uz tālākiem notikumiem, gribu pieminēt dīvainu momentu, kas vairāk pārsteidza nekā biedēja. Skatoties uz māju, man likās, ka pa otrā stāva logu pazibēja melna ēna. Varbūt tās bija tikai manas iztēles?

      – Sakiet, vai mājā dzīvo vēl kāds? – jautāja Marija Petrovna.

      – Nē, māja ir tukša. Reizēm saimnieks nāk ar draugiem vai viens. Viņa vecāki nomira, un māja jau piecus gadus stāv tukša.

      – Es dzirdēju par vecākiem. Es iešu uz audekla taisīt skici.

      – Ir molberts, audekls un krāsas, viss ir gatavs, viņi stāv pie ābeles un gaida jūs. Roberts Aleksandrovičs pavēlēja darīt visu. Jūs varat sākt zīmēt.

      – Paldies, ir jauki, kad viss ir gatavs.

      Un es devos pie molberta, lai sāktu strādāt.

      Es paņēmu smalkas ogles un viegli atzīmēju aptuveno mājas atrašanās vietu un tās apkārtējās detaļas. Šeit nav ļoti gludi – mums tas būs jālabo.

      Tāpēc, darot lietas, man bija laiks padomāt par savām lietām.

      Visu laiku man galvā šaudījās domas, viena nomainot citu.

      Kāpēc Roberts pats mani nesatika? Un kur viņš vispār ir? Ko darīt, ja viņš nekad neienāks šeit mana darba laikā? Ja es viņu redzu tikai beigās, ko es varu darīt?

      Pagāja pietiekami daudz laika, pirms sāka parādīties kaut kas līdzīgs mājai.

      –Vai varam iedzert tēju? – mājsaimniece maigā balsī jautāja.

      "Varbūt jā," es atbildēju, juzdams, ka izsalkuma lēkmes jau tuvojas manam tukšajam vēderam, kas nebija paēdis brokastis.

      "Tad iesim, es jau uzliku tējkannu!" – Marija Petrovna aicinot pamāja ar roku.

      "Tā nav slikta vide, tas ir tikai baroka stils," es nespēju novaldīt savu apbrīnu.

      Mūsdienu pasaulē tas šķiet nedaudz lipīgs.

      Bet man šķiet, ka tāds klasisks skaistums ir velti novērtēts par zemu.

      Lustra vien ir tā vērta – visa no grebta vara ar skaistiem toņiem liliju formā.

      Sienas klātas ar zeltaini zilām tapetēm, kas savā struktūrā ir līdzīgas gobelēniem.

      Milzīgs ādas dīvāns un divi atzveltnes krēsli, ar virpotām vara kājām, starp tiem, vidū līdzīgs lakots galds.

      Antīks sarkankoka skapis, brūni sarkans un spīdīgs, saturēja skaistus traukus un figūriņas, figūriņas dažādām gaumēm. Šeit droši vien ir daudz senlietu.

      – Ejam uz virtuvi! – mājsaimniece pavēlēja.

      Tālāk gāju pa garu koridoru, kas savienoja dzīvojamo istabu ar citu telpu daļu, kuru sienas rotāja senas gleznas ar mūsu senču portretiem.

      – Apsēdieties – šeit ir krūze, šeit ir svaigi pagatavota tēja. Es ceru, ka tu būsi melns? Man nav nekā cita.

      – Jā, es dzeru jebkuru tēju. Paldies.

      "Šeit ir kāpostu pīrāgi, palīdziet paši, tie ir ļoti garšīgi, saimniekam tie patīk." Mīklu gatavoju pēc īpašas receptes. Es jums neteikšu, pat nejautājiet,” saimniece izplūda smieklos.

      "Mmm, cik garšīgi," es nomurmināju, dāsni iekost pīrāgu.

      "Es zināju, ka man tas patiks, visiem garšo mani pīrāgi."

      – Saki, cik ilgi tu jau strādā šajā mājā?

      "Kopš Roberta vecāku nāves esmu pieņemts darbā, lai rūpētos par māju." Šo vietu atradu caur sludinājumu. Slava tev, Kungs! Esmu tik pateicīga Dievam un liktenim, ka šeit strādāju. Godīgi sakot, tas ir daudz darba, bet man tas patīk. Šeit es daru to, ko man ir paticis darīt visu savu dzīvi.

      – Izrādās, ka visas šīs puķes, viss pagalma skaistums ir tavs nopelns?

      – Ak jā, es tos iestādīju, ravēju un laistīju. Tie ir mans noiets, mans hobijs, varētu teikt. Jūs rūpējaties, ieguldāt enerģiju, un tas nav velti. Tad viņi zied visās krāsās, un tad es priecājos. Un tavas acis nevar beigt uz tevi skatīties, un tavs deguns nevar beigt šņaukt,” ar entuziasmu sacīja Marija Petrovna.

      – Jā, uzreiz ir skaidrs, ka jūs to darāt ar savu dvēseli.

      – Nu, vai tu pabeidzi tēju?

      – Jā, paldies, es pabeigšu zīmēt.

      – Šodienai pietiks, beidz, tu tik ilgi esi šeit.

      – Ak, man ir ko darīt mājās, es ar tevi pavisam aizmirsu. Un man vēl ir gandrīz stunda, lai tiktu mājās.

      "Tad es tevi neaizturēšu."

      – Uz redzēšanos! Līdz rītdienai!

      – Uz redzēšanos, uz redzēšanos… Es aizveros aiz tevis.

      Mana pirmā darba diena ir beigusies. Vienmēr ir interesanti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, man viss patika. Žēl tikai, ka es nekad neredzēju Robertu, ceru, ka viņš tomēr ieradīsies rīt. Arī šī ēna otrajā stāvā manas domas nepameta. Varbūt tā ir manu baiļu personifikācija? Par ko tas viss bija?

      5. nodaļa. Mans princis

      Ir pagājušas vairākas dienas no mana darba jaunā lomā. Marija Petrovna mani tērzēja, bezgalīgi runājot par ziediem. Drīz sākšu tik ļoti izprast ziedošo augu šķirnes un veidus, ka uzreiz varēšu ķerties pie florista.

      Šajās dienās Roberts ne reizi neparādījās, viņš droši vien aizmirsa par mani.

      Un kāpēc viņam vajadzīga tāda nabaga meitene kā es?

      Sēžot pie tējas ar Mariju Petrovnu, es nolēmu parunāt par man СКАЧАТЬ