Elfu piedzīvojums par bēgošo līgavu. Edgars Auziņš
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Elfu piedzīvojums par bēgošo līgavu - Edgars Auziņš страница 3
– Kā šis?
– Un šādi. Tu vari uzvarēt un atteikties par labu citam, bet par to tu saņemsi vienas savas vēlmes piepildījumu,» viņa klusi čukstēja, it kā tas būtu šausmīgs noslēpums. – Gadās, ka vecākiem nav vajadzīgas laulības, bet nepieciešams ātrs problēmas risinājums. Tā nu viņi uzlika savām meitām tādu cūku.
«Tas ir briesmīgi,» es skaļi iesaucos, bet pie sevis nodomāju: «Cik lieliska ideja.»
Kad es dzirdēju šīs ziņas, es neteicu ne vārda. Ilgi domāju, kā rīkoties šajā situācijā. Bet, pateicoties Aglajai, kas atradās tuvumā, man bija vieglāk. Viņa palīdzēja man nokārt slapjās drēbes, ar interesi pētīja objektus no manas pasaules un tad uz brīdi pazuda. Un, kad viņa atgriezās, viņa atnesa gardu un aromātisku ēdienu.
– Ēd un iegūsti spēkus. Rīt mums ir smaga diena. Iepazīstiet savus sāncenšus un, iespējams, pat iepazīstieties ar princi.
– Tas viss, protams, ir interesanti. Tas ir tikai tas, ko es valkāšu. «Man nekas nav līdzi,» es sarūgtināts atbildēju.
– Tas ir slikti.
– Varbūt tev kaut kur guļ audums un pāris diega šķeteres? – viņa ar cerību acīs noskaidroja, jau iztēlodama, ko varētu darīt.
– Es paskatīšos vai kaut ko izdomāšu. Pagaidām atpūties.
Pēc Aglajas aiziešanas es ilgi domāju par to, kas notiks uz priekšu. Tomēr nomierināju sevi ar domu, ka tikšu ar visu galā. Pabeidzis ēst, es ātri nomazgājos jaunizveidotajā dušā, kas vairāk izskatījās pēc ūdenskrituma, nevis pēc dušas galvas. Un tikai tad viņa piesardzīgi apgūlās mīkstajā gultā un uzreiz aizmiga, aizmirstot, kur atrodas.
3 NODAĻA
Šorīt es pamodos sliktā garastāvoklī un nevarēju izlemt, kas mani traucēja vairāk: spožie saules stari, kas laužas caur maniem aizvērtajiem plakstiņiem, vai nemitīgā dūkoņa zem auss. Galu galā skaņa uzvarēja, un es jutu nepieciešamību nedaudz atvērt acis, lai pārtrauktu šo ņirgāšanos. Manā priekšā es redzēju Aglaju, kas tur rokās lielu virkni mantu.
– Kundze, celies. «Es tev kaut ko atnesu,» viņa teica, metot mantas man pie kājām.
– Kas tas ir? – sēkdama viņa centās no augšas apskatīt dāvanu.
– Tās ir lietas. Vakar jūs prasījāt audumus, bet to nebija. Ir tikai šis un vecais tills.
«Labi, tāpēc mēs rīkosimies atbilstoši apstākļiem.»
Apsēdusies uz gultas turku pozā, es uzreiz sāku aplūkot savas jaunās lietas. Lai gan tie nebija pilnīgi jauni, vietām bija saplēsti un notraipīti, bet tas mani nebiedēja. Gluži pretēji, es domāju, ko ar viņiem varētu darīt. Galvā pārdomājusi visus iespējamos variantus, apvienoju vairākus un nonācu pie gatava plāna. Bet, lai to realizētu, man vajadzēs dabūt savu kleitu un kādu vecu tillu.
– Aglaja, vai tu varētu man atnest pāris tills, diegus, adatu un šķēres? «Es visu atdošu, neuztraucieties,» viņa apliecināja, redzot meitenes acīs patiesu interesi.
– Protams, es tev palīdzēšu. Ļaujiet man atnest visu, kas jums nepieciešams, un mēs kopā varam no šīm lietām izveidot kaut ko skaistu,» Aglaja atbildēja, smaidot un izrādot patiesu vēlmi palīdzēt.
Kad biju viena istabā, nolēmu ieiet siltā un relaksējošā vannā, lai atjaunotu spēkus un enerģiju. Tūlīt dodoties uz vannas istabu, es atklāju daudz burciņu un dīvainas ierīces, kas mani mulsināja. Likās, ka vakar viņu šeit nebija, un parādījās kā sēnes pēc lietus. Tie bija intriģējoši, bet es tomēr nolēmu neriskēt ar savu drošību un vienkārši atviegloju sevi, mazgājoties zem vēsa ūdens straumes. Pēc procedūrām uzvilku iepriekš sagādāto halātu un atgriezos istabā, kur Aglaja jau bija sagatavojusi visus nepieciešamos materiālus jaunajai kleitai.
«Ak, tu esi tik ātrs,» es biju pārsteigts, bet tajā pašā brīdī biju sarūgtināts, jo priekšā bija daudz darba.
«Es mēģināju,» meitene kautrīgi pasmaidīja.
– Paldies.
Mūsu saruna bija īsa, un mēs sapratām, ka mums ir maz laika. Kad sākām strādāt, noskaidroju, cik daudz laika man bija līdz balles sākumam. Aglaja skumji atbildēja, ka mums atlicis pavisam maz, tikai kādas piecas stundas. Bet šajā laikā mums ir jāpaspēj ne tikai uzšūt kleitu, bet arī veikt grimu un frizūru.
– Labi. Aglaja, vai tev nav manekena vai statīva, uz kura uzvilkt kleitas?
– Protams, ir. Tur viņa stāv stūrī.
Patiešām, stūrī bija stends, kas, tāpat kā kleitas, nebija jauns, bet tas mani netraucēja. Esmu jau pieradis pie šādiem apstākļiem, pat būdams gandrīz pilsētas cilvēks. Mūsu ģimenē vienmēr bija maz naudas, un mēs iemācījāmies izkļūt, un tagad ir tāpat. Šujot veca tilla gabalus pie stingras korsetes, domāju, kur dabūt krāsu, lai kaut nedaudz paslēptu auduma pārmērīgo dzeltenumu.
– Algaja, kādi ziedi tev šeit ir? – neskaidri jautāju, skatoties pa logu uz koku, ko pazinu.
– Ak, mums to ir daudz, tos nav iespējams pat saskaitīt uzreiz. Un kas? Varbūt jūs interesē kāds īpašs augs?
«Kā es varu jums to izskaidrot,» es nopūšos, pievēršot skatienu kalponei. «Jūs varat redzēt, ka šis audums nav no svaigākajiem.» Tāpēc es nodomāju, kāpēc gan mēs nepamēģinām tai piešķirt otru dzīvi ar krāsošanas palīdzību.
– Kā šis? – viņa pusčukstus iesaucās, aizsedzdama muti ar roku.
– Nu paskaties. «Tie ziedi tur,» es norādu ar roku uz brīnišķīga akācijas koka zariem, kas zied indigo krāsā. «Tos var izmantot, lai audumiem piešķirtu zili violetu nokrāsu.»
Es jau iedomājos, kā es valkāšu šo lielisko kleitu ballē. Bet es joprojām uztraucos par to, vai es nepievērsīšu pārāk daudz uzmanības, lai izceltos no pūļa. Tas ir ārkārtīgi grūti. Jūs vienmēr vēlaties būt skaista un gracioza, bet neizraisīt apkārtējo skaudību.
– Nu, jūs esat kundze. Šie ziedi ir indīgi, un tos nedrīkst aiztikt.
– Viss ir iespējams. Manā pasaulē tie aug uz katra stūra, turklāt dažādās krāsās,» es atslābti saku, atceroties patīkamo ziedoša koka aromātu.
– Respektīvi, var ne tikai pieskarties, bet arī izmantot gleznošanai? – Aglaja neticīgi jautāja.
– Jā. Ejam ātri, vēl vajag katliņu un pāris litrus verdoša ūdens,» sapratusi, viņa vilka sev līdzi.
Nabaga elfs bija šokēts par notiekošo, un tad tur biju es ar savu akāciju. Tagad viņa kā sastingusi statuja stāvēja ēnā un ar ieinteresētu skatienu vēroja manus pirkstus, ar kuriem es plūcu ziedus un saliku grozā.
– Pagaidām droši vien iešu uz virtuvi. «Es parūpēšos, lai viņi СКАЧАТЬ